Izkāpu un paliku turpat pie mašīnas stāvam. Māja mēnesnīcā rēgojās kā kupraina ēna, un aiz viena tās stūra varēja redzēt mēnesnīcu atspīdam zemē iegrimušās siltumnīcas nedau- dzajās vēl neizdauzītajās rūtīs. Tik tikko samanīju krēslā gobas galotni — tās sēklaudzes gobas, kas auga pie viena siltumnīcas stūra. Atcerējos to dienu, kad mazais kociņš bija vēl tikai nieka atvasīte un es gribēju to izraut, un atcerējos arī, kā tētis mani atturēja, teikdams, ka kokam esot tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkurai citai radībai. Jā, tieši tā viņš teica — tādas pašas tiesības kā jebkurai citai radībai, «Viņš^gan bija brīnišķīgs cilvēks,» es atkal neviļus iedomājos. «Laikam taču viņš sirds dziļumos ticēja, ka puķes un koki ir tādi paši radījumi kā cilvēki.»
Un atkal man nāsīs iesitās liegā smarža, kura dvesmoja no purpurkrāsas puķēm, kas kuploja visapkārt siltumnīcai, — tā pati smarža, kas man uzvēdīja pie Šērvudu lieve- nēm. Bet šoreiz es nekādā burvju lokā nenokļuvu.
Apgāju apkārt mājai un, tuvodamies virtuves durvīm, ieraudzīju iekšā spīdam gaismu. Droši vien būšu atstājis neizslēgtu elektrību, kaut gan nevarēju atcerēties, ka būtu spuldzi iededzis.
Durvis arī bija vaļā, bet es skaidri atminējos, ka, pirms gāju pie mašīnas, biju tās aizcirtis un piedevām vēl paraustījis, lai pārliecinātos, ka atslēgas bulta tiešām aizkritusi.
«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tur iekšā kāds sēž un gaida mani, bet varbūt kāds bijis un aizgājis, un aptīrījis māju, kaut gan, dieva vārds, tur nav daudz ko pievākt. Bet tie varēja būt arī puikas, pāris dulburīgu puiku, kas gatavi uz visu.»
Atrāvu durvis un iegāju iekšā, bet tad pēkšņi paliku virtuves vidū stāvam. Tur tiešām kāds bija un mani gaidīja.
Kleinais Grants kvernēja uz virtuves krēsla, saliecies trijos līkumos un sakampis abām rokām vidu, lēnām šūpojās šurp un turp kā lielās sāpēs.
—• Kleinais! — es iesaucos, un viņš dobji ievaidējās.
«Atkal pietempies,» es nodomāju. «Piedzēries kā lūks, neturas uz kājām, bet saproti nu, kā viņš mācējis tik traki piesūkties par to vienu dolāru, ko viņam iedevu. Varbūt viņš vēl no kāda izdiedelējis pa druskai un pagaidījis, kamēr sakrāsies tik daudz, lai varētu pa īstam iekampt.»
— Kleinais! — es viņam asi uzsaucu. — Ko tasr velns parāvis, nozīmē?
Biju uz viņu ļoti nikns. Lai piežūpojas, cik bieži sirds kāro, gar to man nav daļas, bet viņam nav nekādu tiesību lauzties iekšā mana mājā.
Kleinais atkal iestenējās, tad pēkšņi nogāzās no krēsla un palika saļimis gujam uz grīdas kā lupatu kaudze. Kaut kas izkrita no viņa noskrandušo svārku kabatas un skanot aizripoja pa izdilušo linoleju.
Es nometos uz ceļiem un stīvēju un staipīju viņu, līdz kaut kā atliecu taisni. Apvēlu viņu uz muguras. Viņa seja bija sarkana un pietvīkusi, elpa saraustīta, bet alkohola dvakas nemanīja. Pieliecos viņam pavisam tuvu klāt, lai pārliecinātos, bet viņš tiešām neoda pēc šņabja.
— Bred, — viņš nomurmināja, — vai tas esi tu, Bred?
— Jā, — es atbildēju. — Nomierinies. Es par tevi parūpēšos.
— Tas laiks ir tuvu, — viņš čukstēja, — tas laiks ir pavisam tuvu klāt.. .
— Kāds laiks ir tuvu?
Bet viņš nepaguva atbildēt. Viņam uznāca aizdusas lēkme. Žokļi gan kustējās, bet viņš nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām. Viņš centās kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga kaklā un žņaudza viņu nost.
