Uguntiņas skraidīja pa sintezatora paneli kā skudras pie sava mājokļa. Skaitītāju lodziņos zibēja cipari. Tad noskanēja zvans. Sekundi nogaidījis, inženieris Rudiks atrāva aizvirtņus. No tumšā cauruma uzvēdīja silta, kodīga smarža, kas pēc brīža izgaisa.
— Gatavs, — teica inženieris, izvilkdams no izejas kameras baltu apaļīgu kontūru krēslu, izlietu no viena plastmasas gabala. Rudiks to nolika uz grīdas, kritiski aplūkoja, apsēdās, piecēlās.
Kārtībā. Vai vēl vienu?
—- Divus, — sacīja Inna. —Pavisam vajadzēs četrus.— Viņa pasmaidīja. — Mēs mīlam viesus. Tikai, lūdzu, iztaisiet dažādās krāsās. Sarkanu, dzeltenu — pasteļtoņos.
— Kaut vai desmit, —: inženieris teica. — Tādus niekus taisīt ir vienkārši. Elementāra sintēze. Tā, raugieties! Šeit sastādiet formulu, uz šīs struktūrpults atrodiet vajadzīgo šifru…
Rudiks izturējās droši pret tām sievietēm, kuras, pēc viņa pārliecības, nekādi nevarēja viņam pievērst uzmanību. Toties no vientuļām viņš baidījās. Pēc viņa vārdiem, tās bija pārāk pieļāvīgas.
— Paldies, — viņā neklausīdamās, savā noslēpumainajā čukstā sacīja Inna. — Iešu meklēt palīgus: krēsli taču vēl arī jāaiznes. To izdarīs vīrieši.
Rudiks paraustīja plecus, aizvēra aizvirtņus, nospieda vajadzīgā krāsotāja pogu un ieslēdza sintezatoru operācijas atkārtošanai. Viņam patika, ka darba rezultātā radās kādi priekšmeti, tie bija inženieriskās varenības reāla liecība. Tagad šāda darba bija gana.
Sintezators pabeidza krēslus, un inženieris to pārslēdza uz metālu,, kad nodalījumā parādījās kapteinis. Viņš piegāja pie pults un palīdzēdams sāka grozīt rokturus. Inženieris nospieda starteri. Nomirkšķinājās gaisma, nodalījumu atkal piepildīja zema, paklusa zuzoņa^
—= Viss kārtībā? —n kapteinis prasīja.
Rudiks mašināli noslaucīja rokas mutautā un iebāza to kabatā.-
—= Tomēr viņi ir savaldīgi, — viņš nosprieda.
—-i Tu tā domā, — noteica Ustjugs. — Cerēsim.
*
Pasažieri patiešām izturējās savaldīgi.
Uzzinājuši, ka mēģinājumi ar vairākām pārejām līdztelpā un atpakaļ, lai pārvērstu antivielu atkal vielā, cietuši neveiksmi, pasažieri pretēji kapteiņa bažām nekrita izmisumā. Neviens histēriski neklaigāja un nebrēca pēc atriebības. Acīmredzot zemapziņā pasažieri bija ne tikai
paredzējuši šādu iespēju, bet arī paguvuši ar to samierināties. Un, kad iespējamība kļuva par bēdīgu realitāti, viņi to uzņēma, kā pienākas kosmosa kuģa pasažieriem.
— Jā, — Petrovs sacīja. —■ Gadās arī ļaunāk. Mēs esam dzīvi, un tas nav tik maz.
i — Es pat teiktu, ka daudz, — pārtvēra Narevs, apspiežot impulsīvo vēlēšanos protestēt. — Vajag tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja Zeme laikus neuzzinātu, ar ko draud mūsu nosēšanās. Brrr!
I To iedomādamies, visi neviļus noskurinājās. Inna uzlika roku Istominam uz pleca un uzsmaidīja rakstniekam. | — Tagad tu beidzot varēsi mierīgi pabeigt savu grāmatu.
— Jā, jā, —- viņš ne pārāk apņēmīgi apstiprināja. Inna viņu uzreiz saprata — ne velti viņa bija ne tikai sieviete, bet arī radošs cilvēks — aktrise.
[ — Pats galvenais taču ir uzrakstīt, vai ne? — viņa teica. — Radīt. Pārējais ir mazāk svarīgi. T Istomins pasmaidīja, noņēma viņas pirkstus no pleca un pielika pie lūpām.
Fiziķis Karačarovs novērsās un savaikstījās? šodien viņam bija tieksme noliegt sievietes. Kas tad viņas galu galā ir? Sugas nemainīgo pazīmju nesējas, ne vairāk. Ko viņas paveikušas fizikā? Matemātikā? Literatūrā? Glezniecībā? Mūzikā? Tehnikā? Ja kaut kur arī var atrast .pa vienam vārdam, tad izņēmums tikai apliecina likumsakarību. Sievietes nav spējīgas abstrakti domāt, un, pat vērtējot cilvēkus, viņas pastāvīgi kļūdās.
