Filozofs, viegli kasīdams aiz auss, izgāja, nesacīja ne vārda, nodomādams pirmajā izdevīgā gadījumā paļauties uz savām kājām. Domīgs viņš kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm un uz mirkli apstājās, izdzirdis pietiekami skaidri rektora balsi, kas deva rīkojumus savam atslēgu glabātājam un vēl kādam, — laikam vienam no tiem, kurus sotņiks bija atsūtījis pēc viņa.
«Pateicies panam par putraimiem un olām,» runāja rektors, «un pasaki, ka tiklīdz būs gatavas tās grāmatas, par kurām viņš raksta, tad es tās tūdaļ nosūtīšu: es jau nodevu tās pārrakstīt rakstītājām. Un neaizmirsti, manu balodīt, piebilst panam, ka viņiem mājās, es zinu, ir labas zivis, it sevišķi stores, lai viņš izdevīgā gadījumā atsūta: te uz tirgiem nav labas un ir dārgas. Un tu, Javtuch, iedod puišiem pa čarkai degvīna; bet filozofu vajadzētu piesiet, ja ne — noteikti aiz- muks.»
«Re, velna kalps!» nodomāja pie sevis filozofs, «saodis, garkājainā vēdzele!»
Viņš nogāja lejā un ieraudzīja kulbu, ko sākumā noturēja par labības šķūni uz riteņiem. Īstenībā tā bija tikpat dziļa kā krāsns, kurā apdedzina ķieģeļus. Tā bija parastā Krakovas ekipāžā, kādās žīdi pa pussimtam kopā dodas ar precēm uz visām pilsētām, kur vien viņu deguns saož gada tirgu. Viņu gaidīja kādi seši dūšīgi un spēcīgi kazaki, mazliet jau padzīvojuši. Smalkas vadmalas bārkstaini puspaltraki rādīja, ka viņi piederēja diezgan ievērojamam un bagātam saimniekam; nelielās rētas liecināja, ka viņi kādreiz bijuši karā ne bez slavas.
«Ko lai dara? Kam jānotiek, no tā neizbēgsi!» nodomāja pie sevis filozofs un, pagriezdamies pret kazakiem, sacīja skaļi: «Sveiki, brāļi biedri!»
«Esi sveicināts, pan filozof!» atbildēja daži no kazakiem.
«Ak, tad man jāsēžas kopā ar jums? Bet brička varena!» turpināja viņš iekāpdams. «Te tik būtu jāsalīgst muzikanti, tad arī dancot var.»
«Jā, prāva ekipāžā!» sacīja viens no kazakiem, sēzdamies
pats uz bukas par kučieri, apsējis galvu ar lupatu cepures vietā, ko viņš bija paguvis atstāt krogā. Pārējie pieci kopā ar filozofu ielīda dziļāk un izvietojās uz maisiem, kas bija piepildīti dažādiem pilsētā izdarītiem iepirkumiem
«Interesanti zināt,» sacīja filozofs, «ja, piemēram, šo bričku pieiādētu ar kādu preci, sacīsim — ar sāli vai dzelzs gabaliem, cik daudz zirgu tad vajadzētu?»
«Jā,» sacīja pēc klusēšanas uz bukas sēdošais kazaks, «būtu vajadzīgs krietns skaits zirgu.»
Pēc tik amnierinošas atbildes kazaks uzskatīja, ka viņam ir tiesības klusēt visu ceļu.
