Viņš gurdeni pagriezās un gāja uz dzīvojamās istabas pusi.
— Vai tev tur istabā ir telefons? — viņš vaicāja.
— Jā, kaktā. Pa labi no lampas.
— Es piezvanīšu Hairamam, — dakteris paskaidroja. — Viņš mūs aizvedīs uz Elmoru. Kleino noguldīsim uz aizmugures sēdekļa. Es braukšu līdzi un pa ceļam viņu pieskatīšu.
Uz sliekšņa viņš pagriezās atpakaļ.
— Vai tev mājā atradīsies pāris lieku segu?
— Domāju, ka sadabūšu.
Viņš norādīja uz Kleino.
— Mums viņš jāsavīsta labi silti.
Aizgāju pēc segām. Kad atgriezos ar tām,
dakteris bija virtuvē. Par abiem ietinām Kleino no galvas līdz kājām. Viņš bija šļau
gans kā kaķēns, bet pa seju straumītēm plūda sviedri.
— Sasodīts, — dakteris ierunājās, — brīnos, ka viņš vispār vēl nav nolicis karoti, dzīvodams tā, kā viņš dzīvo tai savā būdā purva malā. Viņš taču dzer iekšā visu pēdīgo, ko vien dabū, un dievs zina, no kā viņš pārtiek. Ēd visādu draņķi, ko var uz ātru roku sagrābstīt. Bez tam es šaubos, vai viņš pēdējo desmit gadu laikā kaut reizi bijis kārtīgā pirtī. Tā ir gatavā nejēdzība, — dakteris pēkšņi aizsvilās, — cik nevērīgi daži cilvēki izturas pret savu ķermeni.
— No kurienes viņš te uzradies? — es jautāju. — Man vienmēr licies, ka viņš nav dzimis šejienietis. Bet, cik spēju atcerēties, viņš aizvien dzīvojis šeit.
— Viņš te ieklīda, — dakteris teica, — pirms gadiem trīsdesmit, varbūt vēl senāk. Toreiz viņš bija vēl jauns puisis. Šur tur pielika roku, šo to pastrādāja un pamazām sāka justies kā mājās. Neviens gar viņu nelikās zinis. Ļaudis laikam domāja, ka viņš kādu dienu pazudīs tāpat, kā bija uzgadījies. Bet tad pēkšņi sāka likties, ka viņš te ir piederīgs. Manuprāt, viņam Milvilā bija iepaticies un viņš nolēma šeit palikt. Varbūt arī viņam nepietika atjautas pārcelties uz citurieni.
Kādu brītiņu sēdējām klusēdami.
7*
99
— Bet kādēļ — kā tev šķiet — viņam ienāca prātā ielauzties tavā mājā? — dakteris ievaicājās.
— Nezinu, — es atteicu. — Mēs allaž esam labi satikuši. Šad tad ejam kopā makšķerēt. Iespējams, ka viņš gluži vienkārši gāja garām un viņam pēkšņi kļuva nelabi.
— Var jau būt, — dakteris piekrita.
Ieskanējās durvju zvans, un es gāju ielaist
Hairamu Martinu. Hairams ir liels tēvainis. Fizionomija viņam ir nelietīga un policista nozīme pie svārku atloka aizvien tā nospodrināta, ka spīd pa gabalu.
— Kur tad šis ir? — viņš noprasīja.
— Virtuvē, — es atbildēju. — Dakteris sēž viņam klāt.
Bija nepārprotami redzams, ka izredzes vest Kleino uz Elmoru nesagādā Hairamam ne mazākā prieka.
Viņš iegāja virtuvē un paskatījās uz segās ievīstīto gulētāju.
— Pilnā? — viņš jautāja.
— Nē, — atteica dakteris, — slims.
— Labi, braucam, — Hairams sacīja. — Mašīna ir ārā, motoru es neizslēdzu. Stiepsim viņu turp, lai ātrāk tiekam galā.
Visi trīs kopā aiznesām Kleino līdz mašīnai un novietojām uz aizmugures sēdekļa.