Viņš dusmīgi palūkojās Zojā. Izsekoja viņas skatienam. Zoja nenovērsa acis no Milas. Jaunā sieviete bija bāla*
— Vai jums nav slikti? —- Serova satraukti vaicāja.
— Nē. Nē, nē. Viss kārtībā. —■ Mila ievilka elpu un pat pasmaidīja. — Bet man gribētos ar kaut ko nodarbo-
! ties. Mums visiem vajag kaut ko darīt, vai ne? Kamēr mēs vēl neesam pieraduši…
— Nu protams! — pēc mirkļa iesaucās Narevs. — Mums ir milzums visādu darbu! Vispirms — jāiekārtojas, kā nākas, ja jau mēs te dzīvosim. Un šeit, Mila, mēs nekādi neiztiksim bez sievišķīgās gaumes un jūsu — speciālista padoma. Kaptein, ja nemaldos, mums šeit ir divdesmit četras kajītes?
š =s 2004 81
— Pirmajā klasē, — kapteinis precizēja. — Un trīsdesmit divas — tūristu klasē.
— Tūristu klasi liksim mierā, — Narevs atmeta ar roku. — Tāpat jau katram no mums iznāk pa trim kajī- tēm — pat pārāk daudz. Lai katrs pēc savas gaumes iekārtojas divās trijās telpās. Vai jūs, kaptein, neiebil- stat?
— Neiebilstu.
— Varbūt ari jūs ar saviem biedriem pārvāksities šurp?
_— Nē. Saprotiet mūs pareizi: kuģis ir jāuzrauga un
jākopj.
— Nestrīdēšos. Tagad mums jāsadala telpas atbilstoši katra vēlmēm, jāizveido plāna un iekārtu uzmetums… Ak, mani draugi, mums te ir tik daudz darba, ka grūti pat iedomāties, kad mēs ar to tiksim galā!
Tas viss bija saprātīgi, bet Karačarovs nevarēja tāpat vien piekrist: kaut kā taču bija jāparādās viņa personības savdabībai, bet fizikā te neviens neko nesaprata. Un viņš noņurdēja:
—• Vajag strādāt! Es, piemēram, nevaru atļauties atrauties no galvenā.
— Katrs var pavadīt laiku, kā vēlas, — Narevs piekrita. — Vai jūs, Mila, neatteiksities?
Mila pamāja, bet Narevam likās, ka Mila dziļāk nekā citi pārdzīvo notikušo.
— Un jūs? — Ceļotājs pagriezās pret Istominu. — Droši vien arī gribēsit vispirms pievērsties grāmatai?
Literāts neatbildēja. Viņš stāvēja, neapzināti spaidot Innas pirkstus. Un laikam bija saspiedis tos pārāk stipri, jo aktrise uzmanīgi atbrīvoja roku. Tad Istomins atjēdzās un pārlaida klātesošajiem izklaidīgu skatienu.
— Aizdomājāties? — Zoja pasmaidīja. Viņa simpatizēja rakstniekam, tāpat kā visiem, kas necentās sarežģīt viņas dzīvi.
— Nē… Vispār — nē. Aizdomājos par nākotni.
— Tas ir interesanti! —1 jautri iesaucās Narevs. — Kā tad nākotne rādās cilvēkam ar bagātu fantāziju?
Istomins tikpat izklaidīgi palūkojās viņā.
Istomins bija no to apsēsto rakstnieku sugas, kuri pamostas pēc ilgas ziemas guļas un strādā dienām un naktīm, līdz kaklam iegrimuši topošajā grāmatā, lai pēc tās pabeigšanas ar atvieglinājuma sajūtu, atkal aizsnaus- tos, ļaudamies notikumu straumei. Tagad Istomins pēkšņi sajuta, ka tukšums, kas bija radies, tikko kļuva zināms, ka atgriešanās uz Zemi tiek atlikta līdz bezgalībai, sāk piepildīties, it kā būtu atvērtas slūžas. Viss, ko apkārt runāja, līdz viņam nonāca kā caur vati, iestrēga kaut kur vidusausī un neskāra smadzenes, kuras pēkšņi sāka drudžaini producēt nākotnes ainas.
—: Vai nu vajag? — viņš noteica balsī, kurā neap- ņēmība cīnījās ar apmierinājumu: galu galā klausītājs ir gandrīz vai lasītājs. — Viss vēl ir pārāk negatavs… un vai vajag par tādām lietām domāt? Man tas iznāca nejauši…
— Tas ir nepieciešami! — viņu pārtrauca Narevs. — Mums nepieciešama domu un zināšanu apmaiņa: ikvienam no mums taču piemīt kas tāds, kā nav citiem. Tā tas ir vienmēr, un katrs aizejošais cilvēks aiznes kaut ko tādu, kas piemitis visā pasaulē vienīgi viņam. Vakaros mēs visi pēc kārtas stāstīsim — par savām domām, par pārdzīvoto, protams, arī par nākotni.
