Šī bija klusuma zeme, klusuma pasaule — liela un bezgalīga; klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burbulēšana un vējš, un nenozīmīgie, sīkie trokšņi, ko izraisīja tādi svešinieki kā Tapers un es. Bet Tapers varbūt nemaz vairs nav uzskatāms te par svešinieku.
Jutos ļoti vientuļš, jo cilvēks otrpus ugunskura bija atšķīries no manis, no visas apkārtnes, ieslēgdamies telpā, ko pats sev uzcēlis, telpā, kas piederēja viņam vienīgajam, aizslēgdams durvis, kuras prata atslēgt vienīgi viņš, jo nevienam ciitam nebija atslēgas un pat nojausmas, kādai šai atslēgai jābūt.
Vientulībā un klusumā es izjutu Mēļās Puķes — izjutu to būtņu bezveida, netveramo personību, kurām piederēja šī planēta. Jutu it kā draudzīgumu, bet šis draudzīgums iedvesa bailes — šķita, ka man pieglaimojas kāds briesmīgs, nepazīstams zvērs. Man kļuva bail.
«Kādas muļķības!» es pats sevi norāju. «Baidīties no puķēm.»
Tapera kaķis bija vientuļš klaiņotājs. Tas klīda pa kādas citas pasaku valstības tumšajiem, piemirkušajiern mežiem, klusi savā nodabā ņaudēdams, brīžiem ieraudādamies, kad ceļam nebija gala un nevarēja atrast pavedienu, kas to izvestu ārā no neizpratnes biezokņa.
Bailes atkāpās gabaliņu aiz ugunskura gaismas loka. Bet purpura burvestība nebija izgaisusi, tā viļņoja pār pakalniem.
«Ienaidnieks?» es pūlējos uzminēt. «Vai varbūt tikai kaut kas nezināms?»
Ja ienaidnieks, tad tas ir briesmīgs, nepielūdzams un neatvairāms ienaidnieks.
Augu valsts taču ir vienīgais enerģijas avots, no kā dzīvnieku valsts smeļ sev dzīvības spēku.
Vienīgi augi spēj uztvert, pārveidot un uzkrāt dzīvībai nepieciešamās vielas. Dzīvnieku pasaule spēj eksistēt, tikai izmantojot augu valsts uzkrāto enerģiju. Ja augi tīšuprāt sastingst miegā vai pēkšņi kļūst neēdami, visai pārējai dzīvībai jāaiziet bojā.
Puķes prot gaužām bīstamā veidā pārvērsties. Tās spēj kļūt par jebkuru augu; to nepārprotami apliecina Tapera dārziņš un koki, ikas viņu apgādā ar malku. Puķes spēj pārvērsties par kokiem vai zāli, par vīnogulājiem, krūmiem vai labību. Turklāt tās ne tikai atdarina citus augus, bet tiešām kļūst par īstiem augiem.
Kas notiktu, ja cilvēki tās ielaistu savā pasaulē un tās apņemtos aizstāt līdzšinējos kokus ar labākiem — varbūt arī tikai uzlabotu tos pašus mums sen pazīstamos kokus, un tie sāktu augt ātrāk, izaugtu lielāki, taisnāki, dotu vairāk pavēņa un vērtīgāku koksni? Ja tās apņemtos kļūt par kviešiem, kas dod lielākas ražas un smagākus graudus, par kviešiem, kas ir izturīgi pret sausumu un citām likstām, kuru dēļ aiziet postā labības ražas? Kas notiktu, ja tās apņemtos kļūt par visiem dārzeņiem, zāli, graudaugiem un kokiem, stājoties Zemes sākotnējās augu valsts vietā un dodot cilvēkiem vairāk pārtikas no hektāra, vairāk kokmateriālu, vārdu sakot, uzlabotu visas augu valsts ražīgumu?
Pasaulē izzustu bads, neviens vairs nejustu trūkumu, jo Puķes spētu piemēroties jebkurai cilvēku vajadzībai.
