Un Taperam es piebildu: — Paldies, tele- fon.
Viņš pacēla vienu roku un pastiepa pret mani rādītājpirkstu un ar otras rokas rādītājpirkstu švīkāja tam pāri, kā mēdz darīt bērni, kad kaunina viens otru.
— Kis, kis_ kauns — Bredam ir skuķis! — viņš dziedošā balsī penterēja. — Bredam ir skuķis!
— Man šķiet, tu sacīji, ka nekad nenoklausoties sarunas, — es mazliet aizkaitināts ieteicos.
— Bredam skuķis! Bredam skuķis! Bredam skuķis!
Viņš nonāca tādā ekstāzē, ka siekalas šķīda uz visām pusēm.
— Pietiek! — es viņam uzkliedzu. — Ja tu itūliņ nestāvēsi klusu, es tev, nolādēts, apgriezīšu sprandu!
Viņš saprata, ka es nejokoju, un apklusa.
14
Pamodos zilā, sudrabainā naktī un neizpratnē brīnījos, kas mani uzcēlis no miega. Gulēju augšpēdu, un man virs galvas mirguļoja zvaigznes. Neapmulsu. Uzreiz sapratu, kur atrodos. Man nemaz nebija jācenšas uzminēt, kas ar mani noticis. Dzirdēju upes kluso gulgošanu, vilnīšiem sitoties pret krastiem, un saodu malkas dūmus, kas cēlās no ugunskura.
Kaut kas bija mani pamodinājis. Gulēju pavisam klusi, jo man likās ļoti svarīgi, lai mans modinātājs, ja tas atrastos tuvumā, nemanītu, ka esmu nomodā. Mani pārņēma it kā bailes, it kā gaidas. Bet, ja tās bija bailes, tad tās nebija ne stipras, ne skaudras.
Lēnām pacēlu mazliet galvu un ieraudzīju mēnesi — ļoti spožu un šķietami ļoti tuvu: tas peldēja turpat virs apkaltušo koku galot- .nēm virs upes.
Gulēju uz muguras zemē, kas bija nostaigāta cieta. Tapers laikam bija ielīdis būdā gulēt un saritinājies tā, ka šoreiz kājas ārā nerēgojās. Ja nu viņš tiešām bija tur un gulēja, tad gulēja gaužām klusi, jo nedzirdēju neviena troksnīša.
Galvu sānis pagriezis, es kādu brīdi gulēju pavisam mierīgi, cenzdamies sadzirdēt kādu troksni, kas liecinātu, ka nometnei kāds piezadzies. Bet, neko nesaklausījis, piecēlos sēdus.
Mēness gaismas sudrabotā kalna slīpne, kuras aizsegā atradās apmetne, tiecās pretī naksnīgi zilgajām debesīm — pats skaistuma iemiesojums dziļajā klusumā, tik trausls un vārs, ka bija bail neviļus ierunāties vai strauji sakustēties, Hai nesatrauktu klusumu un neizpostītu skaistumu, lai debesis un kalna nokare nesairtu putekļos un pīšļos.
Uzmanīgi piecēlos kājās un patiku stāvam vārajā pasaulē, vēl joprojām minēdams, kas gan mani pamodinājis.
Bet nebija nekā. Zeme un debesis bija kā sastingušas, šķita pienācis mirklis, kad laiks apstājies. Viss likās sasalis vienā tagadnes mirklī — pagātnes nav bijis un nākotnes nebūs, šai vietā nemūžam neatskanēs ne pulksteņa tikšķi, nedz arī tiks izteikts kāds vārds.
Tad kalna virsotnē kaut kas sakustējās — tur pa kalna kori, iezīmējoties pret debesīm melnam siluetam, brīvi un nepiespiesti skrēja cilvēks vai cilvēkam līdzīga viegla, slaida, gracioza būtne.
Arī es sāku skriet. Skrēju bez iemesla, bez noteikta mērķa, vienkārši metos augšup pa nogāzi. Zināju tikai vienu:1 tur kalnā ir cilvēks vai cilvēkam līdzīga būtne, man ar to jāsastopas aci pret aci, jo cerēju, ka varbūt tā palīdzēs tikt pie kādas jēgas šinī tuksnesīgajā puķu pasaulē, šinī klusuma un pārlieku trauslā skaistuma pasaulē, varbūt piešķirs šīm neizprotamajām telpas un laika dimensijām kādu jaunu perspektīvu, ko mans prāts spētu aptvert.
Cilvēkveidīgā būtne joprojām skrēja pa kalna kori, un es gribēju tai kaut ko uzsaukt, bet balss man neklausīja, un tādēļ es skrēju vien tālāk uz priekšu.
Skrējējs laikam bija mani pamanījis, jo apstājās, pagriezās ar seju pret mani un palika stāvam kalna virsotnē, raudzīdamies uz mani. Tagad es skaidri saskatīju, ka šim radījumam gan neapšaubāmi ir cilvēka augumam līdzīgs augums, bet uz galvas cekuls, kas tam piešķir putna izskatu — it kā cilvēka ķermenim būtu piestiprināta kakadu papagaiļa galva.