— Labi, —• Istomins sacīja un izstiepa roku, lai savā stāstā — varbūt pareģojumā — ar žestu atzīmētu katru pauzi un katru uzsvaru.
*
… Istomins izgāja no savas kajītes un apskatījās apkārt. Salons bija tukšs. Jau vairākus gadus durvis uz pastaigu klāju stāvēja vaļā: kaut kas bija sabojājies — un mehānismu neviens nelaboja. Salona plastikāta apšuvums no vecuma bija zaudējis krāsu, kļuvis raupjš, kam nav patīkami pieskarties. Šur un tur tas bija atlobījies no sienas, dažviet pārplīsis, un caurumos bija redzams tumšs, auksts metāls.
Istomins ieklausīdamies nogaidīja. Pārējo kajīšu durvis bija ciet, no tām nenāca ne skaņas. Rakstnieks zināja, ka vairums kajīšu bija tukšas, tajās agrāk apmetušies pasažieri bija miruši. To mirstīgās atliekas, tāpat kā citi «Vaļa» atkritumi, nonāca utilizatoros, pēc tam sintezatorā un tagad kuģa sistēmā riņķoja pa apli. Dzīvi palikušie varēja sevi uzskatīt par cilvēkēdājiem, bet tas viņus nemulsināja, precīzāk — viņi par to pat nedomāja. Gadu desmitiem ilgā vientulība bija tos novedusi līdz pilnīgam trulumam, bija zudušas jebkuras intereses. Tas
4* 83
bija neizturami — no dienas dienā, no gada gadā redzēt vienas un tās pašas sejas, dzirdēt vienas un tās pašas balsis, vienus un tos pašus vārdus. Agrāk, kad pasažieri bija jaunāki un enerģiskāki, tas nevienu reizi vien noveda pie sadursmēm, kuras beidzās ar asins izliešanu.- Tagad sadursmju vairs nebija, bet tikai tādēļ, ka cilvēki negribēja viens otru redzēt. Viņi visu laiku pavadīja ieslēgušies un pirms iziešanas no kajītēm pārliecinājās, ka salonā neviena nav un var aizskriet turp, kur bija barība — vienīgais, kas viņus vēl dzīvē interesēja. Sintezators — ēdienu izgatavotājs bija no vecuma sabojājies, un pēc to ekipāžas locekļu nāves, kuri vienīgie pazina sarežģītās mašīnas uzbūvi, tas aizvien biežāk ražoja tādu barību, kurai cilvēku valodā pat nosaukuma nebija. Kādā jaukā dienā šķīvjos varēja izrādīties inde, kas būtībā sastāv no tām pašām vielām kā pārtikas produkti. Riska apziņa piešķīra dzīvei zināmu asumu. Kad brokastīs, pusdienās vai vakariņās mašīna izsniedza kaut ko pavisam1 neiedomājamu, ļaudis tā priecājās, ka pat sāka sarunāties — kā agrāk uz Zemes pēc pirmizrādes vai labas grāmatas.
Vispār, ja arī šķīvjos izrādītos inde, neviens negaustos. To, kas notika ar viņiem, nevarēja saukt par dzīvi, un diez vai būtu vērts bēdāties par tās zaudējumu. Tā bija pasīva veģetēšana, izdzišana, idiotisms. Kādreiz cilvēki kaut ko zināja, mīlēja un pēc kaut kā tiecās, bet atmiņa bezdarbībā notrulinājās, izgaisa zinības, dzisa emocijas, • jau sen vairs nebija pēc kā tiekties: nebija mērķu un dzīve bija noslēgusies bioloģiska procesa rāmjos. Ja starp cilvēkiem būtu kaut mazākie kontakti, viņi sen būtu atzinušies, ka gaiaa nāvi, bet tagad par to katrs atzinās tikai pats sev. Droši vien viņiem būtu vajadzējis to izbeigt, bet vajag ne mazumu spēka, lai pieņemtu lēmumu par pašnāvību un uzdrošinātos to izpildīt. Pat tam nepietika spēka.
Tāpēc viņi dzīvoja. Ar gadiem, kā tas parasti notiek, atmiņas par bērnības un jaunības tālajiem notikumiem aizvien biežāk izstūma vēlākos notikumus, tās izlauzās virspusē un izplūda kā no dziļumiem izvirdusi lava. Dažreiz cilvēki uztvēra savas atmiņas kā īstenību, visbiežāk tas notika, kad pēc kuģa nejaušas iegribas atdzīvojās ekrāni un sāka rādīt filmu, vienmēr vienu un to pašu, aizmirstu aparātā pirms daudziem gadiem, — filmu, kurā bija Zeme. Un cilvēki atdzīvojās un ar priecīgiem izsau- ciēniem izskrēja no kajītēm, bet drūmajā salonā viņus sagaidīja aukstā un miklā īstenība (bija sabojājušies kli- matizatori), un viņi, galvas nokāruši, lai neredzētu apkārtējos, atgriezās savās telpās, kur aparatūra pēkšņi izslēdzās pēc tās pašas skaitļotāja iegribas, kas pēc ilga pārtraukuma ekrāniem bija likusi kļūt gaišiem.
