piekraut plauktus gar sienām ar grāmatām, aizvilkt logiem priekšā krāšņus aizkarus, iegādāties vairāk nekā tikai vienu pudeli viskija un glabāt to cienīgākā vietā nekā virtuvē uz plaukta.»
Viņš pasniedza man viskija glāzi un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Tad apsēdās krēslā, kas stāvēja aiz galda. Pacēlis savu glāzi, viņš kāri izdzēra pāris malciņu, tad nolika glāzi uz galda.
— Bred, — viņš jautāja. — Cik daudz tu zini?
— Nenieka, — es atteicu, — vienīgi to, ko jums pastāstīju. Sarunājos ar kādu pa telefonu. Man piedāvāja darbu.
— Un tu šo darbu pieņēmi?
— Nē, — es noteicu, — bet varbūt to vēl izdarīšu. Tikai visā, ko viņi — man pat jausmas nav, kas tie īsti bija, — sacīja, es neredzēju nekādas jēgas.
— Viņi?
— Jā. Vai nu tur bija trīs vai arī viens, kas runāja trīs dažādās balsīs. Jums varbūt liksies dīvaini, bet man šķita, it kā tā būtu viena un tā pati persona, kas runāja dažādās balsīs.
Viņš pacēla glāzi un atkal iesūca malciņu. Turēdams to pret gaismu, viņš, likās, pats bija izbrīnījies, ka glāze jau gandrīz tukša. Viņš piecēlās no krēsla un aizgāja pēc pudeles. Piepildījis savu glāzi, viņš sniedza pudeli arī man.
— Neesmu vēl sācis, — es sacīju.
Viņš nolika pudeli uz galda un atsēdās.
— Labi, — viņš teica, — ka atnāci ar mani aprunāties. Pieņem vien to darbu. Pievāc savu naudu un staigā laimīgs. Droši vien Nan- sija ārpusē tevi gaida. Aizved viņu uz kino, vai.
— Un tas ir viss? — es vaicāju.
— Tas ir viss, — viņš noteica.
— Jūs esat mainījis savas domas, — es piebildu.
— Mainījis domas?
— Jūs gribējāt man kaut ko pastāstīt, bet nu esat nolēmis to nedarīt.
Viņš uzmeta man saltu, skadru skatienu.
— Tev laikam taisnība, — viņš teica. — Galu galā ir taču vienalga.
— Nav vis vienalga, vismaz man ne, — es protestēju. — Redzu, ka jūs esat nobijies.
Domāju, ka nu viņš apskaitīsies. Lielākā tiesa vīriešu kļūst dusmīgi, dzirdot sakām, ka viņi ir nobijušies.
Taču viņš nesadusmojās. Viņš sēdēja ar tādu pašu seju, kā sēdējis.
Tad viņš ierunājās:
— Dieva dēļ, dzer jel! Tu padari mani nervozu, kvernēdams un grozīdams glāzi rokā.
Biju viskiju gluži aizmirsis. Lēnām iesūcu malciņu.
65
— Tu, iespējams, — viņš prātoja, — esi sa- domājies daudz ko tādu, kas nemaz nav taisnība. Droši vien tu domā, ka esmu iejaukts nezin kādos netīros darījumos. Interesanti, vai
5-1472
tu man ticēsi, ja teikšu tev, ka īstenībā pats nemaz nezinu, kādos darījumos esmu iejaukts.
— Domāju, ka ticētu gan, — es sacīju. — Kāpēc lai neticētu tam, ko jūs sakāt?
— Man dzīvē bijis daudz nepatikšanu, — viņš sāka, — bet tas jau nav nekas neparasts. Lielākajai daļai cilvēku gadās šādas vai tādas ķibeles. Bet man sabruka virsū visas reizē. Nelaime taču parasti nenāk viena.
Es piekrizdams pamāju.
— Vispirms, — viņš turpināja, — mani pameta sieva. Tas tev, jādomā, viss smalki zināms. Droši vien par to daudz tenkoja.
— Tas notika sen, — es iebildu, — biju toreiz vēl ļoti jauns.
— Jā, tā laikam bija gan. Teikšu tev tikai to, ka mēs abi izturējāmies gaužām korekti. Tiesā nebija nekādu strīdiņu, nekādas veļas mazgāšanas. To mēs ne viens, nedz otrs nevēlējāmies. Tūliņ pēc tam sekoja finansiālais krahs. Lauksaimniecības mašīnu ražošanā iestājās krīze, un man likās, ka fabrika būs jāslēdz. Daudzas citas nelielas lauksaimniecības mašīnu firmas bankrotēja. Pēc piecdesmit, sešdesmit vai vēl vairāk gadu ienesīgas darbošanās tās tika izkonkurētas.
Viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai es kaut ko saku. Bet man nebija nekā, ko teikt.
Viņš izdzēra pielieto glāzi un tad turpināja savu stāstu.
— Vienā otrā ziņā esmu diezgan liels muļķis. Es itin labi māku vadīt uzņēmumu. Varu
noturēt to uz pekām, kamēr vien pastāv iespēja to noturēt un iegūt no tā kaut kādu peļņu. Man šķiet, varētu pat teikt, ka veikala lietās esmu itin slīpēts zellis. Bet ar to arī mana gudrība ir galā. Visu mūžu man nav ienākusi prātā neviena liela, neviena radoša doma. . •
Viņš paliecās uz priekšu, sakļāva rokas un atspieda tās uz galda.
5*
67
— Esmu daudz par to domājis, — viņš turpināja, — par to, kas ar mani toreiz notika. Esmu mēģinājis saskatīt tur kādu dziļāku jēgu, bet nekādas jēgas tur nav. Tas ir kaut kas tāds, kas nedrīkstēja notikt, nedrīkstēja notikt ar tādu cilvēku kā es. Stāvēju uz sabrukuma sliekšņa un nespēju tur nenieka grozīt. Pati problēma bija ļoti vienkārša. Daudzu objektīvu ekonomisku iemeslu dēļ bija samazinājies pieprasījums pēc lauksaimniecības mašīnām. Daži lielie koncerni, kam bija plaši veikali un lieli līdzekļi reklāmai, mūs it viegli izkonkurēja. Tiem bija rīcības brīvība, tie varēja daudz ko pasākt, lai atvairītu grūtības. Bet tādai mazai fabriciņai kā manējā nebija nedz kur izvērsties, nedz arī rezerves kapitāla. Manai firmai, tāpat kā citām, draudēja bankrots. Un tu saproti, ka man nebija nekādas izejas. Es visu laiku biju vadījis savu uzņēmumu pēc sensenām tradīcijām, pēc gadu desmitos pārbaudītiem likumiem, ar tiem vecajiem, labajiem paņēmieniem, pie kuriem turējās mans tēvs un tēvatēvs. Un šie likumi man
mācīja: kad nevari vairs nekā pārdot, tad tu esi pagalam. Viens otrs cits uzņēmējs varbūt mācēja atrast ceļu, kā izkulties no situācijas, bet es to nepratu. Esmu krietns tirgotājs, bet man vienmēr trūcis iztēles. Man nebija nevienas prātīgas domas. Un tad piepeši man sāka rasties idejas. Bet tās nebija manējās. Tās bija kādas citas personas idejas, ko uztvēra manas smadzenes.
— Vai saproti, — viņš sacīja. — ka reizēm tev vienā mirklī iešaujas prātā doma? Tā uzrodas kā no gaisa. Tai nav nekādas loģiskas izcelsmes. Centies kā cenzdamies, tu nevari to atvedināt ne uz ko dzirdētu vai lasītu. Es pieļauju, ka, parokoties dziļāk, varbūt kaut kā varētu piekļūt klāt tās pirmsākumam, bet pārlieku maz ir tādu cilvēku, kas pratīs aizrakties tik dziļi. Taču galvenais ir tas, ka lielākā daļa ideju parasti ir tikai sīks iedīglis, izejas punkts. Ikviena ideja var kļūt vērtīga un spēcīga, bet to vajag izauklēt. To vajag attīstīt. Par to nemitīgi jādomā, tā jāizgroza uz visām pusēm, jāaplūko no visiem aspektiem, jāapsver un jāapdomā, iekams to var izveidot par kaut ko derīgu.
Bet ar manām jaunajām idejām bija pavisam citādi. Tās uzgadījās jau pilnīgi gatavas, pilnīgi izstrādātas. Man nemaz nevajadzēja tās pārdomāt un attīstīt. Tās man šautin iešāvās prātā, un man vairs nemaz nevajadzēja ap tām darboties. Tās uzreiz bija gatavas izmantošanai. No rīta pamodos ar jaunu ideju galvā, ar veselu jaunu atziņu krājumu. Izgāju pastaigāties, un man atkal dzima jaunas domas. Tās uzradās kaudzēm, it kā manās smadzenēs kāds būtu iesējis tās veselām riekšavām, it kā tās būtu tur mazliet pagulējušas un tad sākušas dīgt.
— Vai arī idejas par ierīcēm, ko ražojat? — es apvaicājos.
Viņš ziņkārīgi paraudzījās manī.
-— Jā, par ierīcēm. Ko tu par tām zini?