Aizelsies skrēju nepazīstamajam pretī, un tagad tas sāka nākt pa nogāzi uz manu pusi, kustēdamies lēni, nepiespiesti un ar neapzinātu grāciju.
Apstājos un paliku stāvam, cenzdamies atviikt elpu. Nebija vairs nekādas vajadzības skriet. Man nebija jāskrien, lai svešo notvertu.
Svešā būtne nāca no kalna lejā man pretī, un, kaut arī tumsā tās augums izskatījās melns un es nespēju saredzēt detaļas, tad cekuls neapšaubāmi vizēja balts vai sudrabots. Mēnesnīcā bija grūti noteikt, vai tas īsti ir balts vai sudrabains.
Biju pamazām atguvis elpu, un nu arī es sāku kāpt kalnā nācējam pretī. Mēs tuvojāmies viens otram lēnām, man šķiet, ka abi baidījāmies ar strauju tuvošanos viens otru iztrūcināt.
Cilvēkveidīgā būtne apstājās apmēram desmit soļu atstatumā, un es tagad redzēju, ka tā patiesi ir ilīdzīga cilvēkam, turklāt ir sieviete — kaila vai gandrīz kaila sieviete. Cekuls tai uz galvas brīnum skaisti margoja mēnesnīcā, bet es nevarēju konstatēt, vai tas ir dabisks veidojums, ekscentrisks matu sakārtojums vai varbūt cepure.
Cekuls bija balts, bet viss pārējais augums melns, piķa melns un mēnesnīcā mirguļoja. Un visā viņas augumā bija jaušama tāda trauksme, tāda pašapziņa un tāds dzirkstošs dzīvesprieks, ka man aizrāvās elpa.
Viņa ierunājās, un tā bija mūzika. Tā bija mūzika, kurā nevarēja atšķirt vārdus.
— Piedodiet, — es teicu, — es jūs nesaprotu.
Viņa atkal ierunājās, un balss iedziedājās zilsudrabainajā pasaulē kā kristāla zvaniņš, bet es tomēr neko nesapratu. Izmisīgi iedomājos, vai kāds manas pasaules cilvēks jel kad spētu saprast valodu, kas izpaužas mūzikā, vai arī to varbūt nemaz nevajag saprast tā, kā mēs saprotam to, ko izsakām ar vārdiem.
Es papurināju galvu, viņa iesmējās, un smiekli — padobji, guldzoši un līksmi smiekli — man nepārprotami pauda viņas cilvēcisko būtību.
Viņa izstiepa roku, panāca dažus soļus tuvāk, un es saņēmu izstiepto roku. Kad biju satvēris viņas plaukstu, viņa pagriezās un viegliem soļiem sāka skriet kalnā, un es skrēju viņai līdzi. Mēs sasniedzām kalna virsotni un skrējām tālāk roku rokā, lejā pa otru nogāzi, skrējām kā apreibuši, aizrautīgi — skrējām bez mērķa, aiz tīra, neprātīga jaunības prieka par to, ka dzīvojam un ka visapkārt ir tik burvīga mēnesnīcas nakts.
Mēs bijām jauni un apreibuši neizprotamā līksmē, kurai, šķiet, nebija nekāda pamata vai dziļākas jēgas, vismaz es biju pavisam apskurbis no jūtu pārpilnības.
Viņa bija satvērusi manu roku ļoti cieši, ar jauna cilvēka vingrumu un spēku, un mēs skrējām tā, it kā būtu saplūduši vienā būtnē — jā, man pat šķita, ka esmu dīvainā kārtā kļuvis par daļu no viņas, ka neizprotamā kārtā zinu, kurp mēs skrienam, kādēļ skrienam, bet manu prātu joprojām skurbi- nāja dīvainā līksme, un es nespēju iztulkot šo nekad neizjusto atziņu nekādos man saprotamos vārdos.
Nonācām līdz strautam, pārskrējām tam pāri, apskrējām apkārt uzbērtajam pakalnam, kur biju atradis galvaskausus, uzskrējām nākamajā pakalnā un tā virsotnē beidzot sastapām veselu sabiedrību.
Sajā pusnakts piknikā bija vairāki dalībnieki — kādi seši, un tie visi izskatījās tādi paši kā svešā meitene, ar kuru kopā es skrēju. Visapkārt mētājās piknika grozi vai priekšmeti, kas izskatījās līdzīgi piknika groziem, un pudeles, pie kam šīs pudeles un grozi bija puslīdz salikti aplī. Apļa vidū atradās neliels, sudrabains aparātiņš, tikai mazliet lie- Hāks par basketbola bumbu.
Mēs apstājāmies loka malā, un visi pārējie pagriezās, lai palūkotos uz mums, bet viņi nelikās pārsteigti, it kā tas, ka viens no viņiem atved līdzi tādu pilnīgi svešu būtni kā es, nebūtu nekas neparasts.
Sieviete, ar kuru kopā biju atnācis, kaut ko teica savā mūzikas valodā, un citi ar tādu pašu mūziku atbildēja. Viņi mani vēroja gan, bet vēroja draudzīgi.