Neviens nezināja, cik ilgi būs šie pārtraukumi. Dienu skaits sen bija zudis. Iespējams, ka kaut kur kuģa dzīlēs aparāts arī nodarbojās ar lidojuma hroniku, bet galu galā — vai nav vienalga, cik lidojums ir ildzis un cik vēl ilgs? Jo katru reizi, kad gribējās gulēt (bet diennakts laiki sen bija sajukuši, un katrs ēda un gulēja, kad gribējās), varēja cerēt, ka šis miegs šoreiz netiks pārtraukts un nemanāmi pāries nāvē. Kuģis pasargāja cilvēkus no jebkuras ārējās ietekmes, no bada un slāpēm, slimībām un traumām, atbrīvoja no nepieciešamības izrādīt aktivitāti, darboties, un cilvēki tagad no dzīves lūdza tikai vienu: nemanāmu, bez sāpēm, maigu nāvi. Izdzist, bet ne pārtraukt dzīvi.
Taču kuģis, lai cik vecs un bojāts, pagaidām izpildīja savu pamatuzdevumu — apsargāt tanī vēl mītošos cilvēkus. Izņemot pilnīgi nolaidušos un pārrijušos līdz nāvei, viņa iemītnieki nevarēja pat cerēt tādā veidā tikt no sevis vaļā.
Klusajai agonijai vēl bija jāturpinās ilgi.
Istomins, izgājis no savas kajītes, par to nedomāja" viņš jau sen bija atradinājies domāt, aizmirsis, ka ir literāts, ka raksta grāmatas, un, pat ja viņu tagad kāds pasauktu vārdā, viņš diez vai būtu atsaucies.
Viņš izzagās caur salonu, ejot pa izdilušu paklāju, pēc tam pa sakrunkojušos plastikātu. Viņš uzmanīgi atvēra salona durvis, lai viru čīkstoņa nepievērstu citu kuģa iemītnieku uzmanību.
Beidzot viņš izgāja gaitenī. Rokā viņš bija cieši sažņaudzis vecu šķīvi ar apdrupušām malām, sen nemazgātu un pārklātu ar stingri piekaltušām ēdienu atliekām. Viņš sen bija pārstājis mazgāt traukus: tas nevienam nebija vajadzīgs. Joprojām uzmanīgi likdams kaut kādās lupatās ievīstītās kājas, puskails viņš nozagās lejup pa kāpnēm un iegāja sintezatoru nodalījumā, *
Te bija netīrs, grīdu klāja sasistu trauku lauskas un dažādās reizēs izšķaidīta ēdiena traipi. Istomins piegāja pie • sintezatora, bailīgi atskatījās, pielika šķīvi un nospieda pogu. Viņa garās pinkainās bārdas gals gulēja šķīvī, un no īsās caurules tekošā putra aplēja bārdu, bet viņš nekā nemanīja.-
Kad šķīvis bija piepildījies, viņš to pacēla pie mutes un, rijīgi gāzdams pār malām, izdzēra. Apmierinājis pirmo izsalkumu, viņš ielēja vēl otru porciju, lai varētu paēst vakariņas, neizejot no kajītes.
Tad viņš pagriezās, lai tikpat klusi atgrieztos salonā, bet no turienes — savā migā un ieslēgtos vēl uz vienu diennakti.
Pagriezies viņš sarāvās — durvīs stāvēja cilvēks.
Tas bija, protams, kāds no vēl dzīvajiem pasažieriem. Kādreiz Istomins bija zinājis, kā viņu sauc un kas viņš ir. Tas bija sen aizmirsies, un pašlaik literāts atcerējās tikai to, ka šis cilvēks ir par viņu stiprāks.
Viņiem nebija nekāda iemesla sadursmei, .nekādas nepieciešamības vēlēt otram ļaunu. Tomēr ne varmācība vien rada bailes, arī bailes rada varmācību, un bailes pavadīja ikvienu no viņiem, tā bija vienīgā no cilvēcīgajām emocijām, kas nebija mirusi bijušajos cilvēkos. Un abi zināja, ka sadursme ir neizbēgama, ja viņi satikušies, te, pie barības. Viņos vairs nerunāja saprāts, bet instinkts, kas neko negribēja zināt par to, ka nav barības trūkuma, ka tās ir daudz, lai cik arī viņi ēstu, ka ēdamā kļūs vēl vairāk, kad nomirs beidzamais no viņiem. Instinktam loģiski spriedumi bija nepieejami.
