— Šorīt, — viņš stāstīja, — mēs abi ar Tomu aizbraucām uz to ūķi.
— Ak tad mani izspiegojis Toms?
— Viņš bija satraukts par telefona aparātu, — Hairams norūca. — Viņam radās aizdomas ari pret tevi.
— Un jūs tātad uzlauzāt būdu. Jūs to uzlauzāt. Es aiziedams to aizslēdzu.
— Jā-ā, — Hairams novilka, — uzlauzām. Un atradām vēl tādus pašus aparātus. Veselu kasti.
— Neblenz uz mani tā, — es sacīju. — Es aparātus nepamanīju. Es tur neokšķerējos.
Varēju iedomāties, kā viņi abi — Hairams un Toms — drāzās uz Kleinā ūķi, kā viņi aurodami lauzās iekšā, būdami cieši pārliecināti, ka tur nāks uz pēdām kādai baismīgai sazvērestībai, kuru viņi gan nespēja saprast, bet kurā, lai tā būtu kāda būdama, mēs abi ar Kleino esam galvenie vainīgie.
«Protams, kaut kāda sazvērestība tiešām pastāv,» es pie sevis prātoju, «un mēs abi ar
Kleino esam tajā iepīti, un es klusībā cerēju, Kleinais zina, ko tas viss nozīmē, jo es pats neapjēdzu neko. Tas mazumiņš, ko zināju, man tikai jo vairāk sajauca galvu. Un Dže- ralds Šērvuds, ja vien viņš nav man melojis (bet man negribējās ticēt, ka viņš melojis), arī nezināja par to vairāk kā es.»
Pēkšņi jutos pateicīgs liktenim, ka Haira- mam nekas nav zināms par aparātu Šērvuda kabinetā un visiem pārējiem aparātiem, kādi vien vēl varētu būt Milvilā — tiem cilvēkiem, kuri tika nodarbināti par priekšālasītājiem vai bija lietojuši aparātus sazināšanās nolūkā.
«Kaut gan,» es domāju, «iespēja, ka Hairams jel kad uzzinās kaut ko par šiem telefoniem, ir ļoti niecīga, jo cilvēki, kuriem tie pieder, katrā ziņā noslēps tos dr6šā vietā un klusēs kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad valodas par aparātiem kļūs oficiāli zināmas.» Un es biju pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām stāsts par noslēpumainajiem telefona aparātiem būs zināms visiem. Ne Hairams, ne Toms Prestons nespēs pievaldīt savas 'lielās mutes.
Man ļoti gribējās zināt, kas varētu būt šie citi cilvēki, kam vēl pieder šādi aparāti, un pēkšņi man atausa gaisma. Tiem jābūt dažādiem grūtdieņiem un likteņa pabērniem, laimes pamestajiem, tās droši vien ir bez sava padomiņa palikušas atraitnes un veci cilvēki, kas vairs nespēj sev vecumdienās nopelnīt maizi, dzīves bankrotieri vai arī tādi, kuriem laime vispār nekad nav uzsmaidījusi.
Vismaz ar Šērvudu un mani viņi ir tā rīkojušies. Kontakts ar Šērvudu (ja tā var teikt) tika nodibināts tikai tad, kad viņam draudēja finansiāla boja eja, un par mani viņi (lai viņi būtu kas būdami) nelikās ne zinis līdz pat tam brīdim" kamēr mans pasākums nebija galīgi izputējis un es pats to neatzinu. Un cilvēks, kuram ar to visu likās esam visciešākais sakars, ir mūsu pilsētiņas klaidonis.
— Nu? — policists noprasīja.
— Tu gribi dzirdēt, kas man par to visu zināms?
— Jā, to es gribētu gan, — Hairams noteica, — turklāt, kā saproti, tevis paša labā .. .
— Hairam, — es viņu brīdināju, — nedoma man draudēt. Neskaties uz mani ar tādām acīm, it kā tu taisītos man draudēt. Ja doma mani iebiedēt, tad …
Durvīs galvu pabāza Floids Koldvels.
— Kustas! — viņš mums uzkliedza. — Barjera sākusi kustēties!
Mēs abi ar Hairamu pielēcām kājās un metamies uz durvīm. Arā cilvēki kliegdami brēkdami joza kur kurais, Džonsu vecmāmuļa, pašā ielas vidū izgājusi, ilēkāja kā kazlēns, un viņas platmalainā cepure uz pakauša allaž palēcās llīdzi. Palēkdamās viņa ikreiz sīkā bal- stiņā iespiedzās.
