— Nē, nepavisam, — es viņu nomierināju.
— Reizēm man briesmīgi sakārojas gaļas, — viņš atzinās. — Bet tur viņas neko nevar līdzēt. Viņas nespēj pārvērsties par dzīvniekiem.
— Kādas viņas? — es jautāju.
— Puķes, — viņš atteica. — Tās var pārvērsties par visu ko — tas ir, par jebkuru augu. Bet tās nespēj pārvērsties, piemēram, par cūkām vai trušiem. Neesmu arī nekad lū- dzīs, lai viņas to darītu. Tas ir, nekad neesmu atkārtojis lūgumu. Vienreiz palūdzu gan, un tad viņas man to izskaidroja. Pēc tam vairs nekad nelūdzu, jo viņas ir ļoti daudz darījušas manā labā, un es esmu viņām par to pateicīgs.
— Viņas tev to izskaidroja? Vai tu gribi teikt, ka sarunājies ar viņām?
— Visu laiku, — Tapers atbildēja.
Nometies četrrāpus, viņš ielīda būdā un
sāka tur rakņāties, kaut ko meklēdams, bet dibengals bija palicis ārā gluži kā medību sunim, kas ielīdis āpša alā.
Tad viņš atmuguriski izrāpās ārā, turēdams roikā divus raupjus, červejainus un nelīdzenus māla šķīvjus. Viņš nolika tos zemē un uzlika uz katra pa koka karotei.
— To visu es uztaisīju pats, — viņš paskaidroja. — Atradu upmalā mazliet māla, un sākumā man likās, ka nekas neiznāks, bet tad viņas dabūja zināt, kas man jādara, un…
— Puķes dabūja zināt, kas tev jādara?
— Kā tad, ka Puķes. Viņas manā labā dara visu.
— Un karotes?
— Izgrebu ar akmeni. Laikam ar krama gabalu. Tam bija varen asa šķautne. Nav jau kā īsts nazis, bet iztikt varēja. Ilgi gan gāja.
Es pamāju ar galvu.
— Bet tā nav nekāda bēda, — viņš piebilda, — laika man bija atliku likām.
Viņš atkal noslaucīja zodu un pedantiski noberza plaukstas gar bikšu dibenu.
— Viņas man izaudzēja ari linus, — viņš stāstīja,'— lai es varētu sev pašūt kādu apģērba gabalu. Bet es nevarēju iemācīties tos noaust. Viņas mani mācīja un mācīja, bet nekas man nesanāca. Tad viņas beidzot vairāk arī nemocījās. Tā sāku staigāt apkārt bez drēbēm, gluži pliks. Man bija tikai šī platmale. Bet to es uztaisīju pats, neviens man nepalīdzēja. Viņas mani pat nepamācīja, es pats visu izdomāju un uztaisīju cepuri. Vēlāk viņas mani uzslavēja, ka esot visu izdarījis ļoti labi.
— Viņām taisnība, — es sacīju. — Cepure ir iznākusi uz goda.
— Vai tev tiešām tā šķiet, Bred?
— Protams, — es apstiprināju.
— Vai, cik jauki dzirdēt, kad tu tā saki, Bred! Es, redzi, mazliet lepojos ar to. Tā taču ir pirmā 'lieta manā mūžā, ko esmu uztaisījis pats, nevienam padoma neprasīdams.
— Tās tavas puķes . .v
— Tās nav manas puķes, — Tapers asi atcirta.
— Tu saki, ka šīs puķes varot pārvērsties par visu, par ko vien vēlas. Vai tad tās pārvēršas arī par dārzeņiem, lai tev būtu ko ēst?
— Tās var pārvērsties par jebkuru augu. Man tikai jāpalūdz, un vairāk nekā.
— Bet, ja nu tās var būt viss, par ko vien veļas būt, kādēļ tad tās parasti ir puķes?
— Tām taču kaut kam ir jābūt, vai ne? — .
Tapers visai sirdīgi noprasīja. — Un tādēļ tās var būt arī puķes.
— Jā, — es atteicu, — zināms, ka var.
Viņš izrausa no pelniem divas kukurūzas
vālītes un pāris kartupeļu. Viņam bija kāsis, ar ko pacelt podu. Kāsis izskatījās kā no biezas koka mizas darināts. Ar to viņš izcēla podu no uguns. Izķēksējis izsautētos dārzeņus no poda, viņš salika tos uz šķīvjiem.