Un ar to pašu brīdi, kad cilvēki sāktu uz
•tām paļauties, balstīt uz tām savu ekonomiku un ar visu savu dzīvi kļūtu atkarīgi no tā, 1 ā Puķes pildītu savu līguma daļu, cilvēks būtu • nonācis pilnīgā Puķu žēlastībā vai nežēlastībā. Vienā jaukā dienā tās varētu vairs nebūt ne kvieši, ne kukurūza, ne zāle; tās varētu nolaupīt Zemei visu pārtiku. Bet tās varētu arī kļūt par indīgiem augiem un tā nogalināt cilvēkus ātrāk un žēl'sirdīgāk. Bet, ja nu tās sāktu cilvēkus patiešām nīst, tās varētu radīt zināma veida putekšņus, kuri visai dzīvībai uz Zemes kļūtu tik nepanesami, ka nāve, kad tā beidzot pienāktu, liktos sengaidīta atpestīšana.
Varētu pieļaut arī tādu hipotēzi, — es turpināju risināt savu domu tālāk, — ka cilvēki neļautu Puķēm apmesties uz savas Zemes, bet tās pie mums tomēr ielauztos; cilvēki neslēgtu ar tām nekādus līgumus, bet tās tomēr slepus pārvērstos par kviešiem un citiem augiem, līdz ar to iznīdēdamas Zemes sākotnējos augus un aizstādamas veģetāciju visos tās veidos. Arī šajā gadījumā, man šķiet, rezultāts būtu gluži tāds pats.
Vai nu mēs tās pie sevis ielaistu vai neielaistu (bet kā gan mēs varētu tās atturēt?), mēs tikpat nokļūtu viņu varā. Tās varētu mūs iznīcināt, tās varētu mūs saudzēt, bet, ja arī tās nenogalinātu mūs uzreiz, tās tomēr varētu izdarīt to, kad vien vēlētos.
Bet, ja nu Puķes grib pārņemt Zemi savā varā, ja grib iekarot Zemi un iznīcināt uz tās
visu dzīvo, kādēļ tad tās meklēja mani un cenšas nodibināt kontaktu? Tās būtu varējušas iegūt Zemi tā, ka mēs to nemaz nezinātu. Tas būtu gājis lēnāk, bet iznākums būtu skaidrs. Nebūtu neviena, kas tām stājas ceļā, jo mēs neko nezinātu. Ja mums visiem pazīstamās mēļās puķes sāktu izplesties tālāk par Milvilas dārziem, izplatīdamās ar katru gadu plašāk — sētmalēs un grāvjos, nomaļās vietās uz laukiem, neviens neliktos par tām ne zinis. Gadu no gada puķes plestos tālāk un simt gados būtu tā nostiprinājušās, ka nekādi nebūtu vairs iznīdējamas.
Vēl viena doma, kas visu laiku, kamēr prātoju un apsvēru, bija urdījusi manu apziņu, cenzdamās panākt, lai to uzklausu. Un tad es sāku to risināt: vai mums maz vajadzētu pretoties Puķēm, pat ja mēs to varētu? Vai mums. vajadzētu aizsprostot tām ceļu, pat ja zināmā mērā draudētu briesmas? Sī taču ir cita veida dzīvība, pirmās citādas saprātīgas būtnes,ko sastopam. Te cilvēcei radusies iespēja, ja vien tā gribētu šo iespēju izmantot, iegūt jaunas zināšanas, rast jaunu attieksmi, aizpildīt tukšās vietas zinātnē, pārmest domu tiltu no viena saprāta uz otru, izprast cilvēkiem svešu aspektu, izjust jaunas emocijas, rast jaunu motivāciju, izpētīt jaunu loģiku. Vai mēs drīkstētu to visu noraidīt? Vai mēs drīkstam atteikties no sastapšanās ar pirmajiem svešas pasaules vēstnešiem, no mēģinājuma izpētīt atšķirības, kādas pastāv starp šīm būt
nēm un mums? Ja mēs cietīsim neveiksmi tagad, pirmo reizi, tad varam ciest neveiksmi arī otrreiz — un tad uz visiem laikiem.
