— Vai es runāju taisnību, Den? — viņš noprasīja.
— Jā, — baņķieris atteica. — Jā. Protams,, taisnību. Mēs darīsim visu, ko spēsim.
Bet viņam tas nepatika. Viņš piekrita ar sāpošu sirdi. Danielam patika drošība, droša garantija par katru dolāru, ko viņš izlaida no pirkstiem.
— Vēl ir pāragri spriest par to, — Higijs turpināja, — kas īsti ar mums noticis. Bet līdz vakaram varbūt jau zināsim labu tiesu vairāk. Galvenais ir palikt mierīgiem un nezaudēt galvu. Neizlikšos, teikdams, ka zinu, kas norisināsies turpmāk. Ja šī barjera paliks uz vietas, ir sagaidāmas zināmas grūtības. Bet šobrīd nav nemaz tik ļauni. Vēl pirms kādas stundas mūsu Milvilā bija maza pilsētiņa, par kuru reti kāds vispār kaut ko zināja. Nebija jau arī, pēc manām domām, pie mums nekā ievērojama. Bet tagad mūs daudzinās visā pasaulē. Par mums rakstīs avīzēs, runās pa radio, mūs rādīs televīzijā. Varbūt Džo īvenss varētu panākt šurp un jums par to pastāstīt.
Viņš pārlaida skatienu pār pūli, meklēdams tajā Džo.
— Pašķiriet ceļu, ļaudis, — viņš mudināja, — lai Džo var tikt cauri.
Redaktors uzkāpa pa kāpnēm un pagriezās ar seju pret pūli.
— Pagaidām vēl man nav nekā daudz ko sacīt, — viņš paskaidroja. — Man ir zvanīts gandrīz no visām telegrāfa aģentūrām un vairāku laikrakstu redakcijām. Visi gribēja zināt, kas pie mums notiek. Pastāstīju, ko pats zināju, bet tas ir maz. Kāda televīzijas sabiedrība sūtīs pie mums uzņemšanas grupu. Kad es izgāju no mājām, telefons palika zvanām, droši vien zvana arī uz redakciju.
9*
131
Man šķiet, mēs varam būt droši par to, ka jau pusdienlaikā visās ziņās tiks daudz runāts
par stāvokli pie mums, un es nešaubos arī, ka tiklab valdība, kā arī federālās iestādes nepametīs mūs 'likteņa varā, un, ja vien pareizi izprotu, par mums it nopietni sāks interesēties arī zinātnieku aprindas.
Pirmītējais ceļu strādnieks ierunājās atkal.
— Kā tu domā, Džo, vai tie gudrie vīri, tie zinātnieki, pratīs te ieviest kārtību?
— Nezinu, — atbildēja Džo.
Hairams Martins izlauzās cauri pūlim un nāca pāri ielai. Viņš izskatījās varen apņēmīgs, un man labprāt būtu gribējies zināt, kas viņam padomā.
Vēl daži uzdeva jautājumus mēram, bet es biju sācis vērot Hairamu un nedzirdēju vairs, par ko tiek runāts.
— Bred, — kāds ierunājās man pie paša pleca.
Pagriezos atpakaļ.
Tur stāvēja Hairams. Smagās mašīnas šoferis, kā tagad pamanīju, bija aizgājis.
- Jā, — es atsaucos, — ko gribi?
— Ja tev ir laiks, — Hairams teica, — es gribētu ar tevi parunāties.
— Runā vien, — es sacīju, — man laika diezgan.
Viņš pamāja ar galvu uz pilsētas valdes pusi.
— Labi, — es piekritu.
Atvēru durtiņas un izkāpu.
— Es tevi pagaidīšu, — Nansija sacīja.
Hairams apgāja pūlim apkārt, lai nokļūtu pie pilsētas valdes sānieejas. Es sekoju viņam cieši aiz muguras.
Bet man tas nepavisam nepatika.
9
Hairama kabinets bija mazs kambarītis blakus telpai, kur stāvēja ugunsdzēsēju automobilis un kāpnes. Istabelē tikko pietika vietas diviem krēsliem un rakstāmgaldam. Pie sienas virs galda karājās milzīga apjoma kalendārs ar kailas sievietes attēlu spilgtās krāsās.
Un uz galda stāvēja viens telefona aparāts bez diska.
Hairams norādīja ar roku uz to.
— Kas tas ir? — viņš noprasīja.
— Telefona aparāts, — es atteicu. — Kopš kura laika tad tu esi tik svarīga persona, ka tev ir divi aparāti?
— Apskati to tuvāk, — viņš mudināja.
— Telefons kā telefons, — es noteicu.
— Vēl pamatīgāk, — viņš neatlaidās.
— Kāds ērmots daikts! Tam taču nemaz nav diska.
— Un kas vēl?
■— Nezinu. Redzu tikai, ka nav diska.
— Pievada arī nav, — Hairams sacīja.
— To es nepamanīju.
— Dīvaini, — Hairams noteica.
— Kāpēc dīvaini? — es jautāju. — Ko tad, velnš parāvis, tu no manis gribi? Jādomā, ka neatvedi mani šurp tikai tāpēc, lai parādītu šo telefona aparātu?
— Dīvaini gan, — Hairams atkārtoja, — jo tas atradās tavā kantorī.
— Nevar būt. Eds Ādlers vakar atnāca un noņēma manu aparātu. Es nebiju samaksājis rēķinu.
— Apsēdies, Bred, — Hairams aicināja.
Es apsēdos, un ari viņš apsēdās — tieši
man pretī. Sejas izteiksme viņam gan vēl bija visai laipna, bet acīs sāka dzalkstīt bīstamas uguntiņas — tās pašas jaunās dzirkstis, ko tiku bieži redzējis viņa acīs tajās senajās dienās, kad viņš bija piespiedis mani pie sienas un, zinādams, ka esmu piespiests pie sienas, centās mani izprovocēt uz kautiņu un šādā kautiņā tad allaž sadauzīja zili melnu.