Ielas otrā pusē ieraudzīju Nansiju sēžam mašīnā un skrēju tieši turp. Viņa jau bija iedarbinājusi motoru un, tiklīdz ieraudzīja iriani, izgrieza mašīnu no aizžogojuma, un sāka lēnām braukt pa ielu uz priekšu. Es atspiedos pret pakaļējo durtiņu augšmalu, ievēlos mašīnas aizmugurē, bet pēc tam pārrāpos uz priekšējo sēdekli. Kad apsēdos, mašīna jau bija sasniegusi drogu preču veikalu ielas stūrī un mazliet palielināja ātrumu. Uz šosejas pusi steidzās arī vairāki citi automobiļi, bej: Nansija piedeva gāzi un aizbrauca tiem priekšā.
— Vai tu zini, kas noticis? — viņa jautāja.
Es papurināju galvu.
— Tikai to, ka barjera esot sākusi kustēties.
Mums priekšā bija brīdinājuma zīme, kas
dika pirms izbraukšanas uz šosejas apstāties, bet Nansija pat ātrumu nesamazināja. Nebija arī nekādas jēgas to darīt, jo pa šoseju patlaban nebrauca neviena mašīna. Šoseju bija noslēgusi barjera.
Nansija uzbrauca mašīnu uz platās, gludās asfalta joslas; pretējā virziena šoseju bija pilnīgi nobloķējušas cita citai virsū uzdrāzušās mašīnas. Tur rēgojās arī Geiba milzenis, kura piekabe bija iebraukusi grāvī, galīgi saspiezdama manu auto, bet kabīne uz viena riteņa saslējusies gaisā. Aiz kravas automobiļa uz mūsu ceļa bija sastrēgušas citas mašīnas, kuras acīmredzot bija nogriezušās pāri vidus joslai uz otra virziena šosejas, lai grieztos atpakaļ, bet sadūrušās ar citām, iekams barjera sakustējusies.
Vecajā vietā barjeras vairs nebija. Neviens, protams, nevarēja saredzēt, vai tā tur ir vai nav, bet tālāk pa ceļu kādas ceturtdaļjūdzes atstatumā bija skaidri saskatāma tās virzīšanās.
Tur panikā skrēja cilvēku bars, bēgot rio neredzama spēka, kas spiedās tiem virsū. Bet projām slīdošās barjeras robežu bēgošajiem cilvēkiem aiz muguras iezīmēja viesulī savir- pināts augu vilnis, pat ar visām saknēm izrauti koki. Vilnis slīdēja gar abām ceļa malām, cik vien tālu acs spēja saredzēt, un šķita dzīvojam pats savu dzīvi, saveldamies aizvien lielāks un llēnām slīdēdams uz priekšu, raujot līdzi koku blāķus ar gaisā izslietām saknēm un plati izplestām zarotnēm.
Mašīna aizbrauca līdz automobiļu vraku sastrēgumam un apstājās. Nansija izslēdza motoru. Klusumā varēja skaidri sadzirdēt dīvainā viesuļa tālīno šalkoņu, tam virzoties gar ceļu uz priekšu; tā skanēja kā klusi čuksti, ko lāgiem pārtrauca zaru brīkšķi, ar visām saknēm izrautajiem kokiem kūleņu kūleņiem veļoties uz priekšu.
Es izkāpu no mašīnas, apgāju tai apkārt un pagājos kādu gabaliņu pa ceļu, lauzdamies cauri automobiļu lūžņiem. Kad izkļuvu no sastrēguma biezuma, man priekšā aizvijās šoseja un pa to vēl joprojām skrēja cilvēki, bet tie nejoņoja vairs gluži tā kā vēl pirms brītiņa. Tagad viņi gabaliņu paskrēja, tad apstājās un sapulcējās nelielos bariņos, lai pamestu skatienu atpakaļ uz neganto viesuli, atkal paskrēja un atkal apstājās, lai atskatītos. Daži, pat vairs neskrēja, bet mierīgā solī gāja pa šoseju uz priekšu.
Bet uz priekšu traucās ne tikai cilvēki. Arī gaisā kaut kas notika — tur šalca un švīkstēja, aizplīvoja tumši ķermeņi: veseliem mākoņiem tur laidās kukaiņi un putni, bēgdami no nepielūdzamā spēka, kas līdzīgi rēgam brāzās pāri zemei.
