Viņš steidzīgi devās pie klirosa, atvēra grāmatu un, lai vairāk sevi iedrošinātu, sāka lasīt ļoti skaļā balsī. Viņa balss pārsteidza baznīcas koka sienas, kas sen bija kļuvušas klusas un kurlas; vientulīgi, bez atbalss, krita vārdi sulīgā basā pilnīgā nāves klusumā un likās mazliet mežonīgi pat pašam lasītājam. «No kā baidīties? — domāja viņš pie sevis: — viņa taču nepiecelsies no sava šķirsta, jo bīsies dieva vārda. Lai viņa gul! Un kas gan es būtu par kazaku, ja izbītos? Nu, iedzēru iieku — tāpēc tad arī šķiet baigi. Iešņaukšu varbūt tabaku. Ek, jauka tabaka! Lieliska tabaka! Laba tabaka!» Tomēr, katru lapu pāršķirot, viņš lūkojās šķībi uz šķirstu, un negribētas jūtas šķita viņam čukstam: «Nupat, nupat piecelsies! Nupat piecelsies, nupat paskatīsies no šķirsta!»
Bet bija nāves klusums; šķirsts stāvēja nekustīgi; sveces izlēja veselus gaismas plūdus. Baiga ir apgaismota baznīca naktī ar nomirušām miesām un bez nevienas cilvēka dvēseles!
Paaugstinājis balsi, viņš sāka dziedāt dažādās balsīs, vēlēdamies apklusināt baiļu paliekas, bet ik mirkli viņš pievērsa savas acis šķirstam, it kā negribot jautādams: «Bet ja nu viņa pamostas, ja nu viņa pieceļas?»
Bet šķirsts nepakustējās. Kaut jel kāda skaņa, kaut jel viena dzīva būte, kaut vai circenis būtu atsaucies kaktā! Tikko bija dzirdama attālas sveces viegla čirkstēšana vai arī vaska piliena vāja viegli krītoša skaņa, kas nopilēja uz grīdas.
«Nu, bet ja pieceļas? …»
Viņa pacēla galvu …
Viņš mežonīgi palūkojās un izberzēja acis. Un viņa, patiesi, vairs negul, bet sēž savā šķirstā. Viņš novērsa savas acis un atkal šausmās pievērsa tās šķirstam. Viņa piecēlās … iet pa baznīcu aizvērtām acīm, nemitīgi taustoties ar rokām, it kā vēlētos notvert kādu.
Viņa nāk taisni uz viņu. Bailēs viņš apvilka gaisā ap sevi apli; ar pūlēm sāka lasīt lūgsnas un skaitīt buramos vārdus, ko viņam bija iemācījis kāds mūks, kas visu savu mūžu redzējis raganas un nešķīstus garus.
Viņa nostājās gandrīz uz pašas apļa svītras; bet varēja redzēt, ka viņai nebija spēka pārkāpt to, un viņa kļuva pavisam zila, kā cilvēks, kas jau vairākas dienas ir miris. Chomam nebija drosmes uzlūkot viņu: viņa bija briesmīga. Viņa sacirta zobus un atvēra savas mirušās acis; bet, nekā neredzēdama, trakumā — ko izteica viņas drebošā seja — metās uz otru pusi un, izstiepusi rokas, apkampa ar tām katru pilaru un stūri, cenzdamās notvert Chomu. Beidzot viņa apstājās, padraudēja ar pirkstu un apgulās savā šķirstā.
Filozofs arvien vēl nevarēja atjēgties un ar bailēm pameta acis uz šo raganas šauro mājokli. Beidzot šķirsts pēkšņi atrāvās no savas vietas un svilpodams sāka lidot pa visu baznīcu, šķērsojot gaisu visos virzienos. Filozofs to redzēja gandrīz virs galvas, bet reizē arī ievēroja, ka tas nespēja aizskart apli, ko viņš bija apvilcis, un pastiprināja savas lūgsnas. Šķirsts ar troksni nokrita baznīcas vidū un palika nekustīgs. No viņa atkal pacēlās mironis, zili iezaļgans. Bet tai brīdī atskanēja tāls gaiļa dziedājums; mironis nolaidās šķirstā, un šķirsta vāks aizcirtās.