Tad visi, izņemot vienu, sasēdās lokā, bet tas, kas bija palicis kājās, pienāca pie manis un ar žestu aicināja mani piebiedroties viņu pulciņam.
Es apsēdos; vienā pusē man sēdēja sieviete, ar kuru kopā biju skrējis, bet otrā pusē tas, kurš mani bija aicinājis apsēsties.
Viņiem, man likās, tas laikam bija tāds kā svētdienas izbraukums, kaut gan sēdošo lokā bija jaušams kaut kas tāds, kas šķita vairāk nekā vienkārša izklaidēšanās. Šo lokā sēdošo būtņu sejās un augumos viedās saspringtas gaidas, it kā viņi gatavotos kādam ļoti svarīgam notikumam. Viņi izskatījās līksmi, satraukti un saspringti, un likās, ka dzīvība viņos sprēgāt sprēgā.
Izņemot cekulus, viņi bija gluži kā cilvēki, un tagad es skaidri redzēju, ka viņi visi ir kaili. Man bija diezgan laika izprātoties, no kurienes viņi gan varētu būt ieradušies, jo Tapers būtu man pateicis, ja šo pasauli apdzīvotu šādi radījumi. Bet viņš sacīja, ka Puķes esot vienīgā radība, kas apdzīvo šo planētu, kaut gan viņš minēja, ka reizēm ierodoties ciemiņi.
Vai šīs būtnes ir ciemiņi, kas tikai reizumis ierodas, vai arī to iedzīvotāju pēcteči, kuru kaulus es atradu uzkalnā, un tagad tās pēkšņi iznākušas no kādas tikai tām zināmas paslēptuves? Taču šīs būtnes nepavisam neizskatījās pēc tādām, kas radušas slēpties vai slapstīties.
Dīvainais aparāts joprojām atradās loka vidū. Ja tas būtu pikniks, ko rīko milvilieši, šo aparātu varētu noturēt par patafonu vai radioaparātu, kuru kāds paņēmis līdzi. Bet šiem ļaudīm nekādas mūzikas nevajadzēja, jo viņu valoda bija mūzika un priekšmets nelīdzinājās nekam, ko es līdz šim biju redzējis.
Tas bija apaļš un šķita veidots no daudzām dažādos leņķos izvietotām lēcām, tā ka lēcu virsmas uztvēra mēness gaismu un, to atstarodamas, padarīja bumbu par žilbinošu, mirdzošu brīnumu.
Daži no lokā sēdētājiem sāka izsaiņot grozus un korķēt vaļā pudeles, un es biju pārliecināts, ka viņi arī mani aicinās kopā ar viņiem ēst un dzert. Par to es domāju ar lielām bažām, jo nevarēju taču atteikties, ja viņi izturējušies pret mani tik laipni, un tomēr man varbūt ir bīstami baudīt viņu ēdienus. Lai arī viņi izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr ļoti iespējams, ka viņu vielumaiņa atšķiras no mūsējās un tas, kas noder viņiem pārtikai, man ir inde.
Tīrais sīkums, protams, bet man tas šķita ārkārtīgi svarīgi, un es, sēdēdams kopā ar viņiem, pārcietu lielas bailes, domādams, kā rīkoties. Es pieciestu, ja viņu ēdiens izrādītos kaut kāds pretīgs, nebaudāms draņķis; par laipnību, kādu šīs būtnes man parādījušas, es būtu ar mieru norīt jebkuru riebeklību. Vilcināties mani mudināja vienīgi doma, ka man šī barība varētu atnest nāvi.
Atcerējos, ka vēl pirms brīža biju centies sevi pārliecināt: lai cik lielas briesmas mums draudētu no Puķēm, mums jāielaiž tās savā pasaulē, jācenšas atrast kopīgu pamatu, lai kaut kā izlīdzinātu visas pretišķības, kas varētu pastāvēt starp tām un mums. Vēl pirms brīža domāju, ka cilvēka dzimuma nākotne lielā mērā var būt atkarīga no mūsu prasmes sastapties un sadarboties ar citām saprātīgām būtnēm, ja pienāks laiks — vai nu pēc simt, vai tūkstoš gadiem, kad mēs sastapsim citas, atšķirīgas būtnes, — un tādēj mēs nedrīkstam ciest neveiksmi šai pirmajā' reizē.
Un šeit, es sapratu, bija citas, atšķirīgas saprātīgas būtnes. Tās sēdēja ilokā, un es nedrīkstēju vairs rīkoties citādi, kā būtu šai brīdī jārīkojas visai cilvēcei kopumā. Mans pienākums bija izturēties tā, kā, pēc manām domām, būtu jāizturas jebkuram cilvēkam, — man jāpieņem ēdiens, ko man sniegs.
Varbūt manas domas nedarbojās visai skaidri. Notikumi risinājās pārāk strauji, un man bija pārāk maz laika. Bija jāizšķiras vienā mirklī, un es cerēju, ka esmu izšķīries pareizi.