Stāvēju ceļa vidū un noskatījos, kā viņš aiziet.
Tad pagriezos un devos pjojām pa ceļu pretējā virzienā, pretī neredzamajam šķērslim, kas bija apstādinājis mašīnas. Drīz es to sasniedzu, un tas apstādināja arī mani — ne ar grūdienu, ne ar belzienu, bet pavisam liegi, it kā nolēmis ne par kādu cenu neļaut man iet tālāk, tomēr gribēdams izdarīt to pieklājīgi un saprātīgi. Es izstiepu roku, bet nevarēju neko sataustīt. Mēģināju pašvīkāt ar plaukstu šurp un turp it kā pa kādu virsmu, bet nekādas virsmas nebija, nebija itin nekā, ko varētu noglaust, nebija absolūti nekā, izņemot maigo spiedienu, kas mani stūma atpakaļ no neredzamās sienas.
Palūkojos visgarām pa ceļu abos virzienos. Pagaidām tur vēl nebija neviena braucēja, bet es zināju, ka drīz cilvēki sāks braukt. «Varbūt,» es domāju, «vajadzētu piespraust dažus karodziņus arī uz otra ceļa barjeras viņā pusē par brīdinājuma zīmi, ka tur kaut kas nav kārtībā. Karodziņu iespraušana neprasītu vairāk kā pāris minūšu, ja es apietu barjerai apkārt un izdarītu to pa ceļam uz Džonija autoparku.»
Aizgāju atpakaļ uz kabīni, paņēmu dažus karodziņus, norāpos no ceļa uzbēruma, uzrausos pa nogāzi pakalnā un apmetu lielu līkumu ap šķērsli, taču, kaut arī biju pagājies krietni tālu, tomēr atdūros atkal pret barjeru. Atkāpos un sāku iet tai līdztekus, visu laiku kāpdams kalnā. Tas nebija viegli. Ja barjera būtu bijusi kaut kas sataustāms, man nebūtu nekādu grūtību, bet tā nebija redzama, un tādēļ es allaž no jauna atsitos pret to. Tā man arī bija vienīgā iespēja orientēties — at- sisties pret to, atvirzīties nost un drīz pēc tam atkal atdurties.
Es cerēju, ka nupat nupat barjerai būs gals vai arī tā kļūs plānāka. Pāris reižu mēģināju izspiesties tai cauri, bet tā bija tikpat cieša un necaurlaidīga, kā bijusi. Man prātā modās drausmīga doma. Un, jo augstāk kalnā es rāpos, jo uzmācīgāka kļuva šī doma. Laikam tad es arī pazaudēju karodziņus.
Izdzirdu lejā buksējam riepas un strauji pagriezos atpakaļ, lai paskatītos. Kāda mašīna uz ceļa, kas veda austrumu virzienā, bija ietriekusies barjerā un, atpakaļ slīdēdama, sagriezusies šķērsu pāri abiem ceļiem. Kāda cita mašīna bija braukusi tai aiz muguras un patlaban centās nobremzēt. Bet vai nu bremzes neklausīja, vai arī ātrums bija par lielu, — tā nevarēja apstāties. Es vēroju, kā šoferis strauji apmet līkumu šķērsām pāri ceļam buksējošajai pirmajai mašīnai, uzbraukdams uz ceļmalas uzbēruma. Tad viņš ietriecās barjerā, bet ne pārāk dziļi, jo bija paguvis samazināt ātrumu. Barjera lēnām atstūma automobili atpakaļ, tas uzslīdēja virsū pirmajai mašīnai un beidzot apstājās.
Pirmās mašīnas vadītājs bija izkāpis no sava auto un gāja tam apkārt, iai pieietu pie otras mašīnas. Tad viņš pacēla galvu un, protams, ieraudzīja mani. Viņš māja man un kaut ko sauca, bet es biju pārāk tālu, lai saprastu, ko viņš saka.