— Bet koki? — es vaicāju.
— Ak, tās ir tikai pārvērtušās Puķes. Man koki vajadzīgi malkai. Pašā sākumā man nebija malkas, es nevarēju neko izvārīt un pastāstīju viņām, kā tās lietas sastāv. Tad viņas uztaisīja kokus, uztaisīja tos tieši man. Koki ātri izaug un tūliņ nokalst, lai man būtu sausa malka ugunskuram. Tomēr tā deg gausi, ne tā kā parasta sausa malka. Un tas ir labi, jo man liesma ugunskurā jāuztur visu laiku. Kad ierados šeit, man bija pilna kabata ar sērkociņiem, bet nu jau kur tas laiks vairs nav neviena.
Kad viņš pieminēja ar sērkociņiem pilno kabatu, es atcerējos, cik ļoti viņam arvien bija patikusi uguns. Viņš allaž nēsāja līdzi sērkociņus, lāgiem rāmi sēdēja savā nodabā un šķīla sērkociņu pēc sērkociņa un, priecādamies par liesmiņu, ļāva tiem nodegt, līdz pirksti sāka svilt. Toreiz daudzi baidījās, ka viņš var nodedzināt kādu ēku, bet tas nekad nenotika. Viņš bija kā mazs nejēga puika, kam patīk skatīties ugunī.
— Sāls man nav, — Tapers teica. — Tev ēdiens varbūt garšos neierasti. Es pats jau esmu pie tā pieradis.
— Bet'itu ēd dārzeņus visu laiku. Tādam ēdienam taču vajag sāls.
— Puķes saka, ka nevajagot. Viņas saka, ka esot pielikušas dārzeņiem klāt tādas vielas, kas noderot sāls vietā. Tu nemaz nevari tās sagaršot, bet tās dod tev visu to pašu, ko dod sāls. Viņas mani smalki izpētīja, lai uzzinātu, kas manam ķermenim vajadzīgs, un tad pielika klāt visas man nepieciešamās vielas. Tur lejā upmalā man ir arī augļu dārzs ar daudz augļiem. Bez tam man ir avenes un zemenes gandrīz visu gadu.
Es lāgā nesapratu, kāds sakars ir augļiem ar uztura problēmu, ja jau Puķes varēja izdarīt visu, kā teicās varam, tomēr neiekustināju šo tematu. Ja no Tapera gribēja kaut ko tieši uzzināt, vienmēr nonāca strupceļā. Runājot ar viņu saprātīgi, nekad nevarēja tikt ne pie kādas jēgas.
— Mēs nu varētu apsēsties, — Tapers ierosināja, — un sākt maltīti.
Es apsēdos zemē, un viņš pasniedza man vienu šķīvi, tad apsēdās pats man pretī un paņēma otru.
Biju izsalcis, un nesālītais ēdiens nebija nemaz tik negaršīgs. Tas gan bija mazliet pliekans un arī garšoja neparasti, bet citādi tam nekādas vainas nebija. Tas ļoti labi remdēja izsalkumu.
— Vai tev šeit patīk? — es apvaicājos.
— Šis ir manas īstās mājas, — Tapers svinīgi atbildēja. — Šeit ir mani draugi.
— Bet tev taču nekā nav, — es iebildu.
— Tev nav ne cirvja, ne naža. Tev nav ne katla, ne pannas. Un tev.nav neviena cilvēka. Ko tu darītu, ja saslimtu?
Tapers dzīvnieciskā kārē rija barību un blenza uz mani, it kā jukušais būtu es.
— Man nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs,— viņš sacīja. — Traukus es taisu no māliem. Koku zarus varu nolauzt ar rokām, un cirvja man nevajag. Arī dārzs nav jāravē. Tur nekad nav augusi neviena nezāle. Man pat nevajag neko ne sēt, ne stādīt. Tur vienmēr viss jau ir izaudzis. Kamēr es tukšoju vienu dobi, man otrā viss aug no jauna. Un, ja es saslimtu, Puķes rūpētos par mani. Viņas man ir teikušas, ka noteikti rūpētos.
— Nu, tad jau labi, — es noteicu, — tad viss kārtībā.