Aiz barjeras visa zeme palika gluži kaila. Tur nebija vairs nekā, izņemot divus nokaltušus kokus. Es nodomāju, ka šie koki arī paliks stāvam. Tie bija bez dzīvības, tiem barjera neko nenozīmēja, jo barjera aiztur vienīgi dzīvo. Kaut gan, ja vien Lēnam Strīteram ir taisnība, tad tā aiztur ne jau visas dzīvās būtnes, bet tikai noteiktu dzīvības veidu, noteiktas formas vai kondīcijas dzīvās būtnes.
Visapkārt abiem nokaltušajiem kokiem zeme bija pārvērsta tuksnesī. Nevienas zālītes, pat nevienas nezāles, ne krūma, ne koka. Viss zaļais bija kā slaucīt aizslaucīts.
Nogāju no šosejas līdz uzbēruma malai, nometos ceļos un saņēmu saujā uzvandīto zemi. Tā bija ne tikai iztīrīta, bet arī uzarta un noecēta, it kā tai pāri būtu gājis kombains un sagatavojis to jaunai sējai. Es konstatēju, ka augsne ir uzirdināta un no tās kā ar lasīšanu izlasītas visas zāles un nezāles. Redzēju, ka nekur nav palikusi neviena sakne, neviens1 saknes gabaliņš, pat ne sīkākais diedziņš. Visa zeme bija noslaucīta tīra jo tīra, no tā, kas tur reiz audzis,, neredzēja vairs nenieka,
viss bija aizvēlies līdzi fantastiskajam viesulim un barjerai pa priekšu tika velts vēl tālāk.
Man virs galvas debesīs iedunējās dobji pērkona grandieni, kas pamazām nāca virsū. Pametu pār plecu skatienu atpakaj un redzēju, ka negaiss, kas bija vilcies kopā pamalē jau no paša agra rīta, tagad atrodas tieši virs mums, bet šā negaisa mākoņi izskatījās saplosīti un izpluinīti, mākoņu strēles brāzās pa gaisu kā viesuļa nestas.
— Nansij! — es saucu, bet viņa neatsaucās.
Es aši pietraucos kājās un pagriezos apkārt.
Kad sāku lauzties cauri sadauzīto automobiļu labirintam, viņa palika turpat man aiz muguras, bet tagad no viņas nebija ne vēsts.
Steidzos atpakaļ pa ceļu, lai viņu sameklētu, kad ceļa otrā pusē no uzbēruma noslīdēja un uz šosejas izbrauca zils sedans, pie kura stūres sēdēja Nansija. Tagad es sapratu, kā viņa man pazuda. Viņa bija meklējusi un atradusi mašīnu jūklī kādu, kurai citas nebija nosprostojušas ceļu un kura nebija aizslēgta.
Mašīna lēnām piebrauca man klāt, un es sāku soļot tai blakus. Pa pusatvērto lodziņu skanēja radiokomentētāja satrauktā balss. Atvēru durtiņas, ielēcu mašīnā un aizcirtu durtiņas.
«… izsauca nacionālo gvardi un oficiāli informēja Vašingtonu. Pirmās karaspēka vienības dosies ceļā — nē, nupat saņēmu ziņas, ka tās jau ir ceļā …»
145
— Viņš runā par mums, — Nansija teica.
10—1472
Es pastiepu roku un pagrozīju radio skalas, šautru, «…nupat saņemtas jaunas ziņas.. Barjera ir sākusi kustēties! Atkārtoju: barjera ir sakustējusies. Mums nav precīzas informācijas, cik ātri tā virzās, nedz arī, cik; lielu attālumu nogājusi. Bet tā attālinās no» pilsētas. Pūlis, kas bija salasījies gar barjeras, ārējo malu, panikā bēg. Saņemtas papildu ziņas: barjeras kustības ātrums nav lielāks pārgājējā gaitas ātrumu. Barjera jau aizvirzījusies gandrīz par jūdzi…»
«Bet tas ir aplam,» es spriedu, «jo barjera' vēl nav tikusi tālāk par pusjūdzi no izejas, punkta.»
«… svarīgākais jautājums ir: vai tā apstāsies? Cik tālu tā vēl virzīsies uz priekšu? Vai ir kāds līdzeklis, kā to apturēt? Vai tā var virzīties visu laiku bez apstājas? Vai tai kaut kur ir gals?»