Viņš man neko vairāk par saviem ražojumiem nepaskaidroja. Tikai stāstīja tālāk par dīvainajām idejām.
— Sākumā es neapjēdzu, kas notiek. Bet tad, kad idejas sāka man gāzties virsū veselām lavīnām, es sapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Es zināju, ka pats nevarētu izdomāt neko tamlīdzīgu, nemaz nerunājot par lielo domu daudzumu, kuras man nedeva miera. Man gan visdrīzāk šķiet, ka es pats vispār neko nebūtu izprātojis, jo man trūkst izdomas un iztēles. Mēģināju pats sev iestāstīt, ka varbūt man būtu iešāvušās prātā kādas divas vai trīs no tām, bet arī tas maz ticams. Lai nu kā — vairāk kā divas vai trīs es nekādā gadījumā nebūtu spējīgs izdomāt. Galu galā biju spiests atzīt, ka saņemu palīdzību kaut kur no ārienes.
— Kādu palīdzību no ārienes?
— Nezinu, — viņš sacīja, — vēl šobaltdien nezinu.
— Bet jūs šīs idejas tomēr izmantojāt?
— Esmu praktisks cilvēks, — viņš atteica, — ļoti praktisks. Pieļauju, ka dažs labs varbūt dēvē mani pat par slīpētu veikalnieku. Bet padomā pats: mans uzņēmums taisījās izputēt. Turklāt ievēro — nevis mans, bet mūsu ģimenes uzņēmums, uzņēmums, ko mans vecaistēvs bija uzsācis un tēvs nodevis manās rokās. Tas bija nevis mans uzņēmums, bet gan uzņēmums, kas man uzticēts. Tur ir liela atšķirība. Tu yari noskatīties, kā murdē- dams aiziet dibenā pasākums, ko pats esi uzcēlis, un vari izturēt šo triecienu, drošinādams pats sevi ar to, ka reiz jau tev dzīvē veicies, ka vari sākt vēlreiz no jauna un tev veiksies atkal. Ar ģimenes uzņēmumu ir citādi. Vispirmām kārtām — ir kauns. Un otrām kārtām—■ nav drošības, ka jaunais pasākums izdosies. Pirmos panākumus neesi guvis pats. Tie tev tika nodoti, tu tikai turpināji. Un tu nevari būt pārliecināts, ka spēsi visu atsākt un uzcelt uzņēmumu no jauna.
Viņš apklusa, un es klusumā dzirdēju kaut kur tālu tikšķam pulksteni, bet nekur to neredzēju un atturējos no kārdinājuma pagriezt galvu un paskatīties, kur tas atrodas…Man šķita, ja pagriezīšu galvu, ja vien kaut drusku pakustēšos, es izpostīšu kaut ko neredzamu Šai istabā. Bija tā, it kā es atrastos ar porcelāna traukiem, bāztin piebāztā veikalā, kur visas preces pa roku galam sakrautas cita uz citas un jābīstas pakustēties, jo, tiklīdz nokritīs viens priekšmets, dārdēdama sagrūs visa kaudze.
— Ko tu būtu darījis? — Sērvuds ievaicājās.
— Būtu izmantojis katru iespēju, — es atbildēju.
— To es arī darīju, — viņš teica. — Biju izmisumā. Apdraudēts bija viss — fabrika, šis nams, Nansija, mūsu dzimtas godīgais vārds. Es izmantoju visas savas jaunās idejas, pierakstīju tās, sasaucu kopā inženierus, konstruktorus, rasētājus, un mēs sākām strādāt. Protams, visi nopelni tika piedēvēti man. Tur es neko nespēju līdzēt. Nevarēju taču viņiem izstāstīt, ka man no visa tā nekas pat sapnī nav rādījies. Un zini, tās, lai cik dīvaini izklausītos, visā šai būšanā ir visgrūtāk panesams. Tas, ka man jāsaņem atzinība par to, ko nemaz neesmu darījis.
— Tad, lūk, kā iznācis, — es noteicu. — Ģimenes uzņēmums ir glābts, un viss kārtībā. Es jūsu vietā gan neļautu vainas apziņai sevi pārāk nomākt.
— Bet tās nebūt nebija beigas, — Šērvuds sacīja. — Ja ar to viss būtu cauri, es par to vairā nedomātu. Ja tā būtu bijusi vienreizēja palīdzība, lai glābtu firmu, viss tiešām būtu kārtībā. Bet tas turpinājās. Man sāka likties, ka manī mīt divi cilvēki — reālais, visiem redzamais Džeralds Šērvuds, kas sēž pie šī rakstāmgalda, un vēl kāds otrs, kas manā vietā domā. Man radās aizvien jaunas idejas, dažas no tām bija ļoti saprātīgas, bet citas pavisam bezjēdzīgas. Kad es tev saku, dažas bija no pavisam citas pasaules, vārda vistiešākajā nozīmē — pavisam citas pasaules. Tām nebija nekādas saskares ar mūsu dzīvi, tās neiederējās nekādā situācijā. Un, kaut gan es intuitīvi izjutu, ka tām ir dziļa jēga, izjutu, ka tās pašos pamatos un būtībā ir ļoti nozīmīgas, man tās tomēr bija pilnīgi nederīgas un neizmantojamas.
