«Seko man!» sacīja sotņiks.
Viņi izgāja priekšnamā. Sotņiks atvēra durvis uz otru istabu, kas bija iepretī pirmajai. Filozofs apstājās mirkli priekšnamā izšņaukties un ar kaut kādām neizskaidrojamām bailēm pārkāpa pār slieksni. Visa grīda bija noklāta sarkanu audumu. Kaktā zem svētbildes uz augsta galda gulēja mirušās miesas uz zila samta segas, kas bija izrotāta zelta apmali un bārkstīm. Augstas vaska sveces, apvītas irbenājiem, stāvēja kājgalī un galvgalī, izliedamas savu nespodro, dienas spožumā zūdīgo gaismu. Mirušās seju viņam aizsedza bezcerīgais tevs, kas sedeja pie viņas, pagriezies ar muguru pret durvīm. Filozofu pārsteidza vārdi, ko viņš izdzirda:
«Es nežēloju to, mana visumījākā meita, ka tu savā ziedu laikā, nenodzīvojusi nolikto mūžu, par skumjām un žēlabām man esi atstājusi zemi; man ir žēl tas, mana dūjiņa, ka es nezinu, kas ir bijis mans sīvais ienaidnieks, tavas nāves cēlonis. Un ja es zinātu, kas varējis iedomāties tevi kaut tikai apvainot vai kaut arī tikai pasacīt kaut ko nepatīkamu par tevi, tad, zvēru pie dieva, tāds neredzētu vairs savus bērnus, ja viņš tikpat vecs kā es, ne savu tēvu un māti, ja viņš vēl jaunos gados, un viņa miesas tiktu izmestas stepes putniem un zvēriem apēšanai! Bet posts man, mana lauku krinģelīte, mana paipaliņa, manu gaišumiņ, ka man jādzīvo atlikušais mūžs vienam bez prieka, slaukot svārku apakšā asaru lāses, kas tek no manām vecajām acīm tad, kad naidnieks mans priecāsies un slepus smīnēs par vārgo sirmgalvi…»
Viņš apklusa, un tam par cēloni bija plosīgas skumjas, kas izlija veselā asaru plūdā.
Filozofu aizkustināja tādas neremdināmas skumjas; viņš iekāsējās un sāka dobji krekšķināt, tā vēlēdamies iztīrīt savu balsi.
Sotņiks pagriezās atpakaļ un norādīja viņam vietu nomirušās galvgalī, nelielas pults priekšā, uz kuras atradās grāmatas.
«Trīs naktis kaut kā nostrādāšu,» nodomāja filozofs, «par to pans piebērs man abas kabatas skaidriem červoriciem.» Viņš pienāca tuvāk un, vēl reizi nokāsējies, sāka lasīt, nepievērsdams nekādas uzmanības sānis un neiedrīkstoties ielūkoties mirušās sejā. Iestājās dziļš klusums. Viņš manīja, ka sotņiks izgāja. Lēnām viņš pagrieza galvu, lai paraudzītos nomirušajā, un …
Šalkas izskrēja pa viņa dzīslām: viņa priekšā gulēja skaistule, kāda vien jebkad bijusi zemes virsū. Šķita, ka nekad līdz šim sejas vaibsti nav bijuši veidoti tik spilgtā un reizē harmoniskā skaistumā. Viņa gulēja kā dzīva; piere, skaista, maiga kā sniegs, kā sudrabs, likās domājam; uzacis — nakts saulainā dienā, smalkas, līdzenas, lepni pacēlās virs aizvērtajām acīm, bet skropstas, kas kā bultas krita uz vaigiem, kvēloja slepenu iegribu svelmē; lūpas — rubini, gatavi iesmie- ties svētlaimības smiekliem, prieka plūdiem … Bet, turpat tais pašos vaibstos viņš redzēja kaut ko briesmīgi skadru. Viņš juta, ka viņa dvēsele kaut kā slimīgi iesāpējās, it kā kad pēkšņi jautrības un dejojoša bara virpulī kāds būtu sācis dziedāt bēru dziesmu. Viņas lūpu rubini šķita apšalcam asinīm pašu sirdi. Pēkšņi kaut kas briesmīgi pazīstams parādījās viņas sejā. «Ragana!» iesaucās viņš ne savā balsī, novērsa acis sānis, kļuva viscaur bāls un sāka lasīt savas lūgsnas. Tā bija tā pati ragana, ko viņš bija nositis!