Es viņu pametu, ieskrēju dzīvojamā istabā un iededzu lampu, kas atradās līdzās telefonam. Drebošiem pirkstiem sāku šķirt abonentu grāmatu, lai atrastu doktora Fabiana numuru. Atradis uzgriezu to un gaidīju, bet signāls skanēja bez mitas. No visas sirds cerēju, ka dakteris būs mājās, nevis aizgājis pie kāda slimnieka. Ja viņa nebūs mājās, tad nebija ko gaidīt, lai Fabiana kundze atbildētu. Viņai bija artrīta sarauti locekļi, un viņa vairāk gulēja gultā nekā staigāja apkārt. Doktors vienmēr centās parūpēties, lai kāds būtu pie viņas un atbildētu zvanītājiem, kad viņa paša nav mājās, bet dažreiz nevarēja atrast neviena, kas paliktu pie viņa sievas. Vecajai misis Fabianai bija nesaticīga daba, un neviens negribēja palikt pie viņas.
Kad dakteris tomēr atsaucās, man kā akmens novēlās no sirds.
— Dakter, — es sacīju, — pie manis ir Kleinais Grants, un ar viņu kaut kas nav kārtībā.
— Varbūt piedzēries, — dakteris iebilda.
— Nē, dzēris nav. Pārnācu mājās un atradu viņu sēžam virtuvē. Viņš ir sarauts čokurā un kaut ko muld.
— Ko viņš muld?
— Nezinu, — es atteicu. — Kaut ko nesaprotamu, ja vispār spēj parunāt.
— Labi, — dakteris noteica, — es tūliņ eju.
Gods, kam gods. Ja dakteris nosolās, viņš
nāk. Vienalga, diena vai nakts, vienalga, kāds ārā laiks.
Aizgāju atpakaļ uz virtuvi. Kleinais bija apvēlies uz sāniem, atkal sakampis vēderu un smagi elsa. Atstāju viņu tāpat guļam. Dakteris drīz būs klāt, un es Kleinajam neko daudz nevarēju līdzēt, vienīgi parūpēties, lai viņam būtu ērtāk. «Un varbūt,» es nodomāju, «viņam ērtāk gulēt uz sāniem nekā augšpēdu.»
Pacēlu priekšmetu, kas viņam bija izkritis no svārku kabatas. Tas bija atslēgu gredzens ar kādām piecām sešām atslēgām. Nevarēju iedomāties, kāda Kleinajam varētu būt vajadzība pēc tik daudz atslēgām. Droši vien viņš tās nēsāja līdzi, lai justos varenāks un nozīmīgāks.
Noliku tās uz virtuves plaukta un aptupos blakus Kleinajam.
— Es izsaucu dakteri, — stāstīju viņam, — un viņš tūliņ būs klāt.
Likās, ka Kleinais dzird, ko es saku. Kādu mirkli viņš rīstījās un gārdza, līdz saraustītā čukstā izdvesa:
— Es vairs nevaru palīdzēt. Tu tagad paliec viens.
— Par ko tu runā? — es jautāju, cik mīlīgi vien spēdams. — Pastāsti.
— Bumba, — viņš sacīja. — Bumba. Viņi grib laist darbā bumbu. Tev viņi jāaptur, draudziņ.
Es jau dakterim minēju, ka viņš muld, un tagad redzēju — man bijusi taisnība.
Gāju uz parādes durvīm, lai paskatītos, vai nav redzams dakteris, un, tikko biju ticis līdz durvīm, viņš jau nāca šurp pa dārza celiņu.
Man pa priekšu dakteris iegāja virtuvē un apstājās, brītiņu nolūkodamies uz Kleino. Tad viņš nolika savu somu uz grīdas, smagnēji pietupās un apvēla Kleino uz muguras.
— Kā jūties, Kleinais? — viņš jautāja.
97
Kleinais neatbildēja.
7-1472
— Viņš ir nesamaņā, — dakteris teica.
— īsi pirms jūsu ienākšanas viņš ar mani runāja.
— Ko viņš teica?
Es pagrozīju galvu. — Tīrās blēņas.
Dakteris izvilka no kabatas stetoskopu un izklausīja Kleinā krūtis. Atvilcis slimniekam plakstiņus, viņš iespīdināja tam acīs gaismu. Tad lēnām piecēlās.
— Kas viņam noticis? — es vaicāju.