Cik tālu 'laika ilgotnē atrodas Puķu dzimtene? Cik iekarotu Zemju ir starp šo pasauli un to, kur tās reiz cēlušās? Cik daudz citu pasauļu tās pārvērtušas par tuksnešiem, iznīcinādamas visu pārējo dzīvību, kas varētu tām kļūt par sāncensi?
Un tā cilts, kas reiz sāka Puķes kopt un audzēt un pacēla tās pāri parastu augu līmenim, kur šīs būtnes ir tagad?
Noguldīju galvaskausu atpakaļ bedrītē, no kuras biju to izcēlis. Rūpīgi uzraušu tam virsū smiltis un gružus, līdz tas atkal bija apsegts, šoreiz apsegts pilnīgi, lai nekas no tā vairs nerēgotos virspusē. Labprāt būtu paņēmis to līdzi uz apmetni, lai vērīgāk aplūkotu, bet sapratu, ka nedrīkstu to darīt, jo Taperam nav jāzina, ko esmu atradis. Viņš saviem draugiem Puķēm ir kā atvērta grāmata, toties par sevi jutos drošs, jo Puķēm vajadzēja izmantot telefonu, lai ar mani sazinātos. Kamēr Taperam neiko neteikšu, Puķes neuzzinās, ka esmu atradis galvaskausu. Protams, nav izslēgta iespēja, ka tām jau viss zināms, ka tās redz vai arī tām piemīt kādi citi jutekļi, kas aizstāj redzi. Par to es tomēr šaubījos; līdz šim nebiju ieguvis nekādus pierādījumus, ka tām šādi jutēkļi būtu. Visreālākais atrisinājums man šķita tāds, ka Puķes dzīvo garīgā simbiozē ar citām būtnēm, ka viņu izziņa neeksistē ārpus tās izziņas ietvariem, kurā tās dalās ar citāda veida dzīvām,būtnēm.
Norāpos no uzkalna, apgāju tam apkārt un pa ceļam atradu vēl diezgan daudz akmens plākšņu. Aizvien skaidrāk sapratu, ka senatnē šeit atradusies kāda celtne. Varbūt te bijusi pilsēta vai kāds ciems? Lai būtu kā būdams, šeit reiz bijusi apdzīvota vieta.
Sasniedzu strautu pašā uzkalna kraujas galā, kur ūdens tecēja gar pašu uzbēruma malu un bija jau iegrauzies tā pamatos, un sāku brist atpakaļ uz braslu, pa kuru biju nācis pāri.
Saule jau bija norietējusi, un reizē ar to bija apdzisis ūdens dimantainais mirdzums. Tumšs, dzeltenbrūns strautiņš tecēja agrīna mijkrēšļa.ēnā.
No tumšā krasta otrpus strauta man pretī ņirdza galvaskausa zobi, un es sastingu kā pie zemes pieaudzis, nespēdams atraut skatienu no atviezto zobu rindas un kaula, kas baloja virs tiem. Odens, sizdamies man gar potītēm, it kā murmulēja kaut ko, it kā ņurdēja, un es notrīcēju dzestrumā, kas vēlās lejup no pakalniem.
Notrīcēju tādēļ, ka, raudzīdamies uz otru galvaskausu, kas ņirdza man pretī no tumšās kraujas virs ūdens, es sapratu: cilvēcei draud lielākās briesmas, kādas tai jel kad draudēju
šas. Līdz šim cilvēces pastāvēšanu apdraudēja vienīgi cilvēki paši, bet šeit es skaidri redzēju jaunus draudus.
13
Ugunskura sīko liesmu ieraudzīju, pirms vēl biju sasniedzis apmetni. Klumburodams lejup pa nogāzi, redzēju, ka Tapers ir pamodies un vāra vakariņas.
— Biji pastaigāties? —viņš apvaicājās.
— Apmetu mazu līkumu, — es atteicu.
— Te jau nav daudz ko redzēt.
— Tikai Puķes, — Tapers apstiprināja. Viņš noslaucīja zodu un izskaitīja vienas
rokas pirkstus, pēc tam pārskaitīja tos vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījies.
— Taper!
— Kas ir, Bred?
— Vai te visur ir vienādi? Es gribēju teikt — visā šai pasaulē? Nekā cita — vienīgi Puķes?
— Reizēm ierodas arī citi.
— Citi?
— No citam pasaulēm, — viņš paskaidroja.
— Bet tie drīz atkal pazūd.
— Kas tie par citiem?
— Izpriecu meklētāji. Grib uzjautrināties.