Nenolaižot acis no ienācēja, Istomins sāka virzīties ar muguru gar sienu: viņš ievēroja nodalījuma pretējā galā otras durvis un saprata, ka var nokļūt pie tām, pirms pretinieks uzmin viņa nodomu.
Tas patiešām pārāk vēlu par to iedomājās. Viņš stāvēja, aizsedzot izeju gaitenī, mazliet saliecies un nolaidis sažņaugtās rokas. Viņa skatiens caur pieri sekoja katrai eksliterāta kustībai, gaidot lamatas.
Istomins tika līdz durvīm, ar muguru tās spēcīgi atgrūda un atradās šaurā gaitenītī ar metāla sienām, kura pretējā galā sākās tikpat šauras kāpnes. Pretinieks tikai beidzamajā brīdi ar kaucienu metās viņam pakaļ. Izšļak- stīdams putru, Istomins joza augšup pa kāpnītēm. Viņš saprata, ka sekotājs, kura šķīvis bija tukšs, panāks viņu, ja viņš tūlīt neatradīs kādas durvis, kuras var aizslēgt no iekšpuses.
Vajātāja elpa bija jūtama jau pavisam tuvu, aprepušie pirksti noslīdēja pa Istomina kailo muguru, taču nespēja viņu apturēt. Tad bēgošais apgriezās un ar spēku iesvieda šķīvi sekotājam tieši sejā.
Liekas — šķīvis trāpīja pa virsdeguni. Vajātājs ierēcās un pacēla rokas pie acīm.
Istomins uzšāvās vēl dažus stāvus augstāk un apstājās, ar grūtībām atvilkdams elpu. Pretinieks gaudoja lejā, tad kļuva dzirdami viņa nedrošie soļi, aizvien klusāki un klusāki: viņš kāpa lejup, atteicies no pakaļdzīšanās.
Rakstnieks apsēdās uz aukstā metāla pakāpiena un sāka raudāt. Viņš bija palicis bez šķīvja un zināja, ka jaunu nekur nedabūs. Tagad viņš varēs ēst tikai pie sintezatora, saņemot putru bļodiņveidīgi kopā saliktās plaukstās. Viņam nāksies iet ārā divreiz, un viņu agri vai vēlu notvers un -nositīs tas pats cilvēks," kam tagad bija nopietns iegansts naidam.
Istomins lēni piecēlās un ar delnas virspusi noslaucīja asaras. Viņš juta, ka viņā sāk kūsāt pirmatnīgs niknums.
Galu galā, lai arī sekotājs bija veiklāks, toties tagad Istomins ir spēcīgāks. Viņš, liekas, ievainoja pretiniekam acis. Ja varētu atrast ieroci — kaut kādu sitamo, nūju —, viņš vēl pagūtu notvert pretinieku pie sintezatora, uzvarēt un atņemt trauku. Lai vājākais iet bojā!
Istomins atkal sāka rāpties augšup. Kāpnes vītņveidīgi vijās un pēc vēl pārdesmit pakāpieniem noveda viņu pie aizslēgtām durvīm.
Rakstnieks tās atvēra, iegāja plašā telpā un ziņkāri apskatījās visapkārt.
Te atradās kaut kādi priekšmeti. Pirms dažiem gadiem literāts, iespējams, būtu tajos pazinis kuģa vareno mašīnu vadības iekārtas. Tagad viņš to vairs neatcerējās un necentās atcerēties.
-Viņš paraudzījās apkārt, nūju meklēdams. Instinkts viņam teica, ka te var atrast ieroci. Un Istomins patiešām to ieraudzīja.
Tā bija gara dzelzs nūja, kas rēgojās no grīdas blakus kaut kādam paaugstinājumam. Nūja bija sarkana un izskatījās iespaidīga. Krāsa uzvedināja uz domu par cīņu un iedvesa drosmi.
Rakstnieks piegāja un satvēra nūju. Tā nepadevās. Viņš uzspieda stiprāk.
Viņš ilgi centās izlauzt nūju no grīdas spraugas, kur tā bija? iestiprināta. Beidzot apakšā kaut kas nokrakšķēja — un nūja sāka slīdēt pa plaisu.
Istomins nezināja, ka tas bija rokturis dzinēju ieslēgšanai pilnā jaudā avārijas gadījumā. Kādreiz šo rokturi izmantoja nepieciešamībai ātri attālināties no kāda ķermeņa, sadursme ar kuru varēja apdraudēt kuģi.