Kad saule taisījās rietēt, mirušo nesa uz baznīcu. Filozofs ar vienu savu plecu balstīja melno sēru šķirstu un juta uz sava pleca kaut ko aukstu kā ledus. Sotņiks pats gāja priekšā, ar roku nesdams mirušās šaurā mājokļa labo pusi. Koka baznīca, nomelnējusi, apaugusi zaļu sūnu, ar trīs konusveidīgiem kupoliem, skumīgi stāvēja gandrīz ciema malā. Bija redzams, ka tanī vairs nenotika nekādi dievkalpojumi. Sveces bija aizdegtas gandrīz pie katras svētbildes. Šķirstu nolika vidū pret pašu altari. Vecais sotņiks vēlreiz noskūpstīja mirušo, nometās ar seju pie zemes un izgāja kopā ar nesējiem laukā, nodevis pavēli krietni paēdināt filozofu un pēc vakariņām pavadīt viņu uz baznīcu. Ienākuši virtuvē, visi, kas bija nesuši šķirstu, sāka pieskarties ar rokām pie krāsns, kā parasti dara mazkrievi, kas skatījuši mironi.
Izsalkums, kādu tai brīdī filozofs sāka sajust, piespieda viņu dažus mirkļus pilnīgi aizmirst mirušo. Drīz visa .aime mazpamazām sāka pulcēties virtuvē. Virtuve sotņika mājās bija kaut kas līdzīgs klubam, kurā satecēja visi, kas vien sētā dzīvoja, ieskaitot šai skaitā arī suņus, kas, astes luncinot, nāca līdz pašām durvīm pēc kauliem un saskalām. Lai kurp kādu sūtīja un lai ar kādu vajadzību, tas vienmēr vispirms iegāja virtuvē, lai kaut mirkli atpūstos uz sola un izsmēķētu pīpi. Visi neprecējušies puiši, kas dzīvoja mājā un greznojās kazaku puspaltrakiem, gulēja te gandrīz cauru dienu uz sola, zem sola, uz krāsns — ar vienu vārdu, kur vien varēja sameklēt ērtu vietu gulēšanai. Pie tam visi vienmēr aizmirsa virtuvē vai nu cepuri, vai pātagu svešu suņu atgaiņāšanai, vai ko līdzīgu. Bet visdaudzgalvainākā sanāksme bija vakariņu laikā, kad ieradās arī zirgu gans, kas bija paguvis sadzīt savus zirgus aplokā, un lopu dzinējs, kas atveda govis slaukšanai, un visi tie, ko dienas laikā nevarēja redzēt. Pie vakariņām pļāpāšana pārņēma pašas nerunīgākās mēles. Te parasti runāja par visu: gan par to, kas pašuvis sev jaunas bikses, gan par to, kas atrodas zemes iekšienē un kurš redzējis vi'ku. Te bija daudz asprātīgo, kādu starp mazkrieviem netrūkst.
Filozofs nosēdās kopā ar citiem plašajā aplī, brīvā gaisā, virtuves sliekšņa priekšā. Drīz sieva sarkanā aubītē izspraucās pa durvīm, turēdama abās rokās karstu podu ar klimpām, un nolika to vidū starp tiem, kas gatavojās vakariņot. Katrs izņēma no savas kabatas koka karoti; citi, kam tās nebija, koka irbuli. Līdzko mutes sāka kustēties mazliet gausāk un visas šīs sabiedrības vilka izsalkums mazliet bija apklusināts, daudzi sāka sarunāties. Sarunai, dabiski, bija jāvēršas uz nomirušo.
«Vai ir tiesa,» sacīja kāds jauns avju gans, kas bija uztupinājis savam pīpes ādas pārsējam tik daudz pogu un vara skanuju, ka izskatījās pēc sīktirgotājas bodes, «vai ir tiesa, ka jaunkundze, lai dievs mielo viņas dvēseli, sazinājusies ar nelabo?»
«Kas? Jaunkundze?» sacīja Dorošs, kas jau agrāk bija pazīstams mūsu filozofam, «viņa jau bija gatavā ragana! Es zvēru, ka ragana!»
«Rimsties, rimsties, Doroš,» sacīja cits, kas ceļā bija izrādījis lielu gatavību mierināt, «tā nav mūsu darīšana; dievs ar viņu! Par to nav ko spriedelēt.» Bet Dorošs nemaz nebija noskaņots klusēšanai; viņš tikko pirms tam bija nogājis pagrabā kopā ar atslēgu glabātāju kaut kādā vajadzībā un, pieliecies, reizes divas pie divi vai trīs mucām, iznāca no turienes ārkārtīgi jautrs un runāja bez mitas.
