— Laikam jau tā būs, — viņš piekrita.
— Bet lāgiem tas tomēr mulsina.
— Kā īsti ir ar to Ņūdžersijas firmu? — es gribēju zināt. — Vai jūs ar viņiem sarakstāties?
Viņš papurināja galvu.
— Ne rindiņas. Es tikai nosūtu aparātus^
— Bez jebkāda norēķina?
— Nekādu norēķinu, — viņš sacīja, — nekādas samaksas. Es to arī negaidu. Ja tu slēdz darījumu pats ar sevi…
— Pats ar sevi! Jūs gribat teikt, ka to firmu Ņūdžersijā vada jūsu otrinieks?
— Es nezinu, — viņš sacīja. — Dievs žēlīgais, es taču nezinu nekā! Cik daudz gadu jau ar to nomokos, cenzdamies saprast, un tomēr nekā nesaprotu.
Viņa seja šajā mirklī tiešām izskatījās izmocīta, un man kjuva viņa žēl.
Viņš laikam juta, ka man viņa žēl. Iesmē- jies viņš sacīja:
— Neraizējies manis dēj. Es to spēju izturēt. Es visu spēju izturēt. Turklāt neaizmirsti, ka tieku labi atalgots. Labāk pastāsti par sevi. Tu esi nekustamu īpašumu māklers?
Es pamāju ar galvu.
— Jā, un arī apdrošināšanas aģents.
— Un tomēr nevarēji samaksāt pat telefona rēķinu.
— Nežēlojiet mani, — es sacīju, — arī es kaut kā iztieku.
— Dīvaini ar jums, jaunajiem. Gandrīz neviens nepaliek šeit. Bet te jau laikam arī nav nekā, ko iesākt.
— Nav gan, — es piekritu.
— Nansija tikko atgriezusies no Eiropas,— viņš stāstīja. — Esmu priecīgs, ka viņa ir at- kai mājās. Vienam pašam man te bija ļoti vientuļi. Pēdējā slaikā esmu tik maz bijis ar viņu kopā. Vispirms koledža, pēc tam viņa aizrāvās ar visādiem sabiedriskiem darbiem un vispēdīgi aizceļoja uz Eiropu. Bet tagad solās palikt kādu laiku šeit. Grib kaut ko uzrakstīt.
— Tas viņai varbūt padosies, es noteicu, — vidusskolā viņai aizvien bija labas atzīmes domrakstos.
— Uz rakstīšanu viņa ir kā apsēsta, — Šēr- vuds sacīja..— Kāds pusducis darbu viņai ir iespiesti tajā — nu, kā jūs to saucat, — periodikā. Tajos žurnāliņos, kas iznāk četras reizes gadā un rakstītājam par darbu samaksā vienīgi ar pieciem sešiem brīveksemplāriem. Netiku nekad senāk par tādiem dzirdējis. Esmu izlasījis viņas rakstus, bet es jau no rakstniecības neko nejēdzu. Nezinu, vai tie ir labi vai slijkti. Domāju tomēr, ka jāuzraksta taču kaut kas pieklājīgs, lai to iespiestu. Bet, ja vien rakstīšana piesaistīs viņu pie mājām, tad esmu ar visu mierā.
Piecēlos.
— Es nu tagad iešu, — sacīju. — Varbūt jau tā esmu uzkavējies ilgāk, nekā vajadzēja.
Viņš papurināja galvu.
— Nē, man bija prieks ar tevi parunāties. Un neaizmirsti naudu. Mans otrais «es» — vai sauc to, kā gribi, — pavēlēja šo naudu nodot tev. Cik noprotu, tas zināmā mērā ir tāds kā avanss.
— Jus mānāties, — es iesaucos gandrīz ar dusmām. — Nauda nāk no jums.
— Nepavisam, — viņš atteica, — tā nāk no fonda, kas nodibināts pirms daudziem gadiem. Man nelikās godīgi ievākt visu peļņu no daudzajām idejām, kas īstenībā nemaz nebija manas. Tā es sāku iemaksāt desmit procentus peļņas īpašā fondā …
— Arī to jums droši vien ieteica otrinieks.