Filozofam ārkārtīgi gribējās izzināt pamatīgāk, kas par cilvēku bija šis sotņiks, kāda viņam daba, ko dzird par viņa meitiņu, kas tik neparastā kārtā bija atgriezusies mājās un bija pie miršanas un kuras notikums bija sasaistījies tagad ar viņa personīgo, kā un kas notiek pie viņiem mājās. Viņš uzdeva tiem arī jautājumu; bet kazāki, šķiet, arī bija filozofi, jo atbildes vietā viņi klusēja un smēķēja pīpes, gulēdami uz maisiem. Viens no viņiem tikai pievērsās sēdētājam, kas bija uz vezuma bukas, ar īsu pavēli: «Pielūko, Overko, tu, vecais lempi, kad tuvosimies krogam, kas ir uz Čuchrailovas ceļa, tad neaizmirsti apturēt un uzmodināt mani un pārējos puišus, ja kādam gadītos iemigt.» Pēc tam viņš diezgan skaļi aizmiga. Taču šī piesacīšana bija pilnīgi veltīga, jo, tiklīdz milzīgā brička tuvojās Čuchrailovas ceļa krogam, visi vienā balsī iesaucās: «Apturi!» Turklāt Overka zirgi bija jau tā pieradināti, ka paši apstājās pie katra kroga. Neraugoties uz karsto jūlija dienu, visi izkāpa no bričkas, devās zemā, netīrā istabā, kur krodzinieks žīds, izrādīdams prieku, metās saņemt savus vecos paziņas. Zīds atnesa zem svārkiem dažas cūkgaļas desas un, uzlicis uz galda, tūdaļ novērsās no šī talmudā aizliegtā augļa. Visi sasēdās ap galdu; māla krūzes parādījās katra viesa priekšā. Filozofam Chomam bija jāpiedalās kopīgās dzīrēs. Un tā kā mazkrievi, kad tie ir iedzēruši, katrā ziņā sāks bučoties vai raudāt, tad drīz vien visa istaba bija pilna skūpstiem. «Nu tad, Spirid, sabučosimies!» — «Panāc šurp, Doroš.es apkampšu tevi!»
Kāds kazaks, kas bija vecāks par visiem pārējiem, sirmām ūsām, palicis roku zem vaiga, sāka raudāt no sirds par to, ka viņam nav ne tēva, ne mātes un ka viņš palicis pilnīgi viens pasaulē. Otrs bija liels prātuļotājs un nepārtraukti mierināja viņu, runādams: «Neraudi; nudien, neraudi! ko tur lai dara?… Gan dievs zina, kā un kas.» Viens, vārdā Dorošs, bija kļuvis ārkārtīgi ziņkārīgs un, pagriezies pret filozofu Chomu, visu laiku jautāja viņam: «Es gribētu zināt, ko jums bursā māca: vai to pašu, ko djaks lasa baznīcā, vai ko citu?»
«Nejautā!» stiepdams runāja prātuļotājs, «lai nu tas būtu, kā būdams. Dievs jau zina, kā vajadzīgs; dievs visu zina.»
«Nē, es gribu zināt,» runāja Dorošs «kas tur rakstīts tais grāmatās; varbūt pavisam kas cits nekā djakam.»
«Ak dievs, ak dievs!» runāja šis cienījamais pamācītājs, — un kas tur ko runāt? Tā jau dieva griba to ir nolikusi. Ko jau dievs nolēmis, to nevar grozīt.»
«Es gribu zināt visu, kas vien uzrakstīts. Es iešu uz buršu, nudien, iešu. Ko tu domā, es neiemācīšos? — visu iemācīšos, visu!»
«Ak, vai dieviņ, vai dieviņ!…» runāja mierinātājs un nolaida savu galvu uz galda, jo viņam galīgi nebija spēka noturēt to ilgāk uz pleciem. Pārējie kazaki sprieda par paniem un par to, kāpēc debesīs spīd mēness.
Filozofs Choma, redzot šādu galvu stāvokli, nolēma to izmantot un nozust. Sākumā viņš pievērsās sirmgalvainajam kazakam, kas skuma pēc tēva un mātes: «Ko tad tu, tēvoc, tā raudi?» sacīja viņš, «es pats arī esmu bārenis! Atlaidiet mani, zēni, brīvībā! Ko jūs ar mani darīsiet?»
«Laidīsim viņu brīvībā!» atsaucās daži, «viņš taču ir bārenis; lai viņš iet, kurp grib.»
«Vai dieviņ, vai dieviņ!» teica mierinātājs, pacēlis savu galvu, «atlaidiet viņu! Lai viņš iet!»
