Biju jau gandrīz iesēdies mašīnā, kad ieraudzīju kaktā pie otrām durtiņām Nansiju.
— Es jau domāju, — viņa sacīja, — ka tu vispār vairs neatnāksi'. Kas tev ar tēvu bija tik ilgi runājams?
— Runājām par daudz ko, — es atbildēju,
— bet neko svarīgu.
— Vai tu viņu bieži apciemo?
— Nē, — es sacīju, — ne pārāk bieži. — Man nezin kādēļ negribējās viņai stāstīt, ka šī ir pirmā reize, kad vispār esmu sarunājies ar viņas tēvu.
Pastiepu tumsā roku, atradu slēdzeni un iebāzu tajā atslēgu.
— Pabrauksimies? — es vaicāju. — Varbūt aizbrauksim kaut kur un mazliet iedzersim?
— Lūdzu, nē, — viņa sacīja. — Man labāk gribētos pasēdēt tepat un parunāties.
Es atlaidos sēdeklī.
— Cik jauks vakars, — viņa teica. — Tāds miers. Pasaulē ir ļoti maz vietu, kur valda patiess miers.
— Te ir īsta burvju valstība, — es sacīju,
— tepat pie jūsu lievenēm. Es iegāju tajā, bet tā tūliņ atkal pazuda. Gaiss bija mēnesnīcas tīmekļu pilns, un apkārt vēsmoja burvīga smarža …
— Tās bija puķes, — viņa paskaidroja.
§1
Kādas puķes?
6-147?
— To ir vesela dobe celiņa likumā. Tās ir tās pašas skaistās puķes, ko tavs tēvs reiz atrada kaut kur mežā.
>— Ak tad jums arī tās ir, — es noteicu. — Man šķiet, katram mūsu pilsētiņas iedzīvotājam ir kāda dobe ar šīm puķēm.
— Tavs tēvs, — Nansija sacīja, — bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu pazinusi. Kad biju vēl maziņa, viņš allaž dāvināja man puķes. Tiklīdz gāju garām, viņš vienmēr noplūca man kādu ziediņu.
«Jā,» es nodomāju, «man arī šķiet, ka tēvu varēja saukt par jauku cilvēku. Viņš bija jauks un stiprs, un arī dīvains, tomēr par spīti savam spēkam un dīvainībai viņš pēc dabas bija Joti maigs. Viņš zināja visu par puķēm un citiem augiem. Atceros, ka viņa tomātu stādi aizvien izauga Ilieli, spēcīgi un bija tumši tumši zaļi; pavasaros visi nāca pie viņa pirkt tomātu stādus.
Un kādu dienu viņš aizgāja uz Tumšo gravu, lai aiznestu Hiklina atraitnei tomātu un kāpostu dēstus un grozu ziemciešu, bet atgriezās ar piecām sešām purpurkrāsas meža puķēm, ko bija izracis, ceļa malā un, saknes rūpīgi ietinis drāniņā, pārnesis mājās.
Viņš nekad nebija redzējis tādas puķes, un, kā vēlāk noskaidrojās, arī neviens cits nebija tādas redzējis. Viņš iestādīja tās īpašā dobē, kopa ar lielu rūpību, un puķes pateicīgi auga un ziedēja viņa gādībā. Pašlaik visā pilsētiņā nebija gandrīz neviena dārza, kurā neziedētu
vismaz dažas no šīm purpurkrāsas puķēm, mana tēva puķēm.»
— Jā, viņa puķes, — Nansija ierunājās.
— Vai viņš jel kad izpētīja, kas tās īsti ir par puķēm?
— Nē, — es atteicu, — neizpētīja.
— Viņš būtu varējis aizsūtīt vienu no tām uz universitāti vai kādu citu pētniecības iestādi. Tad viņš droši vien būtu dabūjis zināt, ko ir atradis.
— Viņš pats arī šad tad par to ierunājās. Bet nekad neiznāca laika to izdarīt. Viņš arvien bija tik aizņemts. Vienmēr bija neskaitāmi darbi. Siltumnīca prasa ļoti daudz pūļu.
— Vai tev šis darbs nepatika, Bred?
— Man īstenībā nebija pret to nekādu iebildumu. Biju pie tā pieradis kopš bērnības un pratu to darīt. Bet man nebija ķēriena. Man nekas lāgā nepadevās.
Viņa izstaipījās, pieskardamās mašīnas griestiem ar dūrēs savilktiem pirkstiem.
— Ir labi būt atkal mājās, — viņa sacīja.
— Man šķiet, es kādu laiku te palikšu. Manuprāt, tēvam vajag tuvumā kādu cilvēku.
— Viņš sacīja, ka tu esot nodomājusi rakstīt.
—• Viņš tev to teica?
— Jā, — es atbildēju, — teica. Droši vien viņš nedomāja, ka tas ir kāds noslēpums.
(S*
83
— Nē, tas, protams, neko nenozīmē. Bet rakstīšana ir kaut kas tāds, par ko negribas daudz runāt — vismaz tik ilgi, kamēr darbs
nav gabalā. Ar rakstīšanu tik viegli var piedzīvot neveiksmi. Un es negribu kļūt par vienu no tiem pseidoliterātiem, kas sāk rakstīt darbus, kurus nekad nepabeidz, vai arī — sakās rakstām to, ko nekad pat neiesāk.
— Un par ko tu rakstīsi? — es apjautājos.
— Par šejieni, — viņa teica, — par mūsu pilsētiņu.
— Par Milvilu?
— Jā, protams, — viņa atsaucās, — par pilsētiņu un tās ļaudīm.
— Bet te taču nav nekā, par ko rakstīt, — es protestēju.
Viņa iesmējās, pastiepa roku un pieskārās manam delmam. — Te ir tik daudz, par ko rakstīt, — viņa sacīja. — Tik daudz slavenu cilvēku. Un tādi raksturi.
— Slaveni cilvēki? — es negribēju ticēt savām ausīm.
— Slaveni gan, — viņa apstiprināja. — Slavenais romānists Bells Simsons Nauls, lielais kriminālizmeklētājs Bens Džeksons un Džons Hartfords, kas vada vēstures fakultāti…