Visās «Vaļa» telpās iegaudojās sirēnas. Pēc šīm skaņām pasažieriem vajadzēja steidzīgi ieņemt vietas kūniņās. Tam deva trīsdesmit sekunžu laika; atgādnes uzraksti bija redzami katrā kajītē. Ja kāds nebija paguvis savlaicīgi noslēpties, tam vajadzēja nospiest signālpogu zem attiecīgā uzraksta. Saņēmuši signālu, dzinēji nedaudz nogaidītu: viņiem rezervē vēl atliktu trīsdesmit sekunžu.
Sirēnas kauca; cilvēki, kas vēl dzīvoja kajītēs, kā arī pats Istomins tās dzirdēja. Vienlaicīgi nedzīva balss sāka skaitīt sekundes. Bet cilvēki jau sen vairs nelasīja uzrakstus un bija aizmirsuši to jēgu. Sirēnu gaudoņa izsauca bailes, bet balss — ziņkāri, tomēr neviens pat nepalū- kojās uz kūniņu pusi. Kāds atieza zobus, cits ar plaukstām aizsedza ausis. Pogu zem uzraksta nenospieda neviens. Ar sarkano rokturi ieslēgtais avārijas automāts signālu nesaņēma. Tieši pēc trīsdesmit sekundēm ierēcās dzinēji un gluži kā lielgabala šāviņu izšāva kuģi uz priekšu.
Cilvēki to nebija gaidījuši. Un gāja bojā jau pirmajās sekundēs, saspiesti pret sienām un salauzti pret mēbelēm.
Istomins tika uzsviests uz roktura un nobeidzās kā kukainis uzsprausts uz kniepadatas.
Tā beidzās nākotnē …
*
Visi satriekti klusēja. Narevs pārtrauca klusumu.
— Spīdoši! — viņš teica. — Manuprāt, spēcīgi. Bet, protams, apstrīdami. Man, piemēram, nākotne tēlojas pilnīgi savādāk. Tā taču atkarīga no mums — un mēs jums esam pateicīgi par brīdinājumu. Tas ir pilnīgi pareizi, mēs nedrīkstam sašķelties. Doktor Karačarov, mēs gaidām, ka nākamajā reizē kaut ko tikpat interesantu mums pastāstīsit jūs.
— Es esmu pētnieks, nevis popularizētājs, —; norūca fiziķis.
— Bet, doktor, «= teica Zoja. — Vai tad jūs patiešam nenolaidlsities līdz māsu līmenim?
—•: Hm, — šaubīdamies izdvesa Karačarovs.
— Bet Federācijas čempions, — Inna sacīja, uzsmaidīdama Jeremejevam, — pastāstīs mums par sportu …
— Un jūs — par teātri… — turpināja Petrovs.
—■ Ar prieku. Bet jūs^ pats?
— Nu, es, — teica Petrovs. — Es patiešām vēl nezinu. Liekas — dzīvē nekas interesants nav gadījies. Lai gan..i es padomāšu.
— Un vēl, — neapņēmīgi uzsāka Jeremejevs, kurš vienmēr kautrējās publiski izteikties. — Mēs taču varam ne tikai sarunāties, bet arī spēlēt. Kaut reizi vai divas nedēļā. Te mums ir brīnišķīga zāle, var organizēt sacensības, lai arī ne meistaru līmenī, bet, kā mēdz sacīt, galvenais taču ir nevis uzvarēt, bet gan piedalīties.
—- Bravo! — Narevs iesaucās. Mila pagriezās un noskūpstīja vīru uz vaiga.
— Nu, — kapteinis pavisam nomierinājies sacīja Isto- minam, — šķiet, jūsu ieskats nākotnē tomēr bija pārāk drūms, vai ne? Un neapvainojieties, lūdzu, bet tāda roktura uz kuģa nav. Es nezinu, kur jūs esat to redzējis.
— Neatceros, — nomurmināja Istomins: viņš apjuka, dzirdēdams klausītāju kritiku. — Man tā vienmēr ir licies… — Viņš samulsis pasmaidīja. —■. Rakstnieki vispār nav pareģi. Drīzāk skaidrotāji.
Kapteinis pamāja. Viņam kļuva aizvien priecīgāki bažas nozuda, izgaisa optimismā, kas pieplūda kā ūdens dambja priekšā, cēlās augšup …
— Bet administrators! — Petrovs teica. — Cik daudz viņš varēs pastāstīt, kādas idejas viņam nāks prātā — ļaujiet viņam tikai tikt uz pekām!
— Doktor,*— Nareva balss izskanēja dziļā klusumā, r—: Vai viņam kļūst labāk?
— Jā.
Ārsti vienmēr saka jā. Līdz zināmām laikam.
Atkal iestājās klusums. Bija laiks šķirties un katram ķerties pie sava darba. Bet neviens nekustējās, un tad Narevs noprasīja savā asajā, netīkamajā balsī, to nepie- klusinot, kā viņš parasti mēdza:
— Kaptein, vai tad mums patiešām nav nekādu, pilnīgi nekādu cerību atgriezties? Kaut kādas iespējas —i viena no simta, no tūkstoša, pat no miljona?
