— Nekas, samērā ciešami, — viņa atbildēja. — Nekāda lielā ilabuma jau nevaru gaidīt. Man likās gan, ka tas esi tu, bet acis vairs ilāgā nerāda, un es nekad nevaru būt ciroša.
— Cik jauks rīts, misis Tailer. Pašreiz pieturas varen labs laiks.
— Jā, — viņa atteica, — pieturas gan. Es iznācu paskatīties, vai neredzēšu Taperu. Laikam atkal kaut kur aizklīdis. Vai neesi viņu kaut kur manījis?
Es papurināju galvu. Taperu Taileru neviens nav redzējis jau gadus desmit.
— Viņš man ir tāds nerimtīgs zellis, — viņa sacīja. — Mūždien viņam jāklaiņo apkārt. Kad es tev saku — taisni nezinu, kā ar viņu tikt galā.
— Neraizējieties, — es viņu mierināju, — gan atkal uzradīsies.
— Jā, — viņa piekrita, — domāju, ka pārnāks gan. Viņš jau, pats zini, tikpat vienmēr atgriežas. — Ar spieķa galu viņa viegli pabakstīja dobi ar purpurkrāsas puķēm, kas auga gar celiņa malu. — Tās šogad padevušās lieliskas, — viņa sacīja. — Izaugušas skaistākas nekā jel kad. Es tās dabūju no tava tēva pirms divdesmit gadiem. Misters Tailers bija lielos draugos ar tavu tēvu. Tu, protams, to vēl atceries?
— Jā, — es teicu, — atceros ļoti labi.
— Un tava māte? Pastāsti, kā viņai klājas. Mēs senāk bieži ciemojāmies viena pie otras.
— Jums piemirsies, misis Tailer, — es maigi aizrādīju, — ka mana māmuļa jau gandrīz divus gadus ir zem velēnām.
— Ak jā, kā tad, kā tad, — viņa attapās. — Tiesa, tiesa, esmu kļuvusi aizmāršīga. Bet tā jau vecumā iet. Kas tad ar par labumu no tik ilgas dzīvošanas!
— Nu man jāiet, — es teicu. — Bija patīkami jūs sastapt.
— Tu esi ļoti mīļš, ka mani apciemoji, — viņa sacīja. — Un, ja tev vēl būtu brītiņš llaika, tu varētu ienākt iekšā un kopā ar mani padzert tēju. Tagad tik reti kāds iegriežas uz tēju. Man šķiet, tas ir tādēļ, ka tagad citādi ilaiki. Nevienam vairs nav vaļas mierīgi padzert tēju.
— Man ļoti žēl, bet nevarēšu vis, — es atteicos. — Iegriezos tikai uz īsu brītiņu.
— Tomēr, — viņa sacīja, — bija ļoti jauki, ka atnāci. Ja nu gadās sastapt Taperu, tad pasaki viņam, lūdzams, lai nāk beidzot uz mājām.
— Katrā ziņā, — es nosolījos.
Biju priecīgs, ticis no viņas vaļā. Viņa bija gaužām mīlīga, tomēr mazliet jukusi. Visus gadus kopš Tapera pazušanas viņa to meklē, turklāt vienmēr tā, it kā dēls tikko būtu izgājis no istabas, vienmēr pavisam rimti un drošā pārliecībā, ka viņš pēc īsa brītiņa atgriezīsies.
Viņa par to runāja gluži saprātīgi un bija ļoti sirsnīga un mīļa, un gandrīz nemaz neraizējās par savu debīlo dēlu, kas bija kā ūdenī iekritis.
Es atceros, ka ar Taperu bija tīrais negals. Viņš bija kā dzirnakmens kaklā visiem, bet īpaši man. Viņš ļoti mīlēja puķes un mūžam slaistījās ap mana tēva siltumnīcu, un tēvs, kas nespēja nodarīt pāri pat mušai, pacieta arī Taperu ar visu viņa nemitīgo tērgāšanu. Ta- pers bija man ārkārtīgi pieķēries, un, lai es darīju ko darīdams vai teicu ko teikdams, viņš man sekoja kā ēna. Tas, ka viņš bija krietnus desmit gadus vecāks par mani, viņam neko nenozīmēja, jo viņš bija bērna prātā. Vēl tagad man atmiņā skanēja viņa bezrūpīgā balss: viņš apjūsmoja itin visu, tīksminājās ap puķēm un uzdeva nebeidzamus, bezjēdzīgus jautājumus. Es viņu, protams, neieredzēju, bet viņā nebija arī nekā tāda, par ko viņu varētu patiesi ienīst. Tapers bija tāds radījums, ko vajadzēja pieciest. Taču es arī zināju, ka nekad nespēšu aizmirst viņa stulbi bezrūpīgo, līksmo balsi, siekalošanos runājot un nejēdzīgo paradumu skaitīt pašam savus pirkstus — dieviņš vien zina, kādēļ viņš to darīja, — it kā baidītos, ka nupat būs kādu no tiem pazaudējis.