Sirds filozofam dauzījās un sviedri tecēja aumaļām; bet, gaiļa dziedāšanas iedrošināts, viņš steidza nobeigt lasīt lapas, kam jau bija jābūt izlasītām. Gaismai austot, viņu atnāca nomainīt djačoks un sirmais Javtuchs, kas tai reizē pildīja baznīcas vecākā pienākumu.
Atnācis attālajā guļas vietā, filozofs ilgi nevarēja aizmigt; taču nogurums uzvarēja, un viņš nogulēja līdz pusdienai. Kad viņš pamodās, viss nakts piedzīvojums viņam šķita noticis sapnī. SDēku stiprināšanai viņam iedeva kortelīti degvīna. Pie pusdienām viņš drīz atdzīvojās, izmeta šur tur pa piezīmei, un gandrīz viens pats apēda diezgan krietnu sivēnu, bet par savu piedzīvojumu baznīcā viņam nebija drosmes stāstīt kādas viņam pašam neizprotamas sajūtas pēc, un uz ziņkārīgo jautājumiem viņš atbildēja: «Jā, bija visādi brīnumi.» Filozofs bija no to ļaužu skaita, kuros pēc tam, kad tie ir pabaroti, pamostas neparasta filantropija. Viņš, gulēdams ar savu pīpi zobos, raudzījās visos neparasti saldām acīm un nepārtraukti spļaudījās sānis.
Pēc pusdienas filozofs bija pavisam labā garastāvoklī. Viņš bija paguvis apstaigāt visu ciemu, gandrīz ar visiem sapazī- ties; no divām būdām viņu pat izdzina; kāda glīta jauna meita sadeva viņam krietni ar lāpstu pa muguru, kad viņš bija sadomājis paraudzīt aiz ziņkāres, no kādas drēbes bija viņas krekls un plachta. Bet jo vairāk laiks tuvojās vakaram»
jo domīgāks kļuva filozofs. Kādu stundu pirms vakariņām gandrīz visi gājēji sapulcējās spēlēt putru vai kragļus, — ķegļu veids, kur bumbu vietā lieto garas nūjas, un vinnētājam ir tiesības jāt uz otra jāšus. Sī spēle izvērtās par ļoti interesantu skatītājiem: bieži dzinējs, plats kā bliņa, rāpās jāt cūkganu, sīciņu, maziņu, kas sastāvēja no vienām krunkām. Citu reizi dzinējs pielieca savu muguru, un Dorošs, tajā uzlēcis, vienmēr mēdza teikt: «Kas par dūšīgu vērsi!» Pie virtuves sliekšņa sēdēja tādi, kas bija solidāki. Viņi lūkojās ārkārtīgi nopietni, smēķēdami pīpes, pat arī tad, kad jaunieši no sirds smējās -par kādu dzinēju vai Spirida asprātīgu vārdu. Choma velti pūlējās iejaukties šai spēlē: kāda tumša doma kā nagla sēdēja viņa galvā. Pie vakariņām, lai viņš centās kā cenzdamies sevi uzjautrināt, taču bailes iedegās viņā reizē ar tumsu, kas izplētās debesīs.
«Un nu mums laiks, pan bursak!» teica viņam pazīstamais sirmais kazaks, pieceļoties no vietas reizē ar Dorošu, «iesim pie darba.»
Chomu atkal tāpat aizveda uz baznīcu; atkal atstāja viņu vienu un aizslēdza aiz viņa durvis. Tiklīdz viņš palika viens, bailes sāka spiesties no jauna viņa krūtīs. Viņš atkal redzēja tumšās svētbildes, spožos ietvarus un pazīstamo melno šķirstu, kas stāvēja draudīgā klusumā un nekustīgs baznīcas vidū.