— Kādā veidā uzjautrināties?
\
— Es nezinu, — viņš atteica, — tāpat vien — jautri padzīvot.
Viņš runāja īgni un izvairīgi.
— Bet, izņemot tos, — es nelikos mierā,
— nav nekā vairāk kā tikai Puķes?
— Nekā, — viņš atbildēja.
— Bet tu tās visas neesi redzējis.
— Viņas man stāstīja, — Tapers sacīja.
— Un viņas nemelo. Viņas nav tādas kā ļaudis Milvilā. Viņām nav vajadzības melot.
Viņš centās ar divām kūjiņām izvilkt no ugunskura māla podu.
— Tomāti, — viņš paskaidroja. — Ceru, tev garšo tomāti.
Es piekrizdams pamāju, un viņš notupās pie ugunskura, lai varētu labāk uzmanīt vakariņas.
— Viņas aizvien runā tikai patiesību, — viņš teica, atgriezdamies pie jautājuma, ko biju viņam uzdevis. — Viņas nemaz nespētu runāt citu kā vienīgi patiesību. Viņas ir tā radītas. Patiesība ir viņās ielkšā, un ar to viņas dzīvo. Un viņām arī nav vajadzības runāt citu kā vien patiesību. Cilvēki melo aiz bailēm, ka viņus var ievainot, bet viņām neviens neko nespēj nodarīt.
Viņš pacēla galvu, lai paskatītos manī, laikam gaidīdams, ka runāšu viņam pretī.
— Es neteicu, ka viņas melo, — nomierināju Taperu. — Ne mirikli neesmu apšaubījis nevienu viņu vārdu. Bet ar to patiesību, kas esot viņās iekšā, kā tu teici, tu laikam domāji viņu zināšanas?
— Laikam būšu tā domājis. Viņas zina daudz 'ko tādu, ko Milvilā nezina neviens.
Es neko neiebildu. Milvilā Taperam nozīmēja visu iepriekšējo dzīvi. Pieminēdams Milvilu, viņš runāja par cilvēku pasauli.
Tad Tapers atkal sāka skaitīt pirkstus. Vēroju viņu tupam zemē — laimīgu un apmierinātu; viņam šai pasaulē nepiederēja nekas, un tomēr viņš jutās laimīgs un apmierināts.
Es vēl joprojām brīnījos par viņa dīvaino spēju sazināties ar Puķēm, par to, ka viņš pazīst tās tik labi, lai varētu runāt to vārdā. Vai 'tiešām iespējams, ka šim siekalainajam Milvilas plānprātiņam, kas bez mitas skaita pirkstus, piemīt īpašas uztveres spējas, kādu nav parastajiem cilvēkiem? Vai iespējams, ka šīs spējas viņam dotas tādēļ, lai kaut kā kompensētu visu pārējo, kā viņam trūkst?
īstenībā, ja labi apdoma, cilvēka uztveres spējas tiešām ir stipri ierobežotas, turklāt cilvēki nemaz neapjēdz, kā tiem trūkst, un nezūdās par to, jo vispār nespēj iedomāties, ka varētu būt citādi nekā ir. Ļoti iespējams, ka Tapers kādas dīvainas, untumainas gēnu kombinācijas rezultātā ieguvis dotības, kādu nav nevienam citam cilvēkam, pats neapzinādamies, ka viņam piemīt sevišķas dāvanas, ■un nemūžam nespēdams aptvert, ka citiem nav pieejams tas, kas viņam pašam šķiet gluži dabiska parādība. Un varbūt šīs pārcilvēciskās īpašības atbilst zināmām noslēpumainām spējām, kas savukārt piemīt Puķēm?
Balss, kas pa telefonu uzaicināja mani būt par diplomātu, sacīja, ka man esot vislabākie ieteikumi. Vai šis cilvēks tur otrpus ugunskuram ir tas, kas mani ieteicis? Man gribējās viņam daudz ko pavaicāt, bet es neuzdrošinājos.
— Miau, — Tapers ieņaudējās. — Miau, miau, imiau!
Gods,'kam gods. Viņš ņaudēja kā īsts kaķis. Viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Viņš vienmēr mēdza taisīt dīvainus trokšņus un vingrinājās atdarināšanā, līdz sasniedza pilnību.
Nepievērsu viņam uzmanību. Viņš bija aizgājis atpakaļ savā personiskajā pasaulē, un es pat nebrīnītos, ja viņš jau būtu pilnīgi aizmirsis, ka es te vispār atrodos.