= Te nepieciešams speciālists varbūtības teorijā, — atbildēja Ustjugs, brīdi padomājis. — Bet es uzskatu, ka varbūtība pilnīgi izzudīs tikai reizē ar dzīvību.
Un tas viss. Saproti, kā gribi.
— Nē, lieliski, lieliski, — atkārtoja inženieris Rudiks, izņemdams no izejas kameras dažas fiziķa pasūtītās metāla detaļas.
Atbildes vietā kapteinis teica?
— Bet neviens no viņiem tā arī neieminējās par Zemi, par to, kas palicis uz tās. It kā tās vispār nebūtu bijis.
— Vai, tavuprāt, tas ir slikti?
Es nezinu. Ja nav Zemes, tas nozīmē, ka nav arī pagātnes. Viņi ir ar mieru par to domāt tikai nākotnes formā. It kā atmiņu būtu zaudējuši. Bet, ja cilvēks atceras un negrib runāt, tas nozīmē, ka viņš netiek galā ar pagātni. Nevis viņš pavēl pagājībai, bet otrādi. Tas nozīmē, ka pagātne viņā sēž kā skabarga. Un augonis augs. Es justos daudz mierīgāk, ja viņi runātu par Zemi. Protams, skumji, bet mierīgi. Kā mēs abi.
— Vai tad mēs runājam?
Kapteinis negribot pasmaidīja.
— Nu, mums pašlaik prātā kas cits. Vai tu apskatīji baterijas, kā nākas?
— Vēl ne. Narevs ir kārtīgs vīrs, vai ne?
— Droši vien. Lai gan… žēl, ka administrators guļ.
— Nekas. Piecelsies.
— Cerēsim, — kapteinis teica. —- Lai gan — viss var būt. Viņš nelieksies, bet var salūzt.
*
— Reģenerācija notiek lēni. Šīs pārejas tomēr ir traucējušas: tik drausmīgas vibrācijas! Pastiprināsim stimulāciju, tad ies ātrāk. Vai jums nav apnicis?
— Ko jūs, doktor, man tas ir ļoti vajadzīgs. Savādāk es visu laiku no kaut kā baidos: vai jūs ari?
Zoja pamāja.
-— Man ir bail. Kā visiem. Tagad nedrīkst palikt vienatnē. Kaut kas jādara, par kaut ko jārūpējas. Mums vajag vienmēr par kādu rūpēties .. i
Vera uz mirkli pieglaudās ar vaigu pie viņas plaukstas. Zoja noglāstīja meitenes plecu.
— Nu, līdz rītam.
— Uz redzēšanos, doktor!
Vera palika viena. Viņa, liekas, iesnaudās. Viņu pamo-; dināja balss.
— Māsiņ, — klusi sauca administrators. — Māsiņ.; ļ
Vera satrūkās, cīnīdamās ar snaudu.
— Kas ar mani noticis? Es esmu slims?
Balss nāca no caurspīdīgā kupola, bija vāja un drē-j bēja — vai varbūt sarunas iekārta to tā izkropļoja?
— Guliet mierīgi.
— Kur es esmu?
— Hospitālī.
— Tātad uz Zemes?
Vera neatbildēja.
— Māsiņ, vai jūs mani dzirdat?
— Jūs nedrīkstat tik daudz runāt.
— Vai mēs esam uz Zemes?
— Lūdzu, izdzeriet!
— Vispirms atbildiet. Un kas ar manu roku? Un kāju?. Es tās neredzu. Kut…
— Neko es neteikšu, kamēr neizdzersiet zāles.
— Tātad neesam uz Zemes… — nomurmināja administrators. — Man likās — tas ir mēness. Bet tur tikai gaisma atspīd.
— Vai tā jūs traucē?
— Lai deg… Es sen neesmu redzējis mēnesi, māsiņ.; Sapņoju, ka brīvajā laikā klaiņošu mēness gaismā… PēЈ cik rūgts!
— Nekas. Tas ir veselīgi:
— Es atcerējos: jūs neesat māsa. Jūs esat Vera.
— Jā.
— Vai man vēl ilgi jāguļ?
— Ja būsit mierīgs, tad ātri tiksit uz kājām.
— Bet varbūt… nebūs uz kā piecelties?
— Piecelsities. Bet tagad guliet.
— Vera … Dodiet roku.
— Kāpēc?
— Tā es ātrāk aizmigšu. Man nez kādēļ ir bail.
— Tas nozīmē, ka paliek labāk. Kad cilvēkam ir slikti, viņam nav bail. — Vera šaubīdamās nospieda pogu, kupols pacēlās, siltais, ar skābekli piesātinātais gaiss piepildīja kajīti. Vera uzlika karsto plaukstiņu uz viņa del-.
nas, viņai vajadzēja liekties tam pāri, jo reģenerētā roka vēl bija pārāk vārīga. — Tā. Aizmiedziet! —; Neņemiet roku nost. Tā ir labāk, f— Aizmiedziet, administrator!
