— Redziet, — es sacīju, — jūs nezināt,-cik daudz man šī nauda nozīmē. Daļēji tā, protams, ir mana vaina. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr atvērs banku, vai arī atrast labu, drošu vietu, kur naudu noglabāt. Bet sagadījās tik daudz notikumu …
— Neraizējieties nenieka, — Puķes mani mierināja. — Mēs jums to atdosim.
— Lieliski, — es noteicu, — bet vai viņam tiešām jārunā šajā balsī?
— Kas vainas balsij?
— Pie velna, — es iesaucos, — lai jau runā! Es gribu ar jums aprunāties, varbūt pat strīdēties, un tāpēc tas nav jēdzīgi, bet lai paliek — ko tad no viņa var gribēt.
— Labi, runāsim citā balsī, — Puķes atteica un teikuma vidū sāka runāt lietišķā balsī.
— Sirsnīgi pateicos, — es sacīju.
— Jūs taču atceraties, — Puķes turpināja, to reizi, kad mēs jums piezvanījām pa telefonu un lūdzām, lai jūs pārstāvētu mūs?
—r Protams, atceros. Bet reprezentēt jūs …
— Mums ārkārtīgi vajadzīgs kāds cilvēks. Kāds, kam varam uzticēties.
— Bet kā tad jūs zināsiet, vai es esmu cilvēks, kuram varat uzticēties?
— Mēs to zinām, — balss apgalvoja, — jo jūs mīlat mūs.
— Paklausieties, — es iebildu, — nesaprotu, kādēļ jūs tā domājat. Nezinu, vai es …
— Jūsu tēvs uzgāja tos mūsu pārstāvjus, kas nīkuļoja jūsu pasaulē. Viņš aiznesa tos uz mājām un sāka kopt. Viņš mūs sargāja, rūpējās par mums un mīlēja mūs, un mēs atžirgām.
— Jā, to visu es zinu.
— Jūs esat sava tēva turpinājums.
— Ne gluži. Ne gluži tādā veidā, kā jūs domājat.
— Esat gan, — Puķes palika pie sava. — Mēs zinām jūsu bioloģiju. Zinām iedzimtības likumu. Jums jau arī pašiem ir paruna: kāds tēvs, tāds dēls.
Redzēju, ka nav vērts. Nav vērts strīdēties. Viņas visu izsecinājušas ar savas rases loģiku, balstīdamās uz faktiem, ko tās daļēji apguvušas pašas, daļēji kaut kā uzkrājušas, nākot saskarē ar mūsu Zemi. Un tas droši vien pilnīgi atbilda augu pasaules likumsakarībai, jo ikviens jauns stāds izauga gandrīz tieši tāds pats kā tēva un mātes augs. Man likās, ka būtu veltīga cīņa censties viņas pārliecināt par to, ka pieņēmums, ka$ ir spēkā viņu pasaulē, nebūt ikreiz atbilst līdzīgam gadījumam cilvēku pasaulē.
— Labi, — es atteicu, — lai paliek jums taisnība. Jūs esat pārliecinātas, ka varat man uzticēties, un laikam jau tā arī ir. Bet, ja gribu palikt godīgs, man jāsaka jums, ka es šo uzdevumu nevaru uzņemties.
— Nevarat? — tās brīnījās.
'-— Jūs gribat, lai es jūs reprezentēju mūsu pasaulē. Lai kļūstu par jūsu sūtni. Par jūsu starpnieku.
— Jā, tieši to mēs gribētu.
— Man nav nekādas prakses šādā darbā. Nav arī nekādu dotību. Es nezinātu, ko darīt. Es pat neprastu iesākt.
— Jūs jau esat sācis, — Puķes sacīja. — Un ar sākumu mēs esam loti apmierinātas.
Es salēcos un nodrebēju.
— Ar kādu sākumu? — es pārsteigts jautāju.
— Ka ne, — Puķes paskaidroja. — Jūs taču lūdzāt, lai Džeralds Šērvuds nodibina sakarus ar kādu amatpersonu. Ar kādu augstu amatpersonu, jūs turklāt uzsvērāt.
— Tad es nerunāju jūsu vārdā.
— Bet varējāt to darīt, — Puķes teica.
— Mums vajag kāda, kas cilvēkiem pastāsta par mums.
— Runāsim godīgi, — es iebildu. — Ko es varu par jums pastāstīt? Es taču pats nezinu gandrīz neko.
— Mēs jums pateiksim visu, ko gribēsiet zināt.
— Labi. Pirmais jautājums, — es sacīju.
— Šī taču nav zeme, kur jūs esat cēlušās?
— Nē, nav. Esam ceļojušas cauri daudzām pasaulēm.
— Bet kas notika ar cilvēkiem — nē, ne ar cilvēkiem, bet ar tām saprātīgajām būtnēm, kas apdzīvoja šīs pasaules?
— Nesaprotam. •
— Kad jūs ierodaties kādā pasaulē — ko jūs darāt ar saprātīgajām būtnēm, kuras atrodas tur priekšā?
— Mēs nemaz tik bieži nesastopam saprātīgas būtnes — augsti attīstītas, patiesi saprātīgas būtnes. Augsti attīstīts saprāts neveidojas visās pasaulēs. Ja tādu sastopam, cenšamies sadarboties. Strādājam kopā. Protams, kad tas ir iespējams.
— Bet mēdz būt arī tādas reizes, kad tas nav iespējams?
— Lūdzami, nepārprotiet mūs, — Puķes sacīja. — Ir bijuši pāris gadījumi, kad mēs nevarējām nodibināt kontaktu ar kādas pasaules saprātīgajām būtnēm. Tās mūs nepamanīja. Mēs tām bijām tikai kaut kāds cits, nenozī-
\
V \
mīgs dzīvības paveids, kaut kāda — kā jūs to nosauktu — nezāle, vai.
— Un ko jūs tādā gadījumā darāt?
— Ko mēs varam darīt? — tās atbildes vietā jautāja.
Man šķita, ka tā nav pilnīgi godīga atbilde. Tās varēja darīt ļoti daudz.
— Un tā jūs turpināt ceļot.
— Turpinām ceļot?