Un kazaki jau gribēja paši izvest viņu klajā laukā; bet tas, kas bija izrādījis savu ziņkāri, apturēja viņus sacīdams! «Neaizskariet: es gribu ar viņu parunāt par buršu; es pats iešu uz buršu…»
Bet diezi, vai šī bēgšana būtu varējusi notikt, jo tad, kad filozofs bija nodomājis piecelties no galda, viņa kājas šķita kļuvušas no koka, un durvju istabā viņam sāka likties tik daudz, ka diezi, vai viņš būtu atradis īstās.
Tikai pret vakaru visa šī kompānijā atcerējās, ka jādodas tālāk ceļā. Sakāpuši bričkā, viņi sāka lēnām braukt, dzīdami zirgus un dziedādami dziesmu, kuras vārdus un jēgu diezi vai kāds saprastu. Noripojuši lielāko nakts pusi, pastāvīgi nomaldīdamies no ceļa, ko tie bija izmācījušies no galvas, viņi beidzot nobrauca no stāva kalna ielejā, un filozofs pamanīja gar malām stiepjamies dēļu vai zedeņu žogu ar zemiem kociņiem un jumtiem, kas rēgojās aiz tiem. Tas bija liels ciems, kas piederēja sotņikam. Bija jau stipri pāri pusnaktij; debesis bija tumšas, un mazas zvaigznītes mirdzēja šur tur. Nevienā mājā nebija redzama uguns. Viņi iebrauca, suņu reju pavadīti, pagalmā. Gar abām pusēm bija redzami salmiem segtie šķūņi un mājiņas; viena no tām, kas atradās tieši vidū pret vārtiem, bija lielāka par pārējām un kalpoja, kā likās, sotņikam par mitekli. Brička apstājās nelielas, šķūnim līdzīgas ēkas priekšā, un mūsu ceļinieki devās gulēt. Bet filozofs gribēja mazliet apskatīt no ārpuses kungu māju; taču, lai viņš blenza kā blenzdams ar savām acīm, viņš nevarēja skaidri saskatīt: mājas vietā viņam rēgojās lācis; no dūmeņa izveidojās rektors. Filozofs atmeta ar roku un devās gulēt.
Kad filozofs pamodās, mājā jau bija kustība: naktī bija nomirusi jaunkundze. Kalpi skraidīja steigā uz priekšu un atpakaļ; dažas vecenes raudāja, ziņkārīgo bars raudzījās caur žogu pana pagalmā, it kā varētu tur ko redzēt. Filozofs tūdaļ sāka aplūkot tās vietas, ko viņš nebija varējis saskatīt naktī. Pana māja bija zema, neliela ēka, kādas parasti cēla vecos laikos Mazkrievijā; tā bija pārsegta salmiem; mazs, ass un augsts frontons ar logu, kas izskatījās pēc augšup paceltas acs, bija viscaur izkrāsots gaiši zilām un dzeltenām puķēm un sarkaniem pusmēnešiem; tas bija nostiprināts uz ozola stabiņiem, kas līdz pusei bija apaļi, bet no apakšas sešstūraini, ar greznu apdari augšā. Zem šī frontona bija neliels lievenis ar soliem abās pusēs. Gar abām mājas pusēm bija nojumes uz tādiem pašiem stabiņiem, kas bija nosūnojušas. Augsta bumbiere ar piramidalu galotni un drebošām lapām zaļoja mājas priekšā. Vairākas klētis divi rindās stāvēja pagalma vidū, radīdamas it kā platu ielu, kas veda uz māju. Aiz klētīm pie pašiem vārtiem trīsstūrveidīgi izkārtojās divi pagrabi, viens otram pretī, arī pārklāti salmiem. Katra pagraba trijstūrainajai sienai bija zemas durvis un tās bija izkrāsotas aažadiem attēlojumiem, Uz vienām no tām bija uz mucas sēdošs kazaks, kas turēja virs galvas krūzi ar uzrakstu: «Visu izdzeršu!» Uz otras pudelīte, lielas pudeles un