Jā… — viņš nomurmināja. — Es esmu administrators … Pavisam aizmirsu.
Viņš atkal iegrima nemaņā. Vera ilgi neņēma nost roku, jūtot, kā uzblīst un saplok asinsvads zem ādas, kā tek asinis. Tās pulsēja ātri un nemierīgi. Neaizsargātais cilvēks gulēja, paļaudamies viņas aizgādībai. Un Verai likās, ka arī viņas sirds, gluži kā sabalsojusies, sāk sisties straujāk.
Futbolbumba bija skanīga, sitiens — pārliecinošs, pašsajūta — normāla. Jeremejevs sporta zālē godīgi izpildīja to, ko viņš sauca par iesildīšanos. Kad nomierinājās sirdsapziņa, kas viņu vienmēr tirdīja, līdz viņš nebija izdarījis noteiktu skaitu sitienu un spēju izrāvienu, viņš atvēsinājās un mazliet papeldēja baseinā un tikai tad jutās kā cilvēks, kam ir tiesības būt ar sevi apmierinātam. Viņš izrāpās no baseina, noberzās, apģērbās un devās pusdienot. Kā vienmēr, viņš nedaudz kavējās, bet pie tā visi bija pieraduši. Jeremejevam bija speciāla diēta. Viņš pats gāja uz sintezatoru, izvēlējās un pasūtīja, un par to mazliet kautrējās: viņš negribēja, lai to uzskatītu par izlepušu.
— Kur Mila? —■ viņš noprasīja pie galda sēdošajiem.
— Ieejiet pie viņas, — sacīja Inna. — Viņa skumst.
Jeremejevs baidījās tikai no viena: slikti nospēlēt. Fanātiski uzticīgs sportam, viņš sen jau vairs nedomāja par vērtīgo un pārejošo šajā darbības veidā vai par tā nosacītību cilvēces vērtību sistēmā. Viņš nevarēja pat piecus vārdus pateikt, lai nesāktu sarunu par spēli — vakardienas vai aizparīta, bet, ja tā bija paredzēta šodien, tad viņš vispār nerunāja, aizņemts ar sevi un spēli. Pašlaik viņš juta, ka zaudē formu tāpēc, ka nodarbības vienatnē nekādi nevarēja aizstāt īstu treniņu. Ja viņš zaudē formu,
tad tas nozīmē, ka, pat guvis iespēju spēlēt, viņš nespēs ziedot sevi visu spēlei, ko no viņa parasti gaidīja. Šī doma viņam iedvesa bailes. Un kā fiziski labi attīstītam bērnam ar mazliet aprobežotu iztēli, tomēr — bērnam, viņam bija nepieciešamība pieglaust kādam galvu, sajust uz pakauša siltu un uzticamu cilvēka roku, pamirt, pieklust, sakopojot spēkus. Un kaut kas ir noticis ar Milu -. ?
Jeremejevs steidzīgi iegāja kajītē. Mila saritinājusies gulēja uz dīvāna. Jeremejevs brīdi stāvēja domādams.;
— Inna tevi liela: stāsta, ka tu esot labi iekārtojusi viņas istabas.
— Vai patiesi? — Mila vārgi pasmaidīja. — Man pašai arī likās, ka ir iznācis labi.
— Un Zojai arī.
— Es cenšos visiem. Vēl jāiekārto Narevam, fiziķim. rS
Jeremejevs apskatīja kajīti.
— Vai mēs neko nepārveidosim?
Atbildi nedzirdēdams, viņš atskatījās. Mila bez skaņa3 raudāja.
Viņš apsēdās blakus, apskāva viņu un čukstēja?
— Zini ko, varbūt mums arī nevajag. Es domāju — mēs atgriezīsimies. Drīz, pavisam drīz. Man ir droša priekšno-: jauta.
Sieva turpināja raudāt.
— Nu, ko tu? Nu, ko?
— Tu nesapratīsi, viņa gribēja sacīt, bet nepateica^ tikai nomurmināja:
— Vienalga… neiznāk, kā iecerēts. Vajag gravīras.n gleznas…
— Nu, piekar!
— Sintezators netaisa … gravīras. Neko tādu;; 5
Viņš apskāva Milu ciešāk.
— Nē, — viņa murmināja. — Laid! Tūlīt pāries.
— Jāturas, — viņš teica. — Tā vajag. Nu, iedomājies tikai — gravīras! Bez daudz kā var iztikt. Man arī kaut3 kā jāiztiek bez spēles.
Ak, kā viņa to neieredzēja šajā brīdī! Nokratīja nost viņa roku.
— Miliņ! Nu, nevajag! Nu, ko tu!
Mila slaucīja asaras.