Arī es uzlēcu kājās un kopā ar viņiem skatījos uz aparātu, un man likās — viņi ir aizmirsuši, ka es stāvu viņu vidū. Visa viņu uzmanība bija pievērsta mirdzošajai bumbai.
Kamēr tā tikšķēja, tās spožumu apmigloja mirguļojoša dūmaka, un dūmaka pletās arvien plašāk, kā migla, kas ceļas no upes un nogulst pār zemi.
Dūmaka ietina mūs, un miglā sāka veidoties dīvainas kontūras. Sākumā tās bija neskaidras, izplūdušas formas, bet pamazām kļuva blīvākas, stingrākas, kaut arī ne īsti skaidras; tās šķita it kā no pasaku valstības, kaut kas tāds, ko var gan saredzēt ar acīm, bet nekad nevarēs aizsniegt ar roku.
Un tad dūmaka izklīda. Var arī būt, ka tā nekur neizgaisa, tikai mēs to vairs nemanījām, jo līdz ar kontūrām tā bija radījusi veselu jaunu pasauli, kurai mēs nepiederējām, bet kur bijām tikai skatītāji.
Likās, mēs stāvam uz kādas ēkas — uz Zemes to varētu dēvēt par villu — terases. Zem mūsu kājām bija rupji tēstas akmens plāksnes, no akmeņu spraugām līda ārā zāle, bet mums aiz muguras pacēlās smagnējas mūra sienas. Taču arī sienas tinās vieglā miglā, it kā tās būtu butaforijas, kas nav domātas pārāk pamatīgai aplūkošanai.
Mūsu priekšā pletās pilsēta — neglīta pilsēta, kurā nebija nekāda daiļuma. Tā bija ļoti utilitāra ģeometrisku veidojumu blīva, celta- bez jebkādas iedvesmas, bez arhitektoniskas izdomas, balstoties vienīgi uz principa, ka cits uz cita sakrautie akmeņi spēj dot patvērumu. Visa pilsēta bija dzeltenpelēku izkaltušu dubļu, krāsā, un, cik tālu vien acs spēja saredzēt, pletās bezjēdzīga, taisnstūros būvētu celtņu masa, turklāt visas ēkas izskatījās kā juku jukām samestas un tik blīvi kopā, ka skatienam nebija kur pakavēties un atpūsties.
Un tomēr viss šķita nereāli; Šis masivais akmeņu sprosts pat īsu mirkli neatgādināja īstas mūra celines. Arī akmens plāksnes zem mūsu kājām neradīja izjūtu, ka stāvam uz īstas, akmeņiem klātas terases. Drīzāk likās, ka mēs plīvojam pirksta platuma tiesu virs akmens plāksnēm, tām nemaz nepieskaroties.
Man bezmaz šķita, ka atrodamies panorāmas kinoteātrī. Visapkārt mums savu gaitu ritēja filma, un mēs apzinājāmies, ka esam W šeit, jo redzējām to visu sev apkārt, bet filmas aktieri mūs nemanīja, un, kaut arī zinājām, ka atrodamies notikumu centrā, visu laiku tomēr nezuda apjauta, ka nepiederam pie savas apkārtnes, ka stāvam nomaļus no šīs burvju valstības, kas mūs ieskauj no visām pusēm.
Sākumā vēroju tikai pilsētu, bet tagad pa-' manīju arī, ka pilsētā valda šausmas. Pa ielām kā negudri skraidīja ļaudis, bet tālumā skanēja nāvei nolemtu cilvēku kliedzieni un spalgas, izmisīgas gaudas.
Tad pilsētu un brēcošos cilvēkus izdzēsa viens vienīgs negants gaismas uzliesmojums, žilbinošs baltums, kas uzzibsnīja tik intensīvi, ka visapkārt kļuva absolūti tumšs. Tumsa krišus nokrita pār mums, un visā pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi tumsa, un tur, kur bija uzliesmojis gaismas zibsnis, atskanēja pērkona grandieni.