Un nebija jau idejas vien: es guvu arī atziņas. Atziņas un zināšanu drumslas. Man radās zināšanas par daudz ko tādu, kas mani nemaz neinteresēja, par ko nekad nebiju domājis. Ieguvu tādas ziņas, par kādām neviens cilvēks, to es varu droši teikt, nav pat sapņojis. Itin kā riekšavu sagrābstītas informācijas, veselu kaudzi nesakarīgu zināšanu kāds paņemtu un sagāztu man galvā.
Viņš pasniedzās pēc pudeles un piepildīja savu glāzi. Tad viņš pagrieza pudeles kaklu pret mani, un es pabīdīju uz priekšu arī savu glāzi. Viņš to pielēja pilnu līdz malām.
— Iedzer, — viņš mani mudināja. — Tu pats gribēji, lai stāstu, tad noklausies arī līdz galam. Rīt no rīta es droši vien brīnīšos,
kādēļ esmu tev to visu stāstījis. Bet šovakar man tas šķiet pareizi.
— Ja negribat stāstīt, ja jums liekas, ka es bāžu degunu …
Viņš ar rokas mājienu mani pārtrauca.
Labi, — viņš teica, — neklausies, ja negribi. Pievāc savus pusotra tūkstošus.
Es papurināju galvu.
— Neņemšu. Neņemšu, iekams nezināšu, kādēļ jūs man tos dodat.
— Tā nav mana nauda. Esmu tikai starpnieks.
— Kā labā? Tā nepazīstamā — jūsu otri- nieka ilabā?
Viņš pamāja ar galvu.
— Pareizi. Brīnos, ka tu uzminēji.
Es pamāju uz telefona aparātu, kuram nebija numuru diska.
— Neesmu nekad to lietojis, — viņš saviebies teica. — Pirms tu man nepateici, ka esi atradis tādu pašu savā kantorī, nepazinu nevienu cilvēku, kam piederētu tāds aparāts. Es tos ražoju simtiem …
— Jūs tos ražojat?!
— Jā, protams. Ne jau pats sev. Tam savam otriniekam. Kaut gan, — pieliecies pār galdu man tuvāk, viņš konfidenciāli pieklusināja balsi, — man rodas aizdomas, ka tas nemaz nav mans otrinieks.
— Bet kas tad tas, pēc jūsu domām, ir?
Viņš atgāzās krēslā un iesaucās:
— Kā, velns parāvis, lai es to zinu! Sākumā
lauzīju galvu un uztraucos, bet tikpat gudrāks netiku. Tagad neliekos vairs ne zinis. Mēģinu sev iestāstīt, ka varbūt ir vēl citi tādi paši kā es. Varbūt es neesmu viens — tas vismaz ir tāds kā mierinājums.
— Bet telefona aparāts? — es jautāju.
— To es uzkonstruēju, — viņš paskaidroja. — Varbūt ne es, bet tā otra persona, ja tā vispār ir kāda persona. Man ienāca prātā projekts, un čs pārnesu to uz papīra. Un, ņem vērā, to es darīju, nezinādams, kas tas ir un kam tas vajadzīgs. Es, zināms, sapratu, ka tas ir kaut kas līdzīgs telefona aparātam. Bet, dieva vārds, man nebija ne jausmas, kā tas varētu darboties. To neizprot arī neviens no fabrikas ļaudīm, kas aparātus izgatavo. Pēc visiem saprāta likumiem spriežot, tas velna daikts vispār nevar darboties.
— Bet jūs pieminējāt, ka esot vēl daudz citu llietu, kas jums šķiet neizmantojamas.
— Ļoti daudz, — viņš piekrita, — taču tās es nekad neesmu mēģinājis projektēt. Bet ar telefona aparātiem, ja tev tos patīk tā dēvēt, bija citādi. Es skaidri zināju, ka man tie jātaisa, zināju, cik liels būs pieprasījums un kur tie liekami.
— Kur tad jūs tos likāt?
— Nosūtīju kādai firmai Ņūdžersijā.
Tā nu bija pavisam neprātīga valoda.
— Izstāstiet man visu pēc kārtas, — es lūdzu. — Jums galvā radās projekts, un jūs zinājāt, ka jums jāražo šādi telefona aparāti un jānosūta kadai firmai Ņūdžersijā. Un jūs to darījāt bez mazākās šaubīšanās?
— Kur nu bez šaubīšanās! Es jutos kā pēdīgais muļķis. Bet iegaumē: šis otrais «es», manas palīgsmadzenes, šis kontakts ar nezināmo mani nekad nav pievīlis. Tas izglaba manu uzņēmumu, deva man derīgus padomus, tas nekad nepameta mani nelaimē. Cilvēks taču nedrīkst būt nepateicīgs savai labajai fejai.
— Man šķiet, ka saprotu, — es sacīju.
— Kas tur ko nesaprast, — viņš atsaucās.
— Kāršu spēlmanis tic savai laimei. Pērkot akcijas, ikviens paļaujas uz intuīciju. Bet nedz akla ilaime, nedz intuīcija nav tik droša un uzticama kā mans padomdevējs.
Viņš pastiepa roku, paņēma telefona aparātu bez numuru diska, apskatīja to un tad nolika atpakaļ.
— Šo vienu es atnesu uz mājām, — viņš paskaidroja, — un novietoju uz rakstāmgalda. Visus šos gadus esmu gaidījis, kad man pa to kāds piezvanīs, bet neko neesmu sagaidījis.
— Jūs varat iztikt arī bez telefona, — es piebildu.
— Vai tev tā liekas? — viņš jautāja.