«Ko tu gribi? Lai es klusēju?» sacīja viņš, «viņa jau uz manis paša ir jājusi! Nudien, ir jājusi!»
«Bet kā tas ir, tēvoci,» sacīja jaunais avju gans ar pogām, «.vai var pēc kādām pazīmēm pazīt raganu?»
«Nevar,» atbildēja Dorošs, «nekā nepazīsi; kaut vai visus psalmus noskaiti, arī tad nepazīsi.»
«Var, var, Doroš, nesaki to,» sacīja agrākais mierinātājs, «ne jau velti dievs katram devis īpašu izskatu: ļaudis, kas saprot zinātni, stāsta, ka raganai iir maza astīte.»
«Ja sieva veca, tad tā jau ir ragana,» sacīja vienaldzīgi sirmais kazaks.
«Ak, esat gan jūs labi!» uztvēra sieva, kas tai brīdī lēja klāt klimpas jau iztukšotajā podā, «īsti resni meža kuili!»
Vecajam kazakam, kura vārds bija Javtuchs, bet palama Kovtuns, parādījās uz lūpām apmierināts smaids, kad viņš redzēja, ka viņa vārdi nāvīgi aizskāra veceni; bet lopu dzinējs laida vaļā tik sulīgus smieklus, it kā divi vērši, nostājušies viens pret otru, būtu sākuši reizē maurot.
Uzsāktā saruna iekairināja filozofa nepārvaramo vēlēšanos un ziņkāri uzzināt ko pamatīgāk par sotņika mirušo meitu, im tāpēc, vēlēdamies atkal to uzvest uz iepriekšējo sarunu vielu, viņš griezās pie sava kaimiņa ar šādiem vārdiem: «Es gribēju pajautāt, kāpēc visa šī sabiedrība, kas sēž pie vakariņām, uzskata jaunkundzi par raganu? Vai tad viņa kādam ir nodarījusi ļaunu vai arī kādu iznerrojusi?»
«Ir bijis visādi,» atbildēja kāds no sēdētājiem, gludu seju, kas ārkārtīgi līdzinājās lāpstai.
«Un kas gan neatceras suņu puisi Mikitu vai arī to .. .»
«Kas tad bija ar suņu puisi Mikitu?» sacīja filozofs.
«Pagaidi! es izstāstīšu par suņu puisi Mikitu,» teica Dorošs.
«Es izstāstīšu par Mikitu,» atbildēja zirgu gans, «jo viņš bija mans kūms.»
«Es stāstīšu par Mikitu!» teica Spirids.
«Lai stāsta, lai Spirids stāsta!» sāka saukt pūlis.
Spirids iesāka: «Tu, pan filozof Choma, nepazini Mikitu. Ek, kas par retu cilvēku bija! Katru suni viņš toreiz tā pazina kā paša tēvu. Tagadējais suņu puisis Mikola, kas sēž trešais aiz manis, ne pazolēm viņam neder. Kaut arī viņš saprot savu lietu, bet pret to viņš — mēsli, samazgas.»
«Tu labi stāsti, labi!» sacīja Dorošs, piekrizdams pamājis ar galvu.
Spirids turpināja: «Zaķi viņš ieraudzīja drīzāk, nekā tabaku izslaucīsi no deguna. Dažreiz iesvelpjas: «nu tad, Ban- dit! nu, Straujā!» un pats zirgā pilnā sparā, — un ne izstāstīt nevar, kurš kuru drīzāk noskrien: vai viņš suni, vai suns viņu. Kortelīti sīvā iztempj vienā rāvienā, it kā nekas nebūtu bijis. Bija lielisks suņu puisis! Tikai nesen sāka viņš pastāvīgi jaunkundzē nolūkoties. Vai viņš taisni ieķēries bija viņā, vai arī viņa to tā bija nobūrusi, bet panīka cilvēks, kļuva pavisam kā bāba, pārvērtās, velns zina kā, tfu! neklājas sacīt.»
«Labi,» teica Dorošs.
