— Un tomēr, — Nansija pretojās, — šeit viņi ir sākuši savu dzīvi. Spējas visam, ko vēlāk paveikuši, viņi guvuši šajā pilsētiņā. Tu mani pārtrauci, iekams paguvu visus uzskaitīt. Ir vēl daudzi citi. Miilvila, kaut ari niecīga un trula pilsētiņā, devusi vairāk dižu vīru un sieviešu nekā jebkura cita tikpat liela pilsēta.
— Vai esi par to pārliecināta? — es vaicāju, un man nāca smiekli par viņas nopietnību, tomēr smieties neiedrošinājos.
— Vajadzēs vēl pārbaudīt, ■— viņa teica, -— tomēr viņu ir diezgan daudz.
— Runājot par raksturiem, — es piebildu, — man šķiet, tev ir taisnība. Milvilai ir sava tipu galerija. Mums ir Kleinais Grants un Floids Koldvels, un mērs Higijs …
— Tie nav īstie tipi, — Nansija paskaidroja, — viņi nav raksturīgākie. Ar šādiem tipiem es negribētu sākt. Viņi ir individuālisti. Uzauguši brīvā, nepiespiestā atmosfērā. Viņus neviens nav spiedis turēties pie dažādiem ērmīgiem nosacījumiem, un tā viņi vienmēr varējuši būt tādi, kādi ir. Varbūt vienīgie nemākslotie cilvēki, kādi mūsu dienās pasaulē vēl palikuši, sastopami tikai šādās mazās pilsētiņās.
Nekad visā mūžā nebiju neko tamlīdzīgu dzirdējis. Nevienam nebija nekad ienācis prātā teikt man, ka Higijs Morriss ir individuālists. Viņš tāds arī nemaz nav. Viņš ir tikai lielīgs pūslis. Un arī Hairams Martins nav individuālists. Nē, manā grāmatā viņš nebūtu individuālists. Viņš ir parastais skolas kauslis, kas izaudzis liels un kļuvis par stulbu policistu.
—' Vai tev tā neliekas? — Nansija vaicāja.
— Nezinu, — es atteicu, — neesmu nekad par to domājis.
Bet klusībā es nodomāju: «Redzi nu, pie kā viņu novedusi izglītība, koledžas gadi austrumos, aizraušanās ar sabiedrisko darbu Ņujorkas labdarības iestādēs un Eiropā pavadītais gads. Viņa kļuvusi pārāk droša un pašpārliecināta, piebāzusi pilnu galvu ar teorijām un gudrībām. Arī viņai Milvila vairs nav mājas. Viņai zudusi īstā izjūta un kontakts, jo cilvēks nemēdz nostāties malā un analizēt savu dzimto pusi. Viņa varbūt vēl joprojām uzskata šo pilsētiņu par savām mājām, bet patiesībā tā viņai kļuvusi sveša. Un es pat nebiju drošs, vai viņai te maz kādreiz bijušas īstās mājas. Vai jel kāda meitene (vai zēns) var uzskatīt nabadzīgu miesteli par savām mājām, ja paši dzīvo pilsētiņas vienīgajā lepnajā namā, ja viņu tēvs brauc kadiljakā un ja viņiem ir vi- rēja, istabene un dārznieks, kas rūpējas par namu un dārzu? Viņa nav atgriezusies mājās; drīzāk varētu teikt, ka viņa atgriezusies pilsētiņā, kur varēs izdarīt socioloģiskus pētījumus. Viņa sēdēs savā kalngala mājā, pētīs un analizēs pilsētiņu, izģērbs mūs kailus līdz ādai un, kad mēs locīsimies aiz kauna un mokām, pasniegs par izpriecu tiem ļaudīm, kas mēdz lasīt šādas grāmatas.»
— Es nojaušu, — viņa sacīja, — ka šeit ir kaut kas tāds, kas pasaulei var noderēt, kaut kas tāds, kā nav nekur citur. Man šķiet, šeit ir kaut kāds katalizators, kas iedveš cilvēkos radošu dzirksti, kāds iekšējs izsalkums, kas ved cilvēku uz lielumu.
— Iekšējs izsalkums, >— es ieminējos. — Mūsu pilsētā ir ģimenes, kas var pastāstīt tev visu, ko gribi, par šādu iekšēju izsalkumu.
Es nezobojos. Milvilā tiešām bija ģimenes, kas reizēm dabūja mazliet ciest izsalkumu; protams, badā neviens nemira, bet šie cilvēki nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, vismaz nekad nedabūja to, ko visvairāk kāroja. Būtu varējis bez jebkādas domāšanas viņai nosaukt kādas trīs no tām.
— Bred, — viņa sacīja, — tev nepatīk doma par grāmatu.