«Ak, ko?» sacīja viņš, «tagad jau man vairs nav ko brīnīties par šādiem ērmiem. Tas tikai no reizes tā šausmīgi. Jā, tas tikai pirmo reizi mazliet šausmīgi, bet pēc tam tas vairs nav šausmīgi; tas nemaz vairs nav šausmīgi.»
Viņš steidzīgi uzkāpa klirosā, apvilka ap sevi apli, noskaitīja dažus buramos vārdus un sāka skaļi lasīt, nolēmis nepacelt no grāmatas savu acu un nepievērst nekam uzmanības. Viņš lasīja jau kādu stundu un sāka jau mazliet piegurt un iekāsēties; viņš izņēma no kabatas radziņu un, pirms pielikt tabaku pie deguna, bailīgi pameta acis uz šķirstu. Sirds viņam pamira: mironis jau stāvēja viņa priekšā uz pašas svītras un ieurba viņā mirušās iezaļganās acis. Bursaks nodrebēja, un jūtams aukstums izskrēja pa visām viņa dzīslām. Nodūris acis grāmatā, viņš sāka skaļāk skaitīt savas lūgsnas un buramos vārdus un dzirdēja, kā mironis atkal sacirta zobus Un sāka mētāties rokām, gribēdams viņu satvert. Bet, viegli ar vienu aci pašķielējis, viņš redzēja, ka mironis netvarstīja
viņu tur, kur viņš stāvēja, un, kā redzams, nevarēja viņu saskatīt. Viņa sāka dobji murmināt un mirušām lūpām izrunāt baigus vārdus; tie piesmakuši šņukstēja kā verdošu sveķu burbuļošana. Ko tie nozīmēja, viņš nevarētu pasacīt, bet kaut kas briesmīgs tajos bija. Filozofs šausmās saprata, ka viņa pesteļoja.
No vārdiem baznīcā sacēlās vējš un bija dzirdams troksnis it kā no daudzu spārnu lidošanas. Viņš dzirdēja, kā spārni sitās baznīcas logu stiklos un dzelzs rāmjos, kā ņurdot skrāpēja nagi pa dzelzi un kā neticami liels spēks trakoja pie durvīm un gribēja ielauzties. Visu laiku viņa sirds stipri dauzījās; aizmiedzis acis, viņš tikai skaitīja buramos vārdus un lūgsnas. Beidzot pēkšņi kaut kas iesvilpojās tālumā: tā bija tāla gaiļa dziedāšana. Izmocītais filozofs aprimās un atvilka elpu.
Viņu nomainīt ienākušie atrada viņu tikko dzīvu; viņš bija atspiedies ar muguru pret sienu un ieplestām acīm nekustīgi raudzījās atnācējos kazakos. Viņu gandrīz vešus izveda un balstīja visu ceļu. Atnācis pana sētā, viņš uzpurinājās un lika sev pasniegt kortelīti degvīna. To izdzēris, viņš saglauda uz savas galvas matus un sacīja: «Daudz ir visādu mēslu pasaulē! Un notiek tādas šausmas, nu…» Pie šiem vārdiem filozofs atmeta ar roku.
Sapulcējušies ap viņu nokāra galvas, dzirdot tādus vārdus. Pat nelielais zēns, ko visi gājēji — pēc viņu domām ar pilnām tiesībām — pilnvaroja savā vietā, kad bija jātīra zirgu stallis vai jānes ūdens, pat arī šis nabaga zēns atvēra muti.
Šai brīdī gāja garām vēl ne visai veca sievele cieši savilktā ņieburā, kas izcēla viņas apaļo un spēcīgo stāvu, vecās ķēkšas palīdze, briesmīga koķete, kas vienmēr kaut ko atrada, ko piespraust savai aubei: vai nu lentes galiņu, vai neļķi, vai pat papīriņu, ja nebija kaut kā cita.