Pēc tam vēl brītiņu pastāvēju uz celiņa un noraudzījos, kā mašīna aizbrauc pa ielu, prātodams, ko gan domās Kleinais, pamodies un ieraudzījis, ka atrodas slimnīcā. Man likās, sevišķi priecīgs viņš par to nebūs.
Man bija žēl daktera. Nav taču nekāds jaunais, droši vien visu dienu pamatīgi nostrā- dējies, un tomēr viņš, ne mirkli nešaubīdamies, brauca līdzi, lai nogādātu Kleino slimnīcā.
Atgriezies atpakaļ mājā, iegāju virtuvē, sameklēju kafiju un piegāju pie krāna, lai ielietu katliņā ūdeni, un- tad ieraudzīju uz plaukta atslēgu saišķi, ko tiku pacēlis no grīdas. Paņēmu tās vēlreiz rokā un aplūkoju tuvāk. Divas no tām izskatījās, it kā derētu priekškaramam slēdzim, viena bija mašīnas atslēga, viena līdzinājās seifa atslēgai, bet atlikušās divas — gluži parastas. Pažvadzi- nāju saišķi, pārējās atslēgas fāgā pat neievērodams, jo brīnījos par mašīnas atslēgu un par to, kas izskatījās pēc seifa atslēgas. Automobiļa Kleinajam nav, un gandrīz tikpat droši es būtu ņēmies apgalvot, ka viņam nekad nav piederējis arī nekas tāds, ko vajadzētu glabāt seifā.
«Tas laiks ir tuvu …» viņš man sacīja, «viņi grib laist darbā bumbu …» Es gan dakterim teicu, ka viņš nesakarīgi muld, bet tagad atceroties vairs nebiju tik droši pārliecināts par to. Viņš šos vārdus izmocīja ar varu, ļoti nopūlējās, lai tos izteiktu. Tie ir bijuši apzinīgi vārdi, viņš tos ar mokām izdabūja pār lūpām. Tie bijuši vārdi, ko viņš katrā ziņā gribēja pateikt, un viņš saņēma pēdējos spēkus, lai to izdarītu. Viņš tos neizrunāja viegli, kā cilvēki parasti runā murgos. Bet viņš nepateica visu. Viņam pietrūka vai nu spēka, vai laika. Sājos atsevišķajos vārdos, ko viņš paspēja izrunāt, es neredzēju nekādas noteiktas jēgas.
Bet ir kāda vieta, kur es varētu iegūt papildu informāciju, kas palīdzētu saprast teikto, tikai man gaužām negribējās doties turp. Kleinais Grants ilgus gadus bijis mans draugs — kopš tās dienas, kad viņš aizgāja kopā ar desmit gadus vecu zēnu makšķerēt, sēdēja puišelim blakus upes krastā un stāstīja brīnumainus stāstus. Stāvēdams tagad savā virtuvē, atcerējos, ka mēs toreiz noķērām arī pāris zivteļu, taču zivis nebija svarīgākais. Svarīgākais toreiz bija un vēl šobaltdien ir tas, ka pieaugušais vīrietis prata izturēties pret desmit gadus veco zēnu kā līdzīgs pret līdzīgu. Todien, tajās divās pēcpusdienas stundās, es krietni paaugos. Kamēr mēs sēdējām upes krastā, es jutos tikpat pieaudzis kā viņš, un tādu izjūtu es pārdzīvoju pirmo reizi mūžā.
Kaut ko vajadzēja iesākt, taču man ļoti negribējās to darīt, kaut gan es domāju, ka Kleinais neņemtu man to ļaunā. Viņš pūlējās kaut ko man pateikt, bet tas viņam neizdevās, jo pietrūka spēka. Viņš katrā ziņā sapratīs, ka es, ja nu tiešām ar šo atslēgu palīdzību ieiešu viņa būdā, darīšu to nevis aiz ļaunprātības vai tukšas ziņkāres, bet gan tādēļ, lai censtos uzzināt to, ko viņš pats bija gribējis darīt man zināmu.