Kravas automobilis un mana sadauzītā mašīna zem tā vēl joprojām vientuļi gulēja šaipus barjerai. «Dīvaini,» es brīnījos, «ka neviens cits vēl nav parādījies uz šī ceļa.»
Kalna galā atradās kāda māja, bet es nezin kādēļ nevarēju iedomāties, kam tā pieder. Man tās saimnieku vajadzētu katrā ziņā pazīt, jo es Milvilā esmu nodzīvojis visu mūžu, izņemot vienu gadu, ko pavadīju koledžā, un pazinu šeit katru cilvēku. Nepratu to izskaidrot, bet uz mirkli man prātā viss bija sajucis. Viss šķita nepazīstams, un es samulsis stāvēju, lai saņemtu prātus kopā un atjēgtu, kur īsti atrodos.
Austrumi sārtojās, pēc pusstundas tur parādīsies saule. Vakaru pusē neskaidri iezīmējās lieli, draudīgi mākoņu blāķi, kurus brīžiem pāršķēla zibšņu šautras: tuvojās negaiss.
Stāvēju un raudzījos lejup uz pilsētiņu, un pēkšņi skaidri sapratu, kur atrodos. Māja kalna galā pieder Billam Donovenam. Bills ir pilsētiņas atkritumu savācējs.
Devos gar barjeru tieši uz māju un lūkoju aprēķināt, kādā stāvoklī pret barjeru varētu atrasties māja. «Visticamāk,» nodomāju, «ka māja atrodas šaipus barjeras.»
Nonācu līdz žogam, pārrāpos tam pāri, šķērsoju piedrazātu pagalmu un devos uz ļo- dzīgajām kāpnītēm pie sētas puses ieejas. Piesardzīgi uzkāpu pa tām un sāku meklēt zvanu. Zvana nebija. Es pacēlu dūri, piedauzīju pie durvīm un gaidīju. Dzirdēju iekšpusē kādu rosāmies, tad durvis atvērās un man pretī raudzījās Bills. Viņš bija sapinkājies kā lācis, spurainie mati saslējušies, un viņš blenza manī no biezu uzacu apakšas. Ātrumā viņš bija uzrāvis pidžamai virsū bikses, bet nebija paspējis tās aizpogāt, tāpēc no biksēm rēgojās ārā sarkanvioletas pidžamas stērbele. Kājas viņam bija kailas, un viņš nepacietīgi kustināja pirkstus uz virtuves aukstās grīdas.
— Kas noticis, Bred? — viņš vaicāja.
— Nezinu, — es atbildēju, — bet lejā uz šosejas notiek kaut kas nesaprotams.
— Nelaimes gadījums? — viņš jautāja.
— Nē, nevarētu teikt, ka nelaimes gadījums. Es jau tev saku — nezinu. Kaut kas ir nostiepts pāri ceļam. To nevar saredzēt, tomēr tas tur ir. Tu atsities pret to, un tas tevi apstādina. Tā kā siena, bet to nevar ne sataustīt, ne sajust.
— Nāc iekšā, — Bills aicināja. — Tev noderētu krūze kafijas. Es tūliņ uzlikšu katliņu. Ir jau arī gandrīz brokastlaiks. Sieva arī ceļas augšā.
Viņš pastiepa roku, iededza virtuvē gaismu un pakāpās nost, lai es varētu ieiet.
Bills aizgāja pie ūdenskrāna. Viņš paņēma
no plauktiņa glāzi, pagrieza krānu un brītiņu pagaidīja.
— Ūdenim jāļauj mazliet notecēt, līdz tas kļūst īsti auksts, — viņš man paskaidroja.
Pietecinājis glāzi, viņš sniedza to man.
— Vai negribi nodzerties? — viņš jautāja.
— Nē, pateicos, — es atbildēju.
Viņš pacēla pats glāzi pie lūpām un sāka lieliem malkiem, skaļi strēbdams, dzert.
Kaut kur mājas iekšienē pēkšņi iebrēcās sieviete. Man šķiet, ja es nodzīvotu līdz simt gadiem, es nespētu šo brēcienu aizmirst.