gar malām skaistuma pēc zirgs augšpēdu, pīpe, zvārguļi un uzraksts «Vīns— kazaka prieks». No viena šķūņa bēniņiem pa milzīgu logu lūkojās laukā bungas un vara taures. Pie vārtiem stāvēja divi lielgabali. Viss liecināja, ka mājas saimnieks mīlējis papriecāties un pagalmu bija bieži pāršalkuši dzīru saucieni. Aiz vārtiem atradās divi vējdzirnavas. Aiz majas stiepās dārzi, un cauri koku galotnēm bija redzamas tikai tumšās dūmeņu cepurītes, kas slēpās māju zaļajā biezoknī. Viss ciems izvietojās uz platas un līdzenas kalna nogāzes. No ziemeļu puses visu aizsedza stāvs kalns un ar savu pakāji izbeidzās pie paša pagalma. Uzskatot šo kalnu no apakšas, tas šķita vēl stāvāks, un tā augstajā galotnē rēgojās šur tur lielā suņuburkšķa greizie kāti un melnoja gaišajās debesīs; tā kailais, mālainais izskats izstrāvoja kaut kādu grūtsirdību; viss tas bija lietus izskalojumu un tērču izrakņāts. Tā stāvajā nokarē divi vietās kvernēja divi būdiņas; pār vienu no tām izplēta zarus kupla ābele, ko balstīja pie saknēm nelielas kārtis ar uzbērtu zemi. Āboli, kurus inosita vējš, ripoja lejā pašā pana pagalmā. No virsotnes vijās pa visu kalnu ceļš un, noslīdējis lejā, aizgāja garām pagalmam uz ciemu. Kad filozofs nomērīja tā briesmīgo stāvumu, tad nosprieda, ka vai nu panam bija pārāk gudri zirgi, vai arī kazakiem pārāk stipras galvas, kad tie arī reibuma tvanā pratuši nelaisties augšpēdu kopā ar neizmērojamo bričku un bagažu. Filozofs stāvēja augstākajā pagalma vietā, un, kad viņš apgriezās un palūkojās uz pretējo pusi, viņa priekšā bija pavisam cits skats. Ciems kopā ar nogāzi nolaidās lejup līdzenumā. Nepārskatāmas pļavas pavērās pret tālo plašumu; to spilgtais zaļums satumsa, jo vairāk tās attālinājās, un vesela virkne ciemu zilnīja tālumā, kaut gan attālums starp tiem bija lielāks nekā divdesmit verstu. No šo pļavu labās puses stiepās kalni, un kā tikko jaušama svītra tālumā dega un tumsa Dņepra. «Ek, brīnišķa vieta!» sacīja filozofs, «te varētu dzīvot, zvejot zivis Dņeprā un dīķos, medīt ar cilpām vai ar šauteni paipalas un slokas! Vispār, es domāju, arī teteru ne mazums ir šais pļavās. Dažādus augļus var sakaltēt un pārdot pilsētā gubām vai vēl labāk izdedzināt no tiem degvīnu, jo augļu degvīnu ne ar vienu putu degvīnu nevar salīdzināt. Bet nekaitētu padomāt arī par to, kā varētu nozust no šejienes.» Viņš pamanīja aiz žoga mazu celiņu, ko pilnīgi aizsedza saauguši suņuburkšķi; uzlika mašinali uz tā kāju, nodomādams sākumā tikai pastaigāties un pēc tam klusiņām starp mājām likties laukā, kad pēkšņi sajuta uz sava pleca diezgan spēcīgu roku.
Aiz muguras viņam stāvēja tas pats vecais kazaks, kas vakar tik rūgti raudāja par tēva un mātes nāvi un par savu vientulību.
«Velti tu domā, pan filozof, aizlavīties no mājām!» runāja viņš, «te nav tā iekārtots,"lai varētu aizbēgt, un arī ceļi Kājniekam ir slikti, bet ej labāk pie pana: viņš sen tevi gaida dzīvojamā istabā.»
«Iesim! Ko tad … es ar prieku,» sacīja filozofs un devās pakaļ kazakam.
