— Jā, Kleinajam Grantam. Un citiem arī.
— Tie būtu varējuši nest jūsu vēstis tautā.
— Kas viņiem būtu ticējis? Viņi taču būtu noturēti par — kā jūs to mēdzat teikt — jukušiem.
— Jā, saprotu, — es atteicu. — Neviens nebūtu uzklausījis to, ko teiktu Grants. Bet bija taču arī vēl citi.
— Mēs varam nodibināt kontaktu vienīgi ar cilvēkiem, kam ir īpašas gara dotības, — Puķes paskaidroja. — Mēs saprotam daudzu cilvēku domas, tomēr viņi nespēj saprast mūs. Bet, lai mums ticētu, lai mūs pazītu, ir nepieciešams mūs saprast.
— Jūs gribat teikt, ka vienīgi savādnieki …
— Diemžēl, tā laikam ir, — Puķes piekrita.
Ja tā labi padomāja, tas viss izklausījās ticami. Vislabākais sakarnieks, ko tām izdevies atrast, ir Tapers Tailers, un, kaut arī Kleinais ir pilnīgi normāls cilvēks, neviens tomēr neiedomāsies uzskatīt viņu par solīdu pilsoni.
Brītiņu sēdēju klusēdams un pārdomāju, kādēļ tās meklējušas kontaktu ar mani un Džeraldu Šērvudu. Ar mums tomēr bija mazliet citādi. Šērvudu tās uzmeklējušas tādēļ, ka viņš varēja būt tām noderīgs; viņš varēja izgatavot tām telefona aparātus un izveidot sistēmu, kas dod tām rīcības kapitālu. Bet mani? Tādēļ, ka tēvs tās audzējis un kopis? Ļoti gribējās ticēt, ka esmu izraudzīts šā iemesla dēļ.
— Nu labi, — es beidzot sacīju, — man šķiet, ka esmu sapratis. Bet ko jūs teiksiet par sēklu viesuli?
— Mēs iesējām parauglauciņu, — tās atbildēja, >— lai cilvēki redzētu, cik lielas ir mūsu pārvēršanās spējas.
«Nav iespējams viņas pieveikt,» es nodomāju. «Jautā ko jautādams, atbilde viņām vienmēr gatava.»
Es pat lāgā nezināju, vai biju cerējis tikt pie kādas īstas skaidrības un vai vispār vēlējos kaut ko no tām panākt. Varbūt sirds dziļumos vēlējos tikai vienu — tikt atpakaļ uz Milvilu.
Un varbūt aiz visa slēpjas vienīgi Tapers. Varbūt tādu Puķu nemaz nav. Varbūt viss ir tikai nejēdzīgs joks, ko Tapers sagudrojis savā vājajā prātiņā, kvernēdams te desmit gadus, vingrinājies un pūlējies, lai beigās varētu mūs visus piemuļķot.
Nē, tās ir blēņas — Tapers to nespēj, viņam par maz sajēgas. Viņam šādai izdomai nepietiek prāta. Ne viņš tādu joku spēj izdomāt, ne realizēt. Bez tam — viņš taču atrodas šeit, un arī es atrodos šeit, un tas vairs nav nekāds joks.
Lēnām uzrausos kājās un pagriezos pret no- kalni, kuras pakājē atradās apmetne un spožajā mēnesnīcā tumšā klaidā pletās mējās puķes. Tapers joprojām sēdēja, kur sēdējis, tikai tagad, sakņupis uz priekšu, ar degunu gandrīz atsities pret zemi, bija cieši aizmidzis un klusītēm krāca."
Puķu smarža šai brīdī likās stiprāka, mēness gaisma virmoja, un man šķita, ka uz nogāzes kaut kur gabaliņu tālāk kāds ir. Piepūlēju acis, cik spēju, lai to ieraudzītu, un vienu mirkli man pat likās, ka esmu to pamanījis, bet tas atkal izgaisa manam skatienam, kaut gan es jutu, ka tas joprojām tur ir.
Nakts bija pilna mēļa noslēpuma un kāda saprāta, un tas gaidīja tikai vārdu — vārdu, lai nonāktu no pakalna lejā pie manis un sāktu ar mani runāt, lai mēs varētu sarunāties kā divi draugi, kuriem nevajag tulka, lai varētu apsēsties pie ugunskura un notērzēt līdz rītam.
«Gatavs?» vaicāja Neredzamais.
Nesapratu, vai tiešām atskanējis šis vārds vai arī tikai manās smadzenēs dzimusi nojausma, ko radījis mēļais noslēpums un mēnesnīca.
— Jā, — atbildēju, — esmu gatavs. Darīšu visu, ko spēšu.
Noliecos, ievīstīju laika mašīnu savos svārkos, paņēmu tīstokli padusē un devos augšup pa nogāzi. Zināju, ka Neredzamais ir tur augša, gaida mani, un man pār muguru sāka skraidīt sīki tirpuļi. Varbūt tās bija bailes, kaut gan īstu baiļu nejutu.
24 (i
Nonācu līdz tai vietai, kur gaidīja Neredzamais, un, kaut arī nevarēja to redzēt, jutu, ka tas nāk soli solī man blakus.
— Es no tevis nebaidos, — es balsī ierunājos.
Atbildes nebija. Bet tas.nāca man līdzās. Mēs pārgājām pāri kalna korei un tad nogājām lejā pa nogāzi ielejā, kur kādā citā pasaulē atradās siltumnīca un dārzs.
«Mazliet pa kreisi,» pamācīja Neredzamais, kas gāja šai naktī kopā ar mani, «un tad taisni uz priekšu.»
Pagriezos mazliet pa kreisi un pēc tam gāju taisni uz priekšu.
«Vēl dažus soļus,» sacīja neredzamā būtne.