«Labdien, Choma!» viņa sacīja, ieraudzījusi filozofu. «Ai, ai, ai! kas tad ar tevi ir?» viņa iesaucās, sasizdama rokas.
«Kā kas, muļķa sieva?»
«Ak, vai dieviņ! tu tak esi pavisam sirms!»
«Ehe, he! Viņa taču saka patiesību!» sacīja Spirids, cieši viņā ieskatīdamies. «Tu tiešām esi kļuvis sirms kā mūsu vecais Javtuchs!»
Filozofs, to izdzirdis, aizskrēja kā bulta uz virtuvi, kur viņš bija ievērojis pie sienas pielīmētu, mušu noraibinātu trīsstūrainu spoguļa gabalu, kā priekšā bija sabāztas neaiz- mirsteles, ziemcietes un pat dievkociņu vītne, kas norādīja uz greznīgas koķetes tualeti. Viņš šausmās ieraudzīja runātāju vārdu patiesību: puse viņa matu tiešām bija balti.
Nokāris galvu, Choma Bruts nodevās pārdomām: «Iešu pie pana,» sacīja viņš beidzot, «izstāstīšu viņam visu un paskaidrošu, ka vairāk negribu lasīt. Lai sūta mani tūlīt pat uz Kijevu.»
Šādās domās viņš uzņēma virzienu uz pana mājas lieveni.
Sotņiks sēdēja gandrīz nekustīgs savā istabā. Tās pašas bezcerīgās skumjas, kādas viņš bija redzējis tā sejā agrāk, bija redzamas tajā arī tagad. Tikai viņa vaigi bija iekrituši daudz vairāk nekā agrāk. Varēja redzēt, ka viņš ļoti maz bija lietojis barību vai, varbūt, pat nebija tai pieskāries. Neparasts bālums piešķīra viņam it kā akmeņainu stingumu.
«Sveiks, bēduli!» teica viņš, ieraudzījis Chomu, kas bija palicis stāvot ar cepuri rokās pie durvīm. «Nu ko, kā tev iet? Vai viss kārtībā?»
«Kārtībā ta' kārtībā; tādi velni ieviesušies, ka' taisni jāņem cepure un jālaižas, kurp kājas nes.»
«Kā tā?»
«Nu, jūsu meitiņa, pan … Ar prātu spriežot, viņa, protams, ir kungu kārtas, tam neviens nerunās pretī; bet, neņemiet par ļaunu, lai dievs dod viņas dvēselei mieru…»
«Ko tad meitiņa?»
«Pielaidusi pie sevis nelabo. Tādas bailes aizdod, ka nekādi raksti nelīdz.»
«Lasi, lasi! Ne velti viņa tevi atsaukusi: viņa rūpējās, mana dūjiņa, par savu dvēseli un gribēja ar lūgsnām aizdzīt visas ļaunās domas.»
«Jūsu vara, pan: nudien, nav pa spēkam!»
«Lasi, lasi!» turpināja tai pašā pierunātāja balsī sotņiks, «tev vēl viena nakts tagad palikusi; tu izdarīsi kristīgu darbu, un es apbalvošu tevi.»
«Lai kādas būtu balvas. .. Kā nu tu gribi, pan. bet es nelasīšu!» sacīja Choma noteikti.
«Klausies, filozof!» sacīja sotņiks, un balss viņam kļuva cieta un barga, «es nemīlu tādus izgudrojumus. Tu vari to darīt jūsu bursā, bet pie manis nav tā: kad es tevi nopēršu, tas nebūs tā kā rektors. Vai tu zini, kādi ir krietni ādas kančuki?»
«Kā nu nezinu!»" sacīja filozofs, pazeminājis balsi, «katrs zina, kas ir ādas kančuki: lielākā skaitā — nepanesama lieta.»