— Es neko nesaku. Man nav nekādu tiesību kaut ko teikt. Bet, kad tu rakstīsi, tad, lūdzu, raksti kā mūsu cilvēks, nevis kā malā stāvētāja, kuru viss mazliet uzjautrina. Jūti mazlietiņ mums līdzi. Lūko iejusties cilvēkos, par kuriem rakstīsi. Tas tev nemaz nebūs grūti, jo esi pietiekami ilgi šeit dzīvojusi.
Viņa iesmējās, bet tie nebija viņas līksmie smiekli.
— Man ir tāda nejēdzīga sajūta, ka nekad šo grāmatu neuzrakstīšu. Iesākšu gan, bet tālu netikšu, jo man vienmēr būs jāgriežas atpakaļ un kaut kas tajā jāgroza — cilvēki, par kuriem rakstīšu, taču arī mainīsies vai arī es laika ritumā tos allaž redzēšu ar citādām acīm, un tā es nekad pie gala netikšu. Tātad redzi, tev nav par ko raizēties.
Man likās, ka viņai ir taisnība. Cilvēkam jājūt izsalkums, bet pavisam citāds izsalkums, lai varētu uzrakstīt grāmatu. Un es šaubījos, vai viņa ir tik izsalkusi, kā pati domā.
— Ceru, ka tu tomēr to izdarīsi, — sacīju,
— es gribēju teikt — ceru, ka tu grāmatu uzrakstīsi. Un es zinu, ka tā būs laba. Tai jābūt dabai.
Es centos izlabot savu izturēšanos, un man šķita, viņa saprot, ka cenšos. Bet viņa neko neiebilda.
«Izturēties tā, kā nule izturējos,» es sevi rāju, «bija bērnišķīgi un provinciāli. Kāda gan tam nozīme? Ko tas varēja nozīmēt man, ja šo pašu pēcpusdienu es pats stāvēju ielas vidū un jutu naidu pret ģeogrāfisko platību, kas nosaukta par Milvilu?»
Man blakus sēdēja Nansija Šērvuda. Meitene, ar kuru staigāju roku rokā toreiz, kad visa pasaule vēl bija daudz jaunāka. Meitene, par kuru biju domājis vēl šodien, kad, bēgdams pats no sevis, staigāju gar upītes malu.
«Kas te nav gluži tā, kā vajadzētu būt?» es vaicāju pats sev. Un arī Nansija pēkšņi iejautājās:
— Bred, kas īsti nav kārtībā?
— Nezinu, — es atteicu. — Vai tad kaut kas nav kārtībā?
— Neizvairies. Tu ļoti labi zini, ka tā ir. Kaut kas ar mums nav lāgā.
— Man šķiet, tev taisnība, — es noteicu.
— Nav tā, kā vajadzētu būt. Nav tā, kā pēc manas izjūtas butu vajadzējis but, kad tu atgriezīsies.
Man gribējās pastiept roku un viņu apskaut, bet es zināju, ka pat šai brīdī, kad to vēlos, es gribu apskaut nevis šo Nansiju Šērvudu, kas pašlaik sēž man blakus, bet gan to otru — seno dienu meiteni.
Brītiņu sēdējām klusēdami, tad viņa sacīja:
— Pamēģināsim kādu citu reizi. Aizmirsīsim visu, kas bija šovakar. Kādu vakaru uzģērbšu savu skaistāko kleitu un mēs aizbrauksim kaut kur vakariņās un iedzersim glāzi vīna.
Es pagriezos pret viņu un pastiepu roku, bet viņa jau bija atvērusi durtiņas un gandrīz izkāpusi no mašīnas.
— Ar labu nakti, Bred, — viņa noteica un aizskrēja projām pa celiņu.
Es sēdēju un klausījos viņas soļos, kas aiz- dipēja pa celiņu un tad pāri lievenēm. Dzirdēju aizdarāmies parādes durvis, bet sēdēju joprojām, klausīdamies, kā viņas skrejošie soļi atbalsojas manās smadzenēs.
5
Es pats sev iestāstīju, ka došos mājup. Iestāstīju, ka nerādīšos ne tuvumā kantorim, kur uz galda mani gaida telefona aparāts, iekams nebūšu visu krietni pārdomājis. Pat tādā gadījumā, ja es tur iegrieztos un paceltu klausuli un kāda balss man atsauktos, — ko gan lai es tai atbildu? Labākais, ko varētu darīt, būtu pateikt, ka esmu sastapis Džeraldu Šērvudu, esmu saņēmis naudu, bet ka man vajadzētu uzzināt kaut ko tuvāk par to, kas man darāms, iekams apņemos strādāt viņu labā. Taču arī tas nekam neder; tas būtu tikpat kā nopenterēt iepriekš sagatavotu runu un nedotu man nekāda labuma.
