— Centīšos, — es atbildēju, — bet vēl nezinu, vai mācēšu.
— Vai es varu kaut ko darīt, lai tev palīdzētu? Vai mūsu ipilsētas iedzīvotāji var tev kaut kā palīdzēt?
— Paklausies, Nansij, tā mēs nekur netiksim. Saki, kur ir tavs tēvs?
— Viņš ir tavā mājā. Tur sanācis vesels lērums ļaužu. Viņi gaida tevi atgriežamies.
— Gaida mani?
14*
211
— Kā tad. Redzi, viņi tevi izmeklējās pa malu malām un zina, ka pilsētā tevis nav, un
daudzi ir pārliecināti, ka tev viss zināms par to…
— Tu doma — par barjeru?
— Jā, tieši to es domāju.
— Un viņi ir varen nikni?
— Daži, — Nansija atteica.
— Paklausies, Nansij…
— Neatkārto vienu un to pašu. Es klausos.
— Vai tu nevari aiziet pie sava tēva?
— Protams, varu, — viņa sacīja.
— Labi. Tad aizej un pasaki viņam: kad es atgriezīšos, ja vien varēšu atgriezties, man vajadzēs ar kādu aprunāties. Ar kādu oficiālu personu. Kādu augstu amatpersonu. Varbūt ar pašu prezidentu vai kādu prezidentam tuvu cilvēku. Varbūt ar kādu no Apvienoto Nāciju Organizācijas …
— Bet, Bred, tu taču nevari izsaukt uz pārrunām prezidentu!
— Var jau būt, — es sacīju, — bet katrā ziņā pēc iespējas augstāku amatpersonu. Man ir kaut kas sakāms mūsu valdībai. Un ne tikai mūsējai, bet visām valdībām. Tavs tēvs droši vien pazīst kādu, ar kuru varētu parunāt. Pasaki viņam, ka es nemelšu niekus. Saki, ka tas ir ļoti svarīgi.
— Bred, — Nansija teica, — Bred, vai tu skaidri zini, ka tās nav blēņas? Ja tā būtu, tu vari iekulties briesmīgā ķezā.
—- Dieva vārds, — es sacīju, — es varu atbildēt par katru vārdu, ko esmu teicis. Atrodos citā pasaulē, citādā pasaulē…
— Vai tur ir jauki, Bred?
— Diezgan jauki, — es atbildēju. — Te ir vienīgi puķes.
— Kādas puķes?
— Purpurkrāsas puķes. Mana tēva puķes. Tādas pašas kā tās, kas aug pie mums Milvilā. Sīs puķes ir līdzīgas cilvēkiem, Nansij. Tās ir uzcēlušas barjeru.
— Bet puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem, Bred.
It kā es būtu mazais bērns! It ka viņai vajadzētu mani nomierināt! Vispirms viņa apvaicājas, vai te ir jauki, tad paskaidro, ka puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem. Ak tu manu mīļo, gudro prātiņ!
Es centos apvaldīt dusmas un izmisumu.
— Es zinu, ka nevar, — piekāpīgi sacīju. — Un tomēr tās ir. Tām ir saprāts, un tās spēj sarunāties.
— Vai tad tu esi ar tām runājis?
— Tapers runā viņu vietā. Viņš ir tām par tulku.
— Tapers taču bija plānprātiņš!
— Seit viņš tāds nav. Viņam piemīt tādas spējas, kādu mums pilnīgi trūkst.
— Kādas spējas? Bred, tev …
— Vai tu pateiksi tēvam?
— Tūliņ, — viņa solījās. — Aiziešu uz tavu māju …
— Paklau, Nansij…
— Jā.
— Varbūt vislabāk būtu, ja tu nestāstītu, kur atrodas un'kā tu ar mani sazinājies. Varu iedomāties, ika visa pilsēta ir kājās.
— Visi ir kā prātu zaudējuši, — Nansija apstiprināja.
— Stāsti tēvam, ko gribi. Vari viņam pateikt visu. Bet pārējiem gan ne. Tavs tēvs pats zinās, ko viņiem sacīt. Nav nekādas jēgas sagādāt pilsētai vēl vairāk vielas valodām.
— Lai notiek, — viņa atteica. — Esi piesardzīgs. Un atgriezies mājās sveiks un vesels.
— Skaidrs, — es sacīju.
— Tu tiksi atpakaļ?
— Domāju, ka tikšu. Ceru, ka tikšu.
— Es pateikšu tēvam visu, ko tu man stāstīji. Vārdu pa vārdam. Gan viņš zinās, kā rīkoties.
— Neraizējies, Nansij. Viss būs labi.
— Protams, neraizēšos. Gaidīšu tevi.