Apstājos un pagriezu galvu, lai paskatītos uz Neredzamo, bet tur neviena nebija. Ja tas arī bija tur bijis, tad tagad izgaisis.
Vakaru pusē mēness bija atplētis zeltainu rīkli. Visa pasaule šķita pamesta un tukša, sudrabainā nogāze izskatījās alkatīga. Zili melnajās debesīs trizuļoja un vizuļoja tūkstošiem mazu, skadru acu, vizuļoja saltā vienaldzībā.
Otrā pusē nogāzei pie pusizdzisuša ugunskura snauda manas cilts cilvēks, un viņam bija labi, jo viņš apveltīts ar talantu, kāda man nav, — šai brīdī es jo skaidrāk apzinājos, ka man tā nav, — ar talantu pastiept roku un satvert kādas citas pasaules apdzīvotāja roku (ķepu vai ķetnu, vai pleznu) un savā izmežģītajā prātiņā pārtulkot šo svešās būtnes pieskārienu saprotamā valodā.
Vēlreiz paraudzījos mēness zelta rīklē, paspēru divus soļus uz priekšu un no alkatīgās, svešās pasaules iegāju tieši savā dārzā.
15
Aizsegdami mēnesi, pa debesīm joprojām joņoja saplosīti mākoņi. Austrumu pusē svēd- roja pirmā rītausmas blāzma. Manas mājas logos spīdēja gaisma, un es zināju, ka tur Džeralds Šērvuds un pārējie mani gaida. Pa kreisi no manis atradās siltumnīca, un koks, kas auga pie tās, spokaini slēja zarus pret piekalnīti aiz siltumnīcas.
Sāku iet un pēkšņi sajutu, ka man kaut kas skrāpējas gar bikšu starām. Iztrūcies palūkojos lejup un ieraudzīju, ka esmu iemaldījies krūmājā.
Kad pēdējo reizi redzēju savu dārzu, tur nekādu krūmu nebija, tur auga vienīgi purpurkrāsas puķes. Bet, man šķiet, es sapratu, kas noticis, jau pirms noliecos, lai augus tuvāk aplūkotu.
Notupies es agrīnās rītausmas sirmajā mijkrēslī sāku pētīt zemi visapkārt un redzēju, ka puķu vairs nav. Puķu puduru vietā tagad slējās sīku krūmiņu biezoknis; krūmiņi bija varbūt mazliet, bet ne daudz augstāki par puķēm.
Zemē tupēdams, jutu, ka mani pārņem sai- tums, jo vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka krūmi nav nekas cits kā tās pašas puķes, bet Puķes pārvērtušas šai vietā augošos ziedus par maziem krūmiņiem. Manī modās kaisla vēlēšanās uzzināt, kālab viņas to darījušas.
«Pat šeit,» es domāju, «pat šeit tās izstiepj rokas pēc mums. Pat šeit tās izspēlē savus trikus un izliek mums lamatas. Un tās var darīt visu, ko vien iedomājas. Ja arī viņām šis Zemes nostūris vēl nepieder, viņas tomēr var brīvi te rīkoties, jo norobežojušas mūs ar laika kupolu.»
Pastiepu roku, aptaustīju vienu zariņu un jutu, ka visa zara garumā sabrieduši maigi pumpuri. īsti pavasara pumpuri, no kuriem pēc dažām dienām izraisīsies lapiņas. Pavasara pumpuri vasaras pilnbriedā!
Es biju tām noticējis. Pašās beigās, tajā īsajā brīdī, kad Tapers pārstāja runāt un iesnaudās pie ugunskura un kad pakalnā gadījās būtne, kas runāja ar mani un pavadīja mani mājup, tajā brīdī es biju viņām ticējis.
Vai pakalnā tiešām kāds bija? Vai kāds nāca man blakus? Gluži nosvīdu, par to domādams.
Padusē sajutu ievīstīto laika mašīnas bumbuli un sapratu — tas ir talismans, apliecinājums, ka tā otra pasaule tiešām eksistē. Tātad ir jātic.
Atcerējos, ka Puķes nosolījās — es savu naudu dabūšot atpakaļ, viņas pat galvoja par to. Es atkal biju mājās, bet no pusotra tūkstoša dolāru ne vēsts.
Piecēlos kājās un sāku iet uz mājas pusi, bet tad apdomājos. Pagriezos atpakaļ un kāpu augšup pa nogāzi uz daktera Fabiana māju. Spriedu, ka būtu visai prātīgi pamest skatienu uz to, kas notiek viņpus barjeras. Ļautiņi, kas mājā mani gaida, var pagaidīt vēl kādu brītiņu.
Sasniedzu pakalna virsotni un paraudzījos uz rītiem. Tur aiz pilsētiņas robežām dega vesela virkne ugunskuru un zibēja šurp un turp joņojošu mašīnu ugunis. Pār debesīm no vienas puses uz otru lēni slīdēja tievs, zilgans starmeša pirksts. Vienā vietā, kas šķita mazliet tuvāk, blāzmoja lielāka gaisma nekā citur. Tur, likās, rosījās sevišķi daudz ļaužu.
Ieskatoties pamatīgāk, ieraudzīju tvaika ekskavatoru un tam abās pusēs lielas melnas zemes kaudzes. Varēju pat sadzirdēt neskaidru varenā kausa metāla klaudzoņu, tam izmetot savu kravu un slīdot atpakaļ bedrē pēc jaunas. Sapratu, ka cilvēki mēģina izrakties cauri barjerai.
Pa ielu grabēdama brauca kāda mašīna un iegriezās celiņā pie mājas, pie kuras es stāvēju.
«Dakteris,» es nodomāju. «Izcelts tieši no gultas agrā rīta stundā un tagad atgriežas