«Jā. Bet tu vēl nezini, kā mani puiši prot pērt!» sacīja bargi sotņiks, celdamies kājās, un viņa sejas izteiksme kļuva pavēlīga un nežēlīga, atklādama visu viņa neiegrožoto raksturu, ko tikai uz laiku iemidzinājušas sēras. «Pie manis pa- priekšu noper, pēc tam ielaista ar degvīnu, un pēc tam atkal. Ej, ej, dari savu darāmo! Nepadarīsi — nepiecelsies, bet izdarīsi — tūkstoš červoncu!»
«Oho, ho! tas jau ir ķēriens!» nodomāja filozofs iziedams, «ar tādu nav ko jokot. Pagaidi, pagaidi, draudziņ: es tā uzasināšu slēpes, ka tu saviem suņiem nepanāksi mani.»
Un Choma nolēma katrā ziņā bēgt. Viņš tikai gribēja nogaidīt pēcpusdienas stundu, kad visiem gājējiem bija paradums nolīst siena šķūņos un atvērtu muti laist vaļā tādu krākšanu un svilpošanu, ka pana sēta kļuva līdzīga fabrikai.
Beidzot šis laiks pienāca. Pat Javtuchs piemiedza acis, izstiepies saulē. Filozofs ar bailēm un drebēšanu devās klusītēm pana dārzā, no kurienes, kā viņam likās, bija ērtāk un nemanāmāk izbēgt laukos. Sis dārzs, pēc paraduma, bija ļoti nolaists un tātad ārkārtīgi noderēja katram slepenam pasākumam. Atskaitot tikai vienu celiņu, kas bija iemīts saimniecisku vajadzību pēc, viss pārējais bija apslēpts biezi saaugušiem ķiršiem, irbenājiem, dadžiem, kas izbāza uz pašu augšu savus garos kātus ar lipīgām rožainām galviņām. Visu šo raibo koku un krūmāju klāstu kā tīkls sedza apīņi un veidoja pār tiem jumtu, kas uzgulās žogam un gāja pa to uz leju vijīgām čūskām kopā ar mežonīgajiem lauku pulkstenī- šiem. Aiz žoga, kas noderēja par dārza robežu, stiepās vesels nezāļu mežs, kurā nevienam nebija ziņkāres ielūkoties, un izkapts sašķīstu gabalos, ja tā gribētu pieskarties ar savu asmeni tā kokainajiem, resnajiem stiebriem.
Kad filozofs gribēja pārkāpt žogu, viņa zobi klabēja un sirds sita tik stipri, ka viņš pats izbijās. Viņa garās chlamidas apakša, šķita, lipa pie zemes, it kā to kāds būtu pienaglojis. Kad viņš kāpa pāri žogam, viņam likās, ka ausīs tam, dulli- noši svilpdama, tarkšķētu kāda balss: «Kurp, kurp?» Filozofs ieklupa nezālēs un metās bēgt, pastāvīgi klupdams pār vecām saknēm un saminot kājām kurmjus. Viņš redzēja, ka viņam, kad viņš izlīda no nezālēm, bija jāpārskrien lauks, aiz kura melnoja biezi meža rožu krūmi, kur viņš uzskatīja sevi •drošībā un ko pārejot viņš, pēc savām domām, cerēja uziet uz tiešo Kijevas ceļu. Lauku viņš pārskrēja vienā mirklī un atradās biezajos meža rožu krūmos. Erkšķājam viņš izlīda cauri, atstādams par mesliem uz katra asā ērkšķa gabalus no sava tērpa, un atradās nelielā ieplakā. Pūpols, sazarojušiem zariem, noliecās tepat gandrīz līdz pašai zemei. Neliels avots mirdzēja tīrs kā sudrabs. Pirmais filozofa darbs bija — apgulties un nodzerties, jo viņš juta neizciešamas slāpes. «Labs ūdens!» sacīja viņš, slaucīdams lūpas, «te varētu atpūsties.»
«Nē, labāk skriesim uz priekšu: tik un tā dzīsies pakaļ!»