Viņš mitējās skaitīt pirkstus un norija siekalas. Pacēlis roku, viņš noņēma platmali un pagrozīja tā, lai es varētu ^b labāk aplūkot.
— To es pats uztaisīju, f- viņš varen lepni paziņoja.
— Ļoti glīta, — es viņu uzslavēju.
Klusībā nodomāju, ka Tapers gan būtu varējis mazliet pagaidīt. Vienalga, no kurienes viņš ieradies, viņš tomēr varēja tur vēl kādu laiciņu pakavēties. Milvilai pašlaik pietika raižu, tai patlaban nebija nekādas vajadzības pēc Tapera Tailera.
— Tavs papus, — Tapers sacīja, — kur ir tavs papus, Bred? Man viņam kaut kas jāpasaka.
«Ak šī balss!» es nodomāju. «Kā lai es to nepazītu?» Vai tad iespējams aizmirst, ka Tapers ir lieliskākais balsu atdarinātājs, kādu savā mūžā esmu dzirdējis? Viņš prata atdarināt jebkuru putnu, prata riet kā suns un ņaudēt kā kaķis, un bērni allaž sapulcējās viņam apkārt un līksmojās, kad viņš attēloja suņa un kaķa kautiņu vai divu kaimiņu ķīviņu.
— Tavs papus, — Tapers atkārtoja.
— Labāk iesim iekšā, — es viņu aicināju.
— Sadabūšu tev kaut kādas drēbes, un tu varēsi apģērbties. Tu taču nevari skraidīt pa pasauli pliks.
Viņš izklaidīgi pamāja.
— Puķes, — viņš no jauna ierunājās,
— milzīgi daudz skaistu puķu.
Viņš plaši paplēta rokas, lai parādītu man, cik daudz puķu redzējis..
— Akru akriem, — viņš turpināja, — bez gala un bez malas. Tās zied un zied. Visas purpura krāsā. Un tās ir tik skaistas, un smaržo tik saldi, un izturas pret mani tik labi.
No garas runašanas viņam aprasoja zods, viņš to noslaucīja ar putna kājai līdzīgo plaukstu, kuru pēc tam noberzēja gar gurnu.
Saņēmu viņu aiz elkoņa, pagriezu uz mājas pusi un stūrēju turp.
— Bet kur ir tavs papus? — viņš pretodamies sauca. — Man jāpastāsta viņam par puķēm.
— Vēlāk, — es viņu mierināju.
Aizvedu viņu līdz verandai, iestūmu iekšā pa durvīm, un arī pats tūliņ iegāju nopakaļ. Man kļuva mazliet vieglāk. Tādā izskatā Tapers pašreiz nudien nebija laižams Milvilā uz ielas. Un man arī šai brīdī pietika nepatikšanu un uztraukumu. Nule vakarvakarā manā virtuvē pa grīdu vārtījās Kleinais Grants, bet šorīt kā no gaisa nokrīt Tapers, kuram mugurā nav ne diega galiņa. Es neko nesaku, katrā mazā pilsētiņā ir savi īpatņi, bet pienāk brīdis, kad tie kļūst par apgrūtinājumu.
Cieši turēdams Taperu pie elkoņa, iema- nevrēju viņu guļamistabā.
— Pastāvi tepat, — es pavēlēju.
Viņš stāvēja, kā likts, gluži nekustīgi, ar stulbām acīm blenzdams visapkārt.
113
Sameklēju kreklu un bikšu pāri. Sadabūju arī kurpes, bet, palūkojies uz viņa kājām,
8—1472
noliku tās atpakaļ. Redzēju, ka /iņam tās par mazām. Taperam pēdas bija platas un plakanas. Droši vien viņš gadiem ilgi staigājis basām kājām.
Pasniedzu viņam bikses un kreklu.
— Velc mugurā, — es sacīju, — un, kad esi apģērbies, paliec tepat. Neej ārā no šīs istabas!
Viņš neatbildēja, bet arī nepieskārās drānām. Viņš bija atkal sācis skaitīt pirkstus.