225
Rokas izstiepis, paspēru nelielu soli uz priekšu. Manas rokas tvēra tukšumā, un mani
15-1472
pārmāca sajūta, ka viscaur ir tikai tukšums, bezgalīgs tukšums, ka viss, ko esrnu piedzīvojis līdz šim, bijis vienīgi mans, un tagad šis māns izgaisis un pametis mani uz mūžu mūžiem maldāmies melnā nebūtībā.
Neuzdrošinājos spert vēl kādu soli, bet stāvēju, taisni izslējies un sastindzis, baidīdamies pakustināt kaut rnuskulīti, jo, kaut arī tas bija bezjēdzīgi, man likās, ka atrodos uz platformas un teju teju varu nogāzties no tās neizmērojamā tukšuma bezdibenī.
Kamēr es tā stāvēju, tumsa sāka balot, līdz kļuva pelēcīga, un šai pelēcīgajā mijkrēslī es atkal ieraudzīju iznīcinātu un drupās sagrautu pilsētu; tai pāri brāzās orkāns, snaikstījās liesmu mēles, un pelni griezās baismā iznīcības viesulī. Pāri pilsētai vēlās tik drausmīgs mākonis, it kā visas pasaules negaisa mākoņi būtu saplūduši vienā vienīgā. Un no šī baismīgā negaisa mākoņa atskanēja dobji nāves, šausmu un likteņa dārdi, mežonīgs, baiss troksnis kā paša ļaunuma balss.
Redzēju, ka lokā ap mani stāv visi pārējie — melnādainās būtnes ar sudrabotajiem cekuliem, tāpat baismu pārņemtas un sastingušas, redzētās ainas apstulbotas, stīvas aiz bailēm, varbūt pat vairāk nekā vienkārši aiz bailēm — drīzāk sastingušas māņticīgās šausmās.
Es stāvēju kopā ar viņiem kā zemē ieaudzis, līdz dārdi pamazām apklusa. No gruvešiem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas, un, kad
grandieni bija norimuši, klusumā kļuva dzirdami sīki sprakšķi un krakšķi, — tur plaisāja un drupa akmeņi, kas vēl nebija sagāzušies. Bet nedzirdēja vairs ne raudu, ne spalgo vaimanu. Nebija vairs neviena cilvēka, un vienīgā kustība, ko varēja Vērot, bija gruveši, kas vietvietām krita kopā kailajā, apkvēpušajā un pilnīgi sagrautajā pilsētā, kur bija uzliesmojusi žilbinošā gaisma.
Pelēkā krāsa dzisa, un pilsētas ainava sāka pamazām izgaist. Es jau varēju atšķirt piknika loka vidū margojošo, lēcām klāto basketbola bumbu. No maniem jaunajiem paziņām tuvumā nebija vairs neviena; tie bija pazuduši. Gaistošajā pelēcīgajā krēslā dzirdēju jaunus kliedzienus, bet tie skanēja citādi — ne tā kā pilsētas iedzīvotāju brēcieni, pirms pilsētā nokrita bumba.
Tagad es sapratu, ka esmu redzējis kodolieroča sprādzienu — gluži tā, it kā būtu noskatījies to televīzijas pārraidē. Un televizors, ja to var tā nosaukt, nebija nekas cits kā tā pati basketbumba. Ar nezināma burvja mehānisma palīdzību tā bija pagriezusi laika ratu atpakaļ un parādījusi mums kādu liktenīgu vēstures brīdi.
Pelēkā dūmaka izzuda pavisam, un atkal bija nakts — zeltainā mēness gaisma, zvaigžņu mirga, un sudrabotās pakalnu nogāzes nolaidās līdz'strauta ūdenim, kas spīguļoja kā dzīvsudrabs.
