— Mēs nezinām, tās atbildēja.
— Kāds ir jūsu mērķis? Ko gribat sasniegt?
— Nezinām, — skanēja atbilde.
— Pagaidiet, pagaidiet. To jūs sakāt jau otro reizi. Jums taču jāzina …
— Ser, — Puķes atbildes vietā atkal uzdeva jautājumu, — vai cilvēkiem ir mērķis, apzināts mērķis?
— Šķiet, ka nav, — es atteicu.
— Tad mēs šaja ziņā esam līdzīgi.
— Varbūt gan.
— Jūsu pasaulē ir tādas mašīnas, ko jūs dēvējat par elektroniskajām smadzenēm?
— Ir, — es sacīju, — bet tās radītas pavisam nesen.
— Un šo mašīnu uzdevums ir uzkrāt datus, tos sakārtot, lai tie būtu sasniedzami, kad rodas vajadzība pēc tiem.
— Tomēr ir vēl daudz problēmu. Piemēram, kļūdainu datu izlabošana . ..
•— Tas patlaban nav sva/igi. Kāds, pēc jūsu domām, ir šo elektronisko skaitļošanas mašīnu mērķis?
— Mūsu mašīnām nav nekāda mērķa. Tās taču nav dzīvas.
— Bet ja nu tās būtu dzīvas?
— Tādā gadījumā, man šķiet, to gala mērķis būtu apkopot visus pieejamos datus un noteikt to savstarpējo attieksmi.
— Jādomā, jums taisnība, — Puķes piekrita. — Mēs tātad esam dzīvas skaitļošanas mašīnas.
— Tad jūsu darbam nav gala. Tas turpināsies mūžīgi.
— Mēs par to neesam gluži pārliecinātas, — tās teica.
— Bet. ..
— Datu vākšanai, — Puķes teica pareģoņa balsī, — ir tikai viens mērķis — jāsasniedz patiesība. Varbūt nemaz nav nepieciešams universāls datu krājums, lai nokļūtu līdz patiesībai.
— Kā jūs zināsiet, ka esat atradušas patiesību?
— Mēs zināsim. — tās atbildēja.
Es atteicos no cīnās. Tā nekur nevarēja tikt.
— Jus tatad gribat iegūt mūsu Zemi? — es jautāju.
— Jusu jautājums ir aplams un negodīgs. Mēs negribam iegūt jūsu Zemi. Mēs tikai gribam, lai jūs ielaižat mūs savā pasaulē, gribam iegūt dzīves telpu, gribam sadarboties ar jums. Jūs dotu rrHims savas zināšanas, mēs jums — savējās.
— Tātad mēs izveidotu apvienotu komandu? — es precizēju.
— Jā, protams, — tās atteica.
— Un tālāk?
— Kā jūs to domājat — tālāk? — tās vai-* cāja.
— Kad mēs būsim apmainījušies ar zināšanām — ko darīsim pēc tam?
— Dosimies tālāk, — tās sacīja. — Uz citām pasaulēm. Kopā.
— Meklēsim jaunu civilizāciju? Jaunas atziņas?
— Protams, — tās atteica.
Kad Puķes runāja, viss izklausījās gaužām vienkārši. Bet tik vienkārši tas vis nebija; tik vienkārši nekas nevarēja būt. Nekad nekas nav bijis vienkārši.
Cilvēks varētu ar tām sarunāties dienām ilgi, bez mitas uzdot jautājumus un tomēr iepazīties vienīgi ar vispārējās situācijas aptuvenām kontūrām.
— Ir kāds apstāklis, kas jums jāievēro, — es sacīju. — Zemes cilvēki nepieņems jūs, ja vajadzēs balstīties uz aklu ticību vien. Viņiem precīzi jāzina, ko jūs gaidāt no mums un ko mēs varam gaidīt no jums. Cilvēkiem vajadzīga zināma garantija par sadarbošanās iespējām.
— Mēs varētu palīdzēt cilvēkiem ļoti
16-147? 241 dažādi, — Puķes apgalvoja/ — Mums nav katrā ziņā jābūt tādām, k^das redzat mūs pašreiz. Mēs varam pārvērsties jebkuros jums nepieciešamos augos. Varām radīt jums milzīgu ekonomisku resursu uzkrājumu. Mēs varam kļūt par visiem tiem augiem, ko esat izmantojuši gadu gadiem, bet būsim labākas nekā jūsu līdzšinējais iztikas avots. Mēs varam kļūt par labāku uzturu, labākiem būvmateriāliem, par labāku šķiedru. Nosauciet no augu valsts, ko vien vēlaties, un mēs par to pārvērtīsimies.
— Jūs gribat teikt, ka mēs jūs varētu ēst, varētu nozāģēt, lai taisītu baļķus, un ieaust audumos? Un jūs būtu ar mieru?
Par atbildi atskanēja kaut kas līdzīgs nopūtai.
— Kā lai jums to izskaidro? Apēdiet vienu no mums, un tomēr mēs paliksim. Nozāģējiet vienu koku, paliks citi. Mums visām ir viena dzīvība: jūs nekad nevarētu nogalināt mūs visas, nekad nevarētu apēst visas. Mūsu dzīvība ir mūsu smadzenēs, nervu sistēmā, mūsu saknēs, sīpolos un gurnos. Mums nebūtu iebildumu, ja jūs patērētu mūs, ja vien mēs ar to varētu jums palīdzēt.
Turklāt mēs nepārvērstos par tiem izmantojamiem augiem vien, pie kuriem esat pieraduši. Mēs varētu kļūt par tādiem graudaugiem un pārvērsties par tādiem kokiem, par kādiem jūs nekad neesat pat dzirdējuši. Mēs varētu pieskaņoties jebkurai augsnei, jebkuram klimatam. Varētu augt, kur vien jūs vēlētos. Jums vajadzīgi ārstniecības līdzekļi, zāles. Lai tikai jūsu farmaceiti pasaka mums, kas viņiem nepieciešams, un mēs tūliņ pārvērtīsimies par to. Mēs būsim augi uz pasūtījuma.
— Jūs dotu mums visu to, — es sacīju, — un turklāt vēl savas zināšanas?
— Jā.
— Un kas mums butu jādara no savas puses?
— Jūs dosiet pretī savas zināšanas. Jūs strādāsiet ar mums kopā, lai izmantotu visas tās zināšanas, ko mēs esam uzkrājušas. Jūs piešķirsiet mums izpausmi, jo mēs pašas to nespējam. Mēs gan zinām ļoti daudz, bet zināšanām vien nav nekādas vērtības, ja nevar tās izmantot. Mēs ļoti gribam likt tās lietā, mēs alkstam sadarboties ar saprātīgām būtnēm, kas spēj izmantot visu to, ko mēs varam tām dot, lai mēs varētu izjust piepildījumu, kas mums pašām liegts. Bez tam, protams, mēs ceram, ka kopīgi mums būtu vieglāk noārdīt 'laika robežas, kas mūs šķir no citām pasaulēm.
— Bet kādēļ jūs ap Milvilu apjozāt laika barjeru?
— Lai pievērstu jūsu pasaules uzmanību mums. Lai cilvēki dabūtu zināt, ka mēs esam šeit un gaidām.