— Jā, — viņš atzinās, — laikam tev taisnība, kaut gan tas ir tik sen, ka es vairs nemāku skaidri pateikt. Bet llai nu būtu kā būdams, nodibināju fondu un gadiem ilgi esmu iemaksājis tur dažādas summas par llabu tam nezināmajam, kas saimnieko uz pusgrauda manās smadzenēs.
Es blenzu uz viņu, kaut arī sapratu, ka tas ir cietsirdīgi. «Bet nav taču iespējams,» es mēģināju sev iestāstīt, «ka cilvēks var sēdēt tik mierīgi, kā sēž Šērvuds, un melst par kaut kādu nezināmu būtni, kas saimnieko viņa smadzenēs. Lai nu viņš arī ir jau gados, tas tomēr ir neiedomājami.»
— Fondā, — Šērvuds mierīgi paskaidroja, — iekrājusies ievērojama summa, kaut arī esmu diezgan daudz no tā atkal izņēmis izmaksām. Tā vien liekas, ka viss, kam pieskaros, pārvēršas par zeltu kopš tā brīža, kad man uzradās partneris.
— Bet vai jūs nebīstaties man to stāstīt? — es apvaicājos.
— Vai gribi teikt, ka taisies palaist valodas par mani?
Es pamāju, bet tūliņ piebildu:
— Protams, es to nedarīšu.
*— Es arī ceru, ka nedarīsi, — viņš noteica.
— Tevi par to tikai izsmietu. Neviens tev neticētu.
— Droši vien neticētu.
— Bred, — viņš bezmaz sirsnīgi ierunājās,
— neesi taču tāds sasodīts muļķis! Ņem aploksni un bāz kabatā. Un atnāc atkal kādreiz parunāties — nāc, kad vien vēlies. Man šķiet, ka mums būs daudz, par ko labprāt gribēsies parunāt.
Es pastiepu roku, paņēmu aploksni un iebāzu kabatā.
— Pateicos, ser, — es sacīju.
— Nav par ko pateikties, — viņš atteica. Roku sveicienam pacēlis, viņš vēl piebilda:
— Uz redzēšanos!
4
Lēni izgāju cauri vestibilam, bet no Nansi- jas nebija ne vēsts, nemanīju viņu arī lievenēs, kaut gan klusībā biju cerējis, ka viņa mani gaidīs. Viņa taču solīja vēlāk ar mani sastapties, jo mums esot daudz kas pārrunājams, un es, protams, nodomāju, ka tas nozīmē — mēs sastapsimies vēl šovakar. Bet viņa varbūt nedomāja tikties šovakar. Viņa varbūt domāja — kādu citu reizi. Bet iespējams arī, ka viņa gaidījusi gan mani un tad viņai tas apnicis. Galu galā es pie viņas tēva uzturējos diezgan ilgi.
Skaidrajās debesīs bija uzlēcis meness, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Lielie ozoli izskatījās kā svinīgi pieminekļi, un vasaras nakts bija ietinusies vizmainos mēnesnīcas tīmekļos. Nokāpu lejā pa kāpnēm un uz brīdi apstājos to pakājē, un man likās, ka esmu nokļuvis apburtā lokā. Vai tad tā var būt mana vecā, pazīstamā pasaule — šī vieta ar rēgainajiem, drūmajiem ozoliem, kas stāvēja rindā kā sargkareivji, šis mēnesnīcā samirkušais gaiss, trauksmainais, gaidpilnais klusums, kas pletās pār visu, un liegā smarža, kas viļņoja pār melno, valgo zemi un šķita plūstam šurp no kādas citas pasaules?
Tad burvestība izgaisa, mirga apdzisa, un es atkal atrados pats savā pazīstamajā pasaulē.
Vasarīgajā gaisā uzvēdīja dzestra dvesma. Varbūt šo dzestrumu izraisīja vilšanās, varbūt trīsas man pārskrēja tādēļ, ka tiku izdzīts no pasaku valsts, tādēļ ka zināju — ir kāda cita pasaule, kurā man nav nekādu cerību palikt. Jutu zem kājām celiņa cieto betonu un redzēju, ka ēnainie ozoli ir tikai ozoli, nevis svinīgi pieminekli.
Noskurinājos kā no ūdens iznācis suns, atjēdzos un devos pa celiņu tālāk. Tuvodamies mašīnai, iebāzu roku kabatā, kur sataustīju