15*
227
Redzēju pa attālāko kalna nogāzi šaudā
mies melnās būtnes, viņu sudraba cekuli zibēja mēnesnīcā; tās skrēja kā neprātīgas un kliedza mākslotās izbailēs.
Es nolūkojos tām pakaļ, un man pārskrēja tirpas, jo jutu, ka šajās izdarībās ir kaut kas slimīgs, ka tajās izpaužas gara vai dvēseles neveselums.
Lēnām es pagriezos pret basketbumbu. Tā atkal bija vairs tikai parasta, ar lēcām aplipināta bumba. Piegāju tai klāt, nometos tai blakus uz ceļiem un sāku vērīgi to aplūkot. Bumbas virspuse tiešām bija noklāta ar daudzām lēcām, un spraudziņās starp izliektajām lēcām pamanīju kaut kādu mehānismu, bet vājaja mēness gaismā nevarēju saskatīt detaļas.
Pastiepis roku, es uzmanīgi pieskāros bumbai. Tā likās ļoti trausla, un es baidījos to salauzt, bet atstāt to šeit nedrīkstēju. Man tā vajadzīga. «Ja vien man izdosies nokļūt atpakaļ uz Zemes,» es nodomāju, «tā man noderētu par apliecinājumu stāstam, kas man būs stāstāms.»
Novilku svārkus un izklāju tos zemē, tad saudzīgi, abās plaukstās saņēmis, pacēlu bumbu un noguldīju to uz svārkiem. Saņēmu svārku malas un stūrus kopā, ietinu bumbu un tad sasēju piedurknes, lai tīstoklis neizjūk.
Pacēlu ietīto bumbu, saudzīgi paņēmu padusē un tad piecēlos kājās.
Pārtikas grozi un pudeles bija izsvaidīti visapkārt, un es nodomāju, ka jāpošas projām, cik vien ātri kājas nes, jo svešie droši vien atgriezīsies, lai paņemtu basketbumbu un savāktu savu piknika mantību. Pagaidām viņus vēl nekur nemanīja. Vērīgi ieklausoties, man !likās, ka viņu tikko sadzirdamie kliedzieni pagaist kaut kur ļoti tālu.
Pagriezos uz otru pusi, nokāpu no pakalna un pārbridu pāri strautam. Kad biju jau pa pusei uzkāpis otrā pakalnā, sastapu Taperu, kas bija nācis mani meklēt.
— Domāju, ka esi apmaldījies, — viņš teica.
— Satiku veselu baru ļaužu. Piedalījos viņu piknikā.
— Viņiem ir tādas jocīgas sekstes?
— Bija gan.
— Tie ir mani draugi, — Tapers paskaidroja. — Viņi te ir bijuši daudz reižu. Viņi nāk uz šejieni šausmināties.
— Šausmināties?
— Nūja. Tā viņiem ir izprieca. Viņiem patīk šausmināties.
Es palocīju galvu. «Ak tad tā,» es nodomāju. «Kā mazi bērni, kas piezogas pie mājas, par kuru klīst valodas, ka tur spokojas, un lien pie loga skatīties, lai pēc tam varētu laisties lapās, pilnā rīklē brēcot iedomātās bailēs par iedomātām briesmām, ko it kā redzējuši spoku mājā. Un tā katru reizi, un nekad tiem neapnīk šī izprieca, kurā tiem baudu sagādā pašu izbailes.»
-TT- Viņiem iet milzīgi jautri, — Tapers sacīja. — Es nezinu neviena, kas vēl prastu tā uzjautrināties.
— Tu esi viņus bieži sastapis?
— Nezin cik reižu, — Tapers atteica.
— Man tu par to neko nestāstīji.
— Nebija jau laika, — Tapers sacīja. —* Man tas arī nemaz neienāca prātā.
— Vai viņi dzīvo tepat tuvumā?
— Nē, — Tapers atbildēja, — ļoti tālu.
— Bet uz šīs pašas planētas?