Tad atcerējos, ka rīt no paša rīta taisījos braukt ar Alfu Pītersonu makšķerēt, un bez jebkāda loģiska pamata ieprātojos, ka šādā gadījumā man rīt nemaz nebūs vaļas aiziet uz kantori.
Man šķiet, ka noruna par makšķerēšanu neko neizšķīra. Man šķiet, ka nekādas izšķirīgas nozīmes nebija arī tam, ko es pats sev gribēju iestāstīt. Tai pašā brīdī, kad es zvērēt nozvērējos braukt uz mājām, es diezgan nešaubīgi zināju, ka pieturēšu pie kantora.
Lielā iela bija klusa un tukša. Vairums veikalu bija slēgti, un ielas malās uz naktsguļu bija atstātas tikai nedaudzas mašīnas. Pie «Laimīgo alas» stāvēja pulciņš fermeru, kas gribēja vēl izdzert pa kausiņam alus.
Apturēju mašīnu pie kantora durvīm un izkāpu. Iegājis iekšā, es pat nepapūlējos iedegt gaismu. Mazliet gaismas iespīdēja pa logu no spuldzes ielu krustojumā, un kantorī nebija tumšs.
Pāri istabai aizgāju līdz rakstāmgaldam, jau pastiepu roku, lai paņemtu aparātu, bet — aparāta uz galda nebija.
Apstājos pie rakstāmgalda un, pats savām acīm neticēdams, blenzu uz galdu. Paliecos uz priekšu un ar plaukstu pārvilku pār galda virsmu no viena gala līdz otram, it ka butu iedomājies, ka aparāts kaut kādā noslēpumainā veidā kļuvis neredzams un, ja arī nevaru to saredzēt, varbūt atradīšu ar tausti. Droši vien es īstenībā tā nemaz nedomāju. Man tikai likās, ka acis mani viļ. , Atliecos taisni un paliku sastindzis stāvam, bet man pa muguru kā sīkas skudriņas sāka lodāt saltas tirpas. Beidzot pagriezu galvu, vērīgi un pamatīgi ielūkodamies kantora kaktos, gandrīz vai noticēdams, ka ieraudzīšu kādā no tiem tupam sakņupušu tumšu ēnu. Bet arī tur nekā nebija. Nekas nebija mainījies. Telpa bija uz mata tāda pati, kādu tiku to atstājis, vienīgi telefona aparāta vairs nebija.
Iededzis gaismu, pārmeklēju kantori. Ielūkojos visos kaktos, paskatījos zem galda, izrakņāju rakstāmgalda atvilktnes un pārbaudīju aktu skapi.
Aparāta nebija nekur.
Pirmo reizi mani sagrāba bailes. «Kāds,» man iešāvās.prātā, «ir aparātu atradis. Kāds iedomājies ielauzties manā kantorī, kaut kā atmūķējis durvis un nozadzis aparātu.» Taču., kad apsvēru šo domu, redzēju, ka tai nav nekādas jēgas. Aparāts nebija nekas tāds, kas varētu piesaistīt uzmanību. Protams, tam nebija numuru diska un pievada, bet pa logu to neviens nebūtu varējis ievērot.
«Droši vien,» lūkoju sev iegalvot, «tas pats cilvēks, kas bija nolicis aparātu uz rakstāmgalda, atnācis vēlreiz un to atkal paņēmis. Tas varbūt nozīmē, ka tie, kas bija runājuši ar mani, ir pārdomājuši un nosprieduši, ka es neesmu īstais vīrs, kāds tiem vajadzīgs. Tie paņēmuši atpakaļ aparātu un līdz ar to atsau- kuši darba piedāvājumu.»
Tādā gadījumā man atlika viens — nedomāt vairs par šo piedāvājumu un aiznest atpakaļ pusotra tūkstoša dolāru. Bet es zināju arī, ka to izdarīt man nāksies gaužām grūti. Man šā pusotra tūkstoša vajadzēja kā ēst.
Atgriezies mašīnā, es brītiņu pasēdēju, vēl neieslēdzis motoru un prātodams, ko man vajadzētu darīt vispirms. Bet, tā kā nevarēju neko izdomāt, tad iedarbināju motoru un sāku lēnām braukt pa ielu.
«Rīt no rīta,» es nodomāju, «pievākšu Alfu Pītersonu, un mēs aizbrauksim uz nedēļu makšķerēt. Būs ļoti patīkami papļāpāt ar veco draugu Alfu. Ko runāt mums netrūks — par viņa ērmoto darbu Grīnbrairā un manu dēku ar telefona aparātu.
Un varbūt es tiešām braukšu viņam līdzi, kad beigsies viņa atvaļinājums. Varbūt būs itin labi beidzot tikt projām no Milvilas.»