Sotņiks, jau stipri vecs, sirmām ūsām un drūmu skumju izteiksmi, sēdēja pie galda dzīvojamā istabā, atbalstījis abām rokām galvu. Viņam bija ap piecdesmit gadu; bet dziļās bēdas sejā un kaut kāda bāli vāja sejas krāsa rādīja, ka viņa dvēsele bija satriekta un saplosīta pēkšņi vienā mirklī un visa agrākā jautrība un trokšņainā dzīve bija nozudusi uz mūžiem. Kad ienāca Choma kopā ar veco kazaku, viņš atlaida vienu roku un viegli pamāja ar galvu uz viņu dziļo pakla- nīšanos.
Choma un kazaks godbijīgi apstājās pie durvīm. *
«Kas tu, un no kurienes, un kādas kārtas, labais cilvēk?» sacīja sotņiks ne laipni, ne bargi.
«No bursakiem, filozofs Choma Bruts.»
«Un kas bija tavs tēvs?»
«Nezinu, godātais pan.»
«Un tava māte?»
«Arī māti nezinu. Ar prātu spriežot, māte, protams, ir bijusi; bet kas viņa un no kurienes, un kad dzīvojusi, — nudien, labdzimtība, nezinu.»
Sirmgalvis apklusa un, šķita, mirkli palika pārdomās.
«Kā tad tu iepazinies ar manu meitiņu?»
«Neesmu iepazinies, godātais pan, nudien, neesmu iepazinies! Man vēl nekādu darīšanu ar jaunkundzēm nav bijis, kamēr vien es pasaulē dzīvoju.»
«Kāpēc tad viņa nevienam citam, bet taisni tev noteica lasīt?»
Filozofs paraustīja plecus: «Dievs zina, kā to izskaidrot. Ir jau zināma lieta, ka kungi dažkārt iekāro ko tādu, ko pat visskolotākais cilvēks nesaprot; un sakāmvārds saka: «Steidzies, naidniek, ticis, kā pans licis.»»
«Vai tik tu nemelo, pan filozof?»
«Lai šai pašā vietā pērkons mani nosper, ja es meloju.»
«Ja tikai vienu mirkli ilgāk būtu tu nodzīvojusi,» skumji sacīja sotņiks, «tad, droši vien, es būtu uzzinājis visu. «Nevienam nedod lasīt par mani, bet aizsūti, tēti, tūlīt pat uz Kijevas semināru un atved bursaku Chomu Brutu; lai trīs naktis lūdz par manu grēcīgo dvēseli. Viņš zina …» Bet ko zina, es vairs nedzirdēju: viņa, dūjiņa, tikai to vien spēja izsacīt un nomira. Tu, krietnais cilvēk, droši vien, esi pazīstams ar savu svēto dzīvi un dievam tīkamiem darbiem, un viņa, varbūt, bija saklausījusies par tevi.»
«Kas? Es?» sacīja bursaks, atkāpdamies aiz izbrīna. «Es ar svētu dzīvi?» sacīja viņš, paskatīdamies sotņikam tieši acīs. «Dievs ar jums, pan! Ko jūs tur runājat! Es taču — kaut arī to neklājas sacīt — gāju pie maiznieces ap pašu Zaļo ceturtdienu».
«Nu… laikam jau ne velti tā nolemts. Tev jāsāk no šīs pašas dienas savs darbs.»
«Es kaut ko gribēju sacīt par to jūsu labestībai… To jau nu, protams, katrs cilvēks, kas iemācījies svētos rakstus, var samērā … tikai te tā īstenāk būtu iederējies diakons vai vismaz djaks. Tie ir sapratīgi ļaudis un zina, kā viss tas darāms: bet es… Un man jau arī balss nav tāda, un pats es — velns zina kas. Nekāda izskata no manis nav.»
«Kā nu tu gribi, tikai es visu, ko man mirstot vēlēja mana dūjiņa, izpildīšu, nekā nežēlodams. Un kad tu no šīs dienas trīs naktis nolasīsi, kā nākas, par viņu lūgsnas, tad es ievi atalgošu, bet ja ne — arī pašam velnam neieteicu saniknot mani.»