Saule jau bija uzlēkusi un pārpludināja zemi ar spožu gaismu, un es ar katru mirkli skaidrāk apzinājos, ka mūsu pilsētiņa ir ieslēgta lokā un nošķelta no pasaules, ka nezin kāpēc mūs kaut kas vai kāds iesprostojis kā krātiņā. Paraudzījies atpakaļ uz noieto ceļu, redzēju, ka visu laiku esmu gājis pa aploces iekšmalu. Palūkojoties uz priekšu, varēju diezgan skaidri nospraust šo līkni.
Bet es nesapratu, kādēļ tas noticis tieši ar mums. Kādēļ ar tādu mazu pilsēteli kā mūsējā? Ar pilsētiņu, kura ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu tādu pašu pilsētiņu.
Bet varbūt, — man iešāvās prātā, — gluži tā tomēr nav. Tā būtu teicis es un varbūt visi pārējie milvilieši. Visi, izņemot Nansiju šēr- vudu — Nansiju, kas vēl nupat vakar vakarā bija izklāstījusi man savu dīvaino teoriju, ka šī mūsu pilsētiņa esot kaut kas sevišķs. Un es sāku prātot, vai viņai varētu būt taisnība. Vai mūsu mazā Milvila patiesi ir citāda nekā visas citas mazās pilsēteles?
Biju nonācis līdz savai ielai, un pēc mana aprēķina tai vajadzēja atrasties aplenkuma līnijas iekšpusē.
Sapratu, ka tālāk iet vairs nav nekādas jēgas. Tā būtu veltīga laika nosišana. Man vairs nevajadzēja noiet visu apli, lai pārliecinātos, ka esam ieslēgti lokā.
Pārgāju pāri prezbiteriāņu mācītājmājas pagalmam, un turpat otrpus ielai puķu un krūmu biezoknī atradās mana māja. Aiz mājas slējās novārtā pamestā siltumnīca, kuploja dārzs un ziedēja vesels puķu lauks — tās pašas sarkanvioletās purpurkrāsas puķes, ko misis Tailera bija bakstījusi ar spieķi, teikdama, ka šovasar tās varen krāšņi saziedējušas.
Kad sasniedzu ielu, izdzirdu ritmisku čīkstoņu un sapratu, ka pagalmā atkal iemanījušies puikas un draiskuļojas vecajās šūpolēs pie lievenēm.
Mazliet apskaities par šo čīkstoņu, es steidzos pa ielu uz mājām. Cik reižu nebiju puikām piekodinājis, lai liek šūpoles mierā. Tās bija vecas un paputējušas, un kādā jaukā dienā kārtis vai kaut kas cits varēja pārlūzt un kāds no resgaļiem pamatīgi apdauzīties. Es, protams, būtu varējis tās nojaukt, bet tādam darbam man necēlās rokas, jo tās bija mātes šūpoles. Dažu labu stundu viņa bija pavadījusi pagalmā, lēnām un rāmi šūpodamās un priecādamās par puķēm.
Pagalmu skatienam aizsedza vecs ceriņu dzīvžogs, un es nevarēju saredzēt šūpoles, iekams nebiju sasniedzis vārtiņus.
Pieskrēju pie vārtiņiem, strauji atrāvu tos vaļā, aši iegāju pagalmā, bet tad paliku kā pienaglots stāvam.
Šūpolēs nebija neviena puikas. Tajās sēdēja pieaudzis vīrietis, kurš, ja par apģērbu neuzskata izpluinītu salmu platmali, ko viņš bija šķērseniski uzmaucis galvā, bija pliks kā no mātes miesām nācis.