Tapers pēkšņi atdarināja telefona zvanu, un es nesapratu, kur šeit varēja rasties telefons kopā ar viņa vientuļo, noklīdušo kaķi. Varbūt kaķis uzgājis telefonu, varbūt uzgājis telefona būdiņu tumšo, pielijušo mežu biezokņos un beidzot uzzinās, kur atrodas un kā nokļūt mājās?
Telefona zvans noskanēja vēlreiz, un tad iestājās īss, gaidpilns klusuma brīdis. Tapers bezmaz nepacietīgi man uzsauca: . — Atsaucies! Zvana tev.
— Ko tas nozīmē? — es pārsteigts jautāju.
— Saki «hallo», — Tapers pamācīja, — atsaucies.
— Labi, labi, — es noteicu, lai viņu nesadusmotu. — Hallo!
Viņa balss tūliņ pārvērtās par Nanšijas balsi un 'bija tai tik līdzīga, ka es gandrīz reāli sajutu Nansijas tuvumu.
— Bred! — viņa sauca. — Bred, kur tu esi?
Viņas balss skanēja spalgi un aizelsusies, gandrīz vai histēriski.
— Kur tu esi, Bred? — viņa atkārtoja. — Kur tu esi pazudis?
— Es nezinu, —sacīju, — kā lai tev to izskaidroju. Redzi…
209
— Esmu tevi izmeklējusies visur, — viņa
14-1472
bērtin bēra vārdus. — Mēs esam tevi meklējuši, kur vien varējām. Visa pilsēta tevi meklēja. Un tad es atcerējos telefona aparātu tēva kabinetā, zini, to bez skaitļu ripas. Nebiju tam senāk pievērsusi nekādu uzmanību. Domāju, ka tas ir kaut kāds modelis vai rakstāmgalda rotājums, vai varbūt 'kaut kāda ierīce. Bet pilsētā tik daudz runā par telefona aparātiem, kas atrasti Granta būdā, un tad Eds Adlers man pastāstīja par aparātu tavā kantorī. Tad man beidzot atausa gaisma, ka tēva telefona aparāts varbūt ir tāds pats kā tie, par kuriem runā. Bet tas man ienāca prātā šausmīgi vēlu. Iegāju kabinetā un ieraudzīju aparātu, tomēr nedarīju neko — tikai stāvēju un skatījos uz to, jo, redzi — biju nobijusies. Man bija bail no aparāta, bija bail sākt pa to runāt, jo nevarēju iedomāties, ko uzzināšu. Beidzot saņēmu dūšu, pacēlu klausuli un prasīju pēc tevis. Zinu, ka tas bija negudri, bet… Ko tu sacīji, Bred?
— Teicu, ka nezinu, vai pratīšu tev pareizi izskaidrot, kur atrodos. Es, protams, pats zinu, kur atrodos, bet nemāku to ticami izskaidrot.
— Pasaki! Nelaipo kā kaķis ap karstu biezputru! Pasaki tikai, kur atrodies.
— Esmu citā pasaulē. Es te ienācu tieši no sava dārza …
— Kur tu 'iegāji?
— Izgāju dārzā, sekodams Tapera pēdām, un …
— Kas tās par pēdām?
— Tapera Tailera, — es paskaidroju. — Laikam piemirsu tev pateikt, ka vfņš bija atgriezies.
— Tas nevar būt! — viņa iesaucās. — Es atceros Taileru. Viņš pazuda pirms desmit gadiem.
— Viņš bija atgriezies, — es atkārtoju.
— Atgriezās šorīt. Un pēc tam atkal aizgāja. Es sekoju viņam pa pēdām …
— Tu man sacīji, — viņa mani pārtrauca,
— ka esot sekojis viņam un nokļuvis citā pasaulē. Kur šī pasaule atrodas?
Viņa bija gluži tāda pati kā citas sievietes. Uzdeva vismuļķīgākos jautājumus.
— Es lāgā nezinu, zinu tikai, ka tā atrodas laikā. Varbūt laikā tā ir tikai sekundes attālumā no mūsējās.