Un tikai tagad pirmoreiz man radās izdevība padomāt par to, kur gan viņš būtu varējis visu šo laiku dzīvot. Kā gan cilvēks var pazust bez pēdām, palikt bez miņas pazudis desmit gadu un tad piepeši uzrasties no jauna tikpat noslēpumaini, kā pazudis?
Tapers pazuda, kad es pirmo gadu mācījos vidusskolā, un to es atcerējos jo dzīvi tādēļ, ka visus zēnus atlaida no skolas uz veselu nedēļu, lai tie piedalītos Tapera meklēšanā. Mēs izstaigājām jūdžu jūdzēm gan laukus, gan mežus, neatiedami viens no otra tālāk kā izstieptas rokas atstatumā, un beigās drīzāk domājām atrast līķi nekā dzīvu cilvēku. Policija pārmeklēja upi un visus tuvākos dīķus. Šerifs kopā ar grupu pilsētiņas iedzīvotāju rūpīgi pārstaigāja purvu lejpus Granta būdas, izbakstīdams katru akaci ar gariem mietiem. Viņi atrada neskaitāmus baļķus, dažus vecus veļas katlus, kurus cilvēki tur bija iemetuši, un purva viņā pusē pat beigtu suni. Bet no Tapera nebija ne vēsts.
— Paklau, — es viņam teicu, — ņem drēbes 1111 velc mugurā.
Tapers pārtrauca pirkstu skaitīšanu un pieklājīgi noslaucīja zodu.
— Man jātiek atpakaļ, — viņš sacīja, — puķes nedrīkst pārāk ilgi gaidīt.
Viņš pastiepa roku un paņēma no manis drēbes.
— Manas vecās noplīsa, — viņš paskaidroja. — Beigās vienkārši nokrita no kauliem.
— Pirms pusstundas sastapu tavu māti,— es sacīju. — Viņa meklēja tevi.
To teikt bija diezgan liels risks, jo Tapers ir tāds zellis, ar kuru jāapietas uzmanīgi kā ar jēlu olu. Bet es tīšām noriskēju un tomēr to pateicu, cerēdams, ka tas varbūt iekvēlinās viņā kādu saprāta dzirkstelīti.
— Ak, — viņš bezrūpīgi atsaucās, — viņa man staigā pakaļ uz katra soļa. Viņa netic, ka esmu jau pietiekami liels, lai pats zinātu, ko daru.
It kā viņš nekad nebūtu bijis projām. It kā nebūtu pagājuši desmit gadi. It kā viņš tikai pirms stundas būtu izgājis no mātes mājas. It kā laiks viņam nenieka nenozīmētu. Bet varbūt tas viņam tiešām neko nenozīmēja.
— Ģērb drēbes mugurā, — es viņam piekodināju. — Tūliņ būšu atpakaļ.
8*
115
Iegāju dzīvojamā istabā un pacēlu telefona klausuli. Uzgriezu doktora Fabiana numuru. Izdzirdu pīkstam aizņemtas līnijas signālu.
Noliku klausuli atpakaļ un padomāju, kam vēl varētu piezvanīt. Varēju zvanīt Hairamam Martinam. Varbūt viņš ir īstais vīrs. Tomēr vilcinājos. Dakteris tiks labāk galā; viņš zina, kā jāapietas ar cilvēkiem. Hairams prata cilvēkus tikai dunckāt un grūstīt.
Vēlreiz uzgriezu daktera numuru, bet tas joprojām bija aizņemts.
Sparīgi nometu klausuli un steidzos atpakaļ uz guļamistabu. Nedrīkstēju Taperu pārāk ilgi atstāt vienu pašu. Dievs vien zina, ko viņš spēj izdarīt.
Tomēr biju aizkavējies par ilgu. Neparko nevajadzēja pamest viņu vienu.
Guļamistaba bija tukša, logs atvērts, rūts izsista, un no Tapera ne ziņas, ne miņas.