«Tiklīdz jaunkundze kādreiz paskatās uz viņu, tūlīt pavadu no rokām izlaiž, Banditu sauc par Brovku, klūp un nesaprot, ko dara. Kādreiz jaunkundze atnāca uz stalli, kur viņš tīrīja zirgu. — «Ļauj,» saka, «Mikita, es uzlikšu tev virsū savu kājiņu.» Un viņš, muļķis, priecājas par to: saka, ka ne tikai kājiņu, bet arī pati sēdies man virsū. Jaunkundze pacēla savu kājiņu, un kā viņš ieraudzīja tās kailo, apaļo un balto kājiņu, tā, saka, burvība tā ir apdullināja viņu. Viņš, muļķis, pielieca muguru un, saķēris abām rokām viņas kailās kājiņas, metās skriet kā zirgs pa visu lauku, un kurp viņi ;'ājuši, viņš nekā nevarēja pasacīt; tikai atgriezās tikko dzīvs, un no tā laika izkalta kā skaida; un. kad reiz kāds atnāca uz stalli, tad viņa vietā atrada tikai pelnu čupu un tukšu spaini: bija pavisam sadedzis, sadedzis pats no sevis. Un bija tāds suņu puisis, kādu visā pasaulē nevar atrast.»
Kad Spirids nobeidza savu stāstu, visās malās sāka pārspriest bijušā suņu puiša labās īpašības.
«Un par Septunieti tu neesi dzirdējis?» sacīja Dorošs, uzrunādams Chomu.
«Nē.»
«Ehe, he, he! Tad jau jums bursā, redzams, ne pārāk lielas gudrības māca. Nu, klausies. Ir mums sādžā kazaks Sep- tuns, — krietns kazaks! Viņš mīl dažreiz zagt un melot bez kādas vajadzības, bet… krietns kazaks. Viņa būda nav tik tālu no šejienes. Tādā pašā laikā, kā mēs tagad esam nosēdušies ēst vakariņas, Septuns ar sieviņu, paēduši vakariņas, nolikās gulēt, un tā kā laiks bija jauks, Septuniete apgulās pagalmā, bet Septuns būdā uz sola; vai arī nē: Septuniete būdā uz sola, un Septuns pagalmā …»
«Un nevis uz sola, bet uz grīdas apgulās Septuniete,» uztvēra sieva, stāvēdama uz sliekšņa un atbalstījusi rokā vaigu.
Dorošs palūkojās viņā, pēc tam palūkojās uz zemi, pēc tam atkal viņā un, mazu brīdi klusējis, sacīja: «Kad nometīšu, visiom redzot, no tevis brunčus, tad nebūs labi.»
Sim brīdinājumam bija savi panākumi. Vecene apklusa un vairs ne reizes nepārtrauca stāstījumu.
Dorošs turpināja: «Bet šūpulī, kas karājās istabā, gulēja gadu vecs bērns, nezinu, vīriešu vai sieviešu kārtas. Septuniete apgulās, un pēc tam dzird, ka aiz durvīm skrāpējas suns un kauc tā, ka vai no istabas jāskrien. Viņa pārbijās, jo sievas — tik muļķīgi radījumi, ka parādi viņai pievakarē mēli no aizdurvīm, un visa drosme saskrien papēžos. Bet viņa domā: «Ņemšu un sadošu pa purnu nolādētajam sunim, varbūt pārstās gaudot», un, paņēmusi kruķi, izgāja atvērt durvis. Nepaguva viņa mazliet pavērt, kā suns metās caur viņas kājstarpu un taisni uz bērna šūpuli. Septuniete redz, ka tas nav vis suns, bet jaunkundze; un lai tad arī būtu jaunkundze tādā izskatā, kādu viņa to pazina, — tad jau vēl nekas; bet tāda lieta un apstākļi, ka viņa visa bija zila, un acis dega kā ogles. Viņa saķēra bērnu, pārkoda tam rīkli un sāka no tā dzert asinis. Septuniete tikai iekliedzās: «Ak, mīļā nelaimīte!» un no būdas ārā. Tikai redz, ka priekšnamā durvis aizslēgtas; viņa uz bēniņiem; sēž un trīc muļķa sieva; pēc tam redz, ka jaunkundze nāk arī uz bēniņiem pie viņas, metas tai virsū un sāk muļķa sievu kost. Tad nu Septuns no rīta izvilka no turienes savu sievu, visu sakostu un zilu; un otrā dienā tā ir nomira muļķa sieva. Tad nu redziet, kādas padarīšanas un apmānīšanas notiek! Kaut arī viņa kungu gājuma, bet tomēr ragana paliek ragana.»
Pēc šāda stāsta Dorošs pašapmierināts atskatījās un iebāza pirkstus savā pīpē, sagatavodamies to piebāzt ar tabaku. Viela par raganu kļuva neizsmeļama. Katrs pēc kārtas steidza kaut ko pastāstīt. Pie viena ragana bija atbraukusi siena stirpas izskatā pie pašām mājas durvīm; citam bija nozagusi cepuri vai pīpi; vairākām meitām ciemā bija nogriezusi bizi; citiem izdzērusi dažus spaiņus asiņu.