Neviens nekad nav bijis Kleinā būdā. Gadiem ilgi viņš to būvējis un lipinājis. — pašā, pilsētas nomalē, purva malā, Džeka Diksona ganību stūrī, būvējis no šur tur savāktiem baļķēniem, no plakani izdauzītām skārda bundžām un visādas drazas, kādu vien mācējis atrast. Sākumā būdele nebija nekas cits kā nojume, patvērums pret vēju un lietu. Bet pamazītēm vien, gadu no gada, viņš bija labojis un papildinājis, līdz beidzot iznāca dīvains veidojums ar stūru stūriem, un tomēr tas bija cilvēka mājoklis.
Un tā es pēdīgi izšķīros, pametu vēlreiz atslēgu saišķi gaisā, noķēru to rokā un iebāzu kabatā. Tad izgāju ārā un iesēdos mašīnā.
6
Rēgaini palsa miglas dūmaka pletās pār purvu un savēlās kamolos pie niecīgā paugu- riņa, uz kura bija uzcelta Kleinā būda. Pret bālgano miglas strēli neskaidri iezīmējās ēnu gūzma, tīreļa vidū slējās mežiem apaugušas salas apveids.
Apturēju mašīnu un izkāpu, un tūliņ man nāsīs iesitās purva dvaka, vecu, sapelējušu drazu, pūstošu augu un saglumējuša ūdens smaka. Tā nebija pārāk briesmīga, tomēr liecināja par tādu netīrību, ka man neviļus pārskrēja šermuļi. «Var jau būt, ka ar laiku pie tās var pierast,» es nodomāju. «Droši vien Kleinais, kas tik ilgi dzīvoja šajā apkārtnē, to patYiemanīja.»
Paraudzījos atpakaļ uz pilsētiņu un cauri spokaino koku lapotnēm redzēju šad tad uz- mirguļojam gaismas atspīdumu no laternas, kas viegli šūpojās. Biju pārliecināts, ka neviens nav redzējis mani braucam uz šejieni. Pirms nogriezos no šosejas, es izslēdzu mašīnas starmešus, un pēc tam vienīgi blāvā mēnesnīca apgaismoja man grambaino lauku ceļu, kas veda uz Kleinā būdu.
«Kā zaglis naktī,» es nodomāju. «Protams, tāds es arī esmu, tikai man nenāk ne prātā kaut ko zagt.»
Pa kājceliņu devos uz ērmīgajām durvīm, kas bija taisītas no nevienādiem nomaļu dēļiem un šur tur savāktiem baļķēniem, nostiprinātas ar metāla aizbīdni un aizslēgtas ar smagu priekškaramo slēdzi. Izmēģināju vienu no abām priekškaramajām atslēgām; tā derēja, un slēdža mēlīte atsprāga vaļā. Pagrūdu durvis, un tās čīkstēdamas atvērās.
Izvilku kabatas bateriju, ko biju paņēmis līdzi no mašīnas durtiņu kabatas, un nospiedu podziņu. Gaismas kūlis krita pāri slieksnim un apgaismoja istabu. Tur bija galds un trīs krēsli, pie vienas sienas krāsns, pie otras — gulta.
Istaba bija tīra, koka grīda noklāta ar rūpīgi sastiķētiem linoleja gabaliem. Linolejs bija tik tīri noberzts, ka spīdēja, sienas izbalsinātas un pēc tam glīti nolipinātas ar tapešu strēmelēm, kas šķita ņirgājamies par jebkādu krāsu un raksta saskaņu.
Gāju dziļāk istabā, lēnām spīdinādams gaismu šurp un turp. Sākumā redzēju tikai lielos priekšmetus — krāsni, galdu un krēslus, gultu. Tagad sāku ievērot ari pārējās mantas — istabas sīklietas.
Viena no šīm sīkajām lietām, ko man vajadzēja gan ieraudzīt uzreiz, bet ko nebiju pamanījis, bija telefona aparāts uz galda.
Es uzspīdināju tam gaismu un labu brīdi skatījos, lai pārliecināts par to, ko zināju jau pašā sākumā, jo no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka aparātam nav ne numuru diska, ne pievada. Un no pievada nebūtu arī nekāda labuma, jo uz šo būdu gar purva malu nekad nav vilkta telefona līnija.