Mani ieraudzījis, viņš idiotiski ieņirdzās.
— Hei, sveiks! — viņš līksmā, bezrūpīgā balsī uzsauca. Un, tikko bija to izteicis, siekalodamies sāka skaitīt sev pirkstus.
Viņa izskats un pazīstamā, kaut ari sen aizmirstā balss noskaņa man pēkšņi atsauca atmiņā vakardienas pievakari.
Eds Ādlers ieradās vakar pēcpusdienā, lai noņemtu manu telefona aparātu, un pats bija gaužām nelaimīgs.
— Man ļoti žēl, vecais, — viņš sacīja, — es nemaz negribu to darīt, bet jādara vien būs. Toms Prestons pavēlēja.
Eds ir mans draugs. Mēs sadraudzējāmies vidusskolā un esam palikuši labi draugi vēl šobaltdien. Arī Toms Prestons, protams, mācījās kopā ar mums skolā, bet nebija draugs ne man, nedz kādam citam. Viņš bija pretīgs puika un arī tagad, pieauguša vīra kārtā, ir pretīgs tips.
«Bet tā jau pasaulē iet,» es nodomāju. «At- biras vienmēr peld pa virsu.» Toms Prestons ir telefona centrāles direktors, bet Eds Ādlers strādā pie viņa par montieri un līnijas labotāju — uzstāda aparātus un labo bojājumus, bet es esmu nekustamu īpašumu un dzīvības apdrošināšanas aģents un patlaban taisos šo nodarbošanos mest pie malas. Ne tādēļ, ka es pats to gribētu, bet tādēļ, ka man nav citas izejas, tādēļ ka neesmu samaksājis rēķinu telefona centrālei un jau sen esmu parādā arī īres maksu.
Toms Prestons dzīvē guva panākumus, man neveicās nemaz, Eds Adlers gan nopelnīja ģimenei iztiku, bet nekur tālāk arī netika. Nezinu, kā klajās pārējiem. Kā klājās pārējiem draugiem no vidusskolas laikiem? Uz to es nevarēju atbildēt, jo nezināju. Viņi visi aizklīduši projām. Tādā mazā pilsētiņā kā Mil- vila cilvēkam īsteni nav ko iesākt. Droši vien arī es nebūtu te palicis, ja nebijis māmuļas. Pēc tēva nāves es pārtraucu mācīšanos un palīdzēju mātei siltumnīcā, līdz viņa sekoja tētim. Un tad es biju Milvilā nodzīvojis jau tik ilgi, ka būtu bijis grūti aiziet no šejienes.
— Ed, — es apjautājos, — vai esi kādreiz dzirdējis kaut ko par mūsu puišiem?
— Nē, neesmu, — Eds atteica. — Nezinu, kur katrs palicis.
— Atceries, — es atgādināju, — kārno Os- tinu un Carliju Tomsonu, Martiju Holu un Alfu … esmu aizmirsis Alfa uzvārdu.
— Pītersons, — Eds piebilda.
— Pareizi, — es sacīju. — Dīvaini gan, ka varēju tā aizmirst viņa uzvārdu. Mēs ar Alfu esam pavadījuši kopā daudz jautru brīžu.
Eds atvienoja vadu un piecēlās, šūpodams aparātu vada galā.
— Ko tu tagad domā darīt? — viņš apjautājās.
— Laikam slēgšu savu būdu ciet, — es atbildēju. — Nav jau telefons vien. Viss iet greizi. Esmu parādā arī īres naudu. Dens Vi 1 - ilobijs savā bankā par to milzīgi sūrojas.
— Tu jau varētu iekārtot kantori savā mājā.
— Ed, — es viņu pārtraucu, — man nekāda kantora nevajag. Man šis darbs nekad nav gājis no rokas. Es nepratu iesākt. Jau pašā sākumā cietu zaudējumus.
Piecēlos, uzliku galvā platmali un izgāju no kantora. Uz ielas nebija gandrīz neviena cilvēka. Ietves malā stāvēja dažas mašīnas, kāds suns ošņājās ap laternas stabu, un Kleinais Grants bija ieņēmis pozīcijas pie krodziņa «Laimīgo ala», cerēdams, ka varbūt kāds garāmgājējs piedāvās viņam čarku.