Beidzot visa kompānijā atjēdzās un redzēja, ka ir jau pārāk aizpļāpājušies, jo laukā bija jau pilnīga nakts. Visi sāka izklīst pa guļas vietām, kas atradās vai nu virtuvē, vai šķūņos, vai pagalmā.
«Un nu, pan Choma! tagad arī mums ir laiks doties pie nelaiķes,» sacīja sirmais kazaks, griezdamies pie filozofa, un visi četri, to skaitā Spirids un Dorošs, devās uz baznīcu, pērdami ar pātagām suņus, kuru laukā bija liels daudzums un kas no dusmām koda viņu nūjās.
Filozofs, neraugoties uz to, ka bija paguvis iestiprināties ar krietnu krūzi degvīna, slepeni juta uzmācīgas bailes, kas auga lielākas, jo vairāk viņi tuvojās apgaismotajai baznīcai. Stāsti un savādie notikumi, ko viņš bija dzirdējis, palīdzēja vēl vairāk darboties viņa iedomām. Krēsla zem žoga un kokiem sāka mesties retāka: apvidus kļuva kailāks. Viņi iegāja beidzot nelielā pagalmiņā aiz vecās baznīcas žoga, kur nebija neviena kociņa un pavērās vienīgi kails lauks un nakts krēslas aizsegtas pļavas. Trīs kazaki uzkāpa kopā ar Chomu pa stāvām kāpnēm lievenī un iegāja baznīcā. Te viņi pameta filozofu, novēlēdami viņam laimīgi izpildīt savu pienākumu, un aizslēdza aiz viņa durvis, kā pans bija pavēlējis.
Filozofs palika viens. Vispirms viņš nožāvājās, pēc tam izstaipījās, tad iepūta abās saujās un beidzot arī atskatījās. Vidū stāvēja melnais šķirsts; sveces dega tumšo svētbilžu priekšā: to gaisma apgaismoja tikai ikonostasu un mazliet baznīcas vidu; attālie baznīcas telpas kakti bija tīti krēslā. Augstais senlaicīgais ikonostass jau rādīja lielu vecumu; tā caurumainais izgriezuma darbs, apklāts zeltu, mirdzēja vairs tikai dzirkstīm: zeltījums vienā vietā bija nobiris, otrā pavisam melns kļuvis, svēto sejas, kļuvušas pilnīgi tumšas, raudzījās kaut kā drūmi. Filozofs vēlreiz atskatījās. «Nu ko? — sacīja viņš, — kas te ko baidīties? Cilvēks atnākt šurp nevar, bet pret miroņiem un aizgājējiem no viņas saules man ir lūgsnas, tādas, ka, tiklīdz noskaitīšu, viņi mani pat ne ar pirkstu neaizskars. Nekas! — atkārtoja viņš, pametis ar roku, — lasīsim.» Pienācis pie klirosa, viņš ieraudzīja vairākus saišķus sveču. «Tas ir labi, — nodomāja filozofs, — jāapgaismo visa baznīca tā, lai būtu redzams Јā dienā. Ek, žēl, ka dievnamā nedrīkst pīpi izsmēķēt!»
Un viņš sāka pielipināt vaska sveces visām karnizēm, pul- tēm un svētbildēm, nemaz tās nežēlodams, un drīz vien visu baznīcu pildīja gaisma. Tikai augšā krēsla kļuva it kā stiprāka, un krēslainās svētbildes lūkojās drūmāk iz senlaicīgajiem grieztajiem ietvariem, kam šur tur mirdzēja zeltījums. Viņš piegāja pie šķirsta, bailīgi paraudzījās nomirušās sejā un, mazliet nodrebējis, nevarēja neaizvērt savu acu; tik briesmīgs, žilbinošs skaistums!
Viņš novērsās un gribēja aiziet; bet dīvainā ziņkārē, dīvainās pretrunīgās sajūtās, kas cilvēku nepamet it sevišķi baiļu laikā, viņš nenocietās, aiziedams nepalūkojies viņā, un pēc tam, juzdams tādas pašas trīsas, palūkojās vēlreiz. Patiesi, spilgtais aizgājējas skaistums šķita briesmīgs. Var jau būt, ka viņa neiedvestu tik paniskas šausmas, ja būtu mazliet nejēdzīgāka. Bet viņas vaibstos nebija nekā nespodra, neskaidra, nedzīva; viņa bija dzīva, un filozofam likās, it kā viņa lūkojas tajā aizvērtām acīm. Viņam pat likās, it kā no