Donovenam glāze izkrita no rokas un saplīsa uz grīdas, tā ka šķembas un ūdens vien pašķīda.
— Liz! — viņš iesaucās. — Liz, kas noticis?
Viņš izmetās ārā no virtuves, un es paliku
sastindzis stāvam, noraudzīdamies asinīs uz grīdas, kur Donovens ar basām kājām bija uzminis uz sasistās glāzes šķembām.
Sieviete iekliedzās vēlreiz, bet tagad kliedziens skanēja apslāpēti, it kā viņa kliedzot būtu iespiedusi muti spilvenā vai pieplakusi pie sienas.
Es izģeņģerēju no virtuves ēdamistabā, ceļā pār kaut ko paklupdams — pār kādu rotaļlietu vai ķebli, nezinu, kas tas bija, — un pārtenterēju pāri gandrīz visai istabai, lai noturētu līdzsvaru, nenogāztos un neapdauzītu galvu pret kādu krēslu vai galdu.
Un tad es atkal atsitos pret to pašu necaurejamo sienu, kurā biju atdūries lejā uz šosejas. Es atbalstījos pret to un uzrausos kājās, palikdams stāvam krēslainajā ēdamistabā, ilīdz sirds dziļumiem iztrūcies no drausmīgās sienas.
Es sajutu, ka tā ir turpat man priekšā, kaut arī es tai vairs nepieskāros. Un, ja pirmīt brīvā dabā tur uz šosejas tā šķita vienīgi kaut kas pārāk brīnumains, lai prāts to aptvertu, tad šeit telpā, šajā ģimenes mājā, tā kļuva par neizprotamu zaimu, kas lika šausmās nodrebēt.
— Mani bērni! — sieviete kliedza. — Es netieku pie bērniem!
Tikai tagad sāku orientēties istabā, kuras logu aizsedza aizkari. Saskatīju galdu un bufeti, un durvis, kas veda uz priekšnamiņu, no kura varēja ieiet guļamistabā.
Pa durvīm ienāca Donovens. Pusnešus viņš vilka līdzi sievu.
— Es gribēju ieiet pie viņiem, — viņa raudādama stāstīja, — bet tur bija kaut kas priekšā — kaut kas nelaida mani cauri. Es netieku pie saviem bērniem!
Viņš nolaida sievu uz grīdas, maigi atbalstīdams viņu pret sienu, un pats nometās viņai līdzās uz ceļiem. Tad viņš paraudzījās manī, un viņa acīs gailēja nikns izbrīns un šausmas.
— Tā ir barjera, — es viņam sacīju. — Tā pati, kas tur lejā uz šosejas. Tā iet tieši cauri, jūsu mājai.
— Es neredzu nekādas barjeras, — viņš teica.
— Sasodīts, protams, tu to neredzi. Bet tā tomēr ir, un tas ir viss.
— Ko mēs lai iesākam? — viņš neizpratnē vaicāja.
— Bērniem nekas nekait, — es viņu drošināju, cerēdams, ka man taisnība. — Viņi tikai atrodas barjerai otrā pusē. Mēs nevaram tikt pie viņiem, un viņi nevar tikt pie mums, bet citādi viss ir kārtībā.
Es biju tikko piecēlusies un gribēju ieiet pie viņiem, — sieviete stāstīja, — biju tikko piecēlusies un gribēju pie viņiem ieiet, bet priekšnamā man kaut kas aizsprostoja ceļu …
*— Cik bērnu jums ir? — es apvaicājos.
— Divi, — Donovens atbildēja. — Vienam seši, otram astoņi.
— Vai jums ir kāds, kam varat piezvanīt? Kāds, kas dzīvo ārpus pilsētas. Tas varētu atbraukt un parūpēties par bērniem, kamēr mēs te tiksim kādā galā. Kaut kur taču šai sienai vajag beigties. Es jau pirmīt sāku meklēt, kur tai gals …