Pārgāju pāri zālājam un apgāju apkārt mājai. Mašīna tikko bija apstājusies uz cietās piebrauktuves, un dakteris kāpa ārā.
— Dakter, — ierunājos, — tas esmu es, Breds.
Viņš pagriezās un, acis piemiedzis, nopētīja mani.
— O, — viņš gurdā balsī sacīja, — tātad tu esi atgriezies. Zini, tavā mājā tevi gaida ļaudis.
Viņš bija tik noguris, ka pat nebrīnījās par manu atgriešanos, acīmredzot tā nomocījies, ka viņam viss vienalga.
šļūcošiem soļiem viņš panācās uz priekšu, un es pēkšņi ieraudzīju, ka dakteris kļuvis vecs. Protams, es zināju, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis, tomēr līdz šim viņš nekad man nebija licies tiešām vecs. Tagad es to redzēju: viegli sakumpušie kamieši, kājas, kas tikko cilājās, kad viņš nāca man pretī, bikšu staras, kas vaļīgi kūļājās ap stilbiem, un grumbu vagas sejā.
— Floids Koldvels, — viņš sacīja. — Biju pie Floida. Viņam uznākusi sirdslēkme. Tāds stiprs, dūšīgs vīrs kā viņš, un pēkšņi — sirdslēkme.
— Kā viņam klājas?
— Darīju, ko varēju. Viņam vajadzētu gulēt slimnīcā, kur būtu pilnīgs miers, bet es nevaru viņu turp nogādāt. Kamēr pilsētai apkārt barjera, nevaru nogādāt viņu tur, kur viņam vajadzētu būt. Nezinu, Bred. Nezinu, kas ar mums notiks. Misis Jensenu šorīt vajadzēja operēt. Vēzis. Protams, dzīvotāja viņa nav, taču operācija dotu viņai iespēju nodzīvot vēl dažus mēnešus, varbūt pat dažus gadus. Bet viņu nekādi nevar nogādāt uz slimnīcu. Mazā Hopkinsu meitene regulāri brauca pie speciālista, un tas viņai lieliski palīdzēja. De- kers — varbūt esi par viņu dzirdējis. Viņš ir pirmšķirīgs speciālists. Mēs kādreiz strādājām kopā klīnikā.
Viņš nostājās man pretī.
— Vai tagad tu redzi? — viņš sacīja. — Es nespēju šiem cilvēkiem palīdzēt. So to jau varu, bet ar to nepietiek. Nevaru veikt tādus darbus, nespēju tikt galā viens ar visu. Citā reizē es viņus aizsūtītu kur nu kuro — pie ārstiem, kas varētu viņiem līdzēt. Bet tagad — nekā. Pirmo reizi mūžā nespēju palīdzēt saviem slimniekiem.
— Jūs to pārāk ņemat pie sirds, — es ieminējos.
Viņš palūkojās manī kā sagrauzts cilvēks, kā noguris un sagrauzts cilvēks.
— Es citādi neprotu, — viņš teica. — Visus šos gadus viņi man ir uzticējušies.
— Kā klājas Kleinajam? — es iejautājos. — Jūs droši vien zināt.
Dakteris nikni nošņācās.
— Tas sasodītais stulbenis aizlaidies.
— No slimnīcas?
— No kurienes tad vēl! Tikko palicis bez uzraudzības, tā saģērbies un prom. Viņš taču mūža dienu bijis sīks nelietis un ar prātu nekad nav varējis lepoties. Izmeklējušies viņu visur, bet vēl līdz šim nav atraduši.
— Droši vien gribēja tikt mājās, — es noteicu.
— Droši vien, — dakteris piekrita. — Paklau, kas tur bijis ar kādu telefona aparātu, vai, kas atrasts viņa būdā?
Es paraustīju plecus.
— Hairams teica, ka esot atradis.
Dakteris nenovērsa no manis acu.
— Un tu neko par to nezini?
— Neko lielu, — es atteicu.
— Nansija stāstījusi, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kas tās par runām?
— Nansija pati jums to teica?
Viņš papurināja galvu.
- Nē, man to pateica Džeralds. Viņš prasīja man padomu, ko darīt. Viņš baidījās, ja par to kādam ieminēšoties, tad visa pilsēta būšot kājās.
— Un ko jūs?
— Teicu viņam, lai nesaka neko. Cilvēki jau tā ir gluži kā bez prāta. Viņš tiem pastāstīja, ko tu teicis par puķēm. Kaut ko taču viņam vajadzēja sacīt.
— Dakter, — es teicu, — te norisinās kaut kas pavisam dīvains. Es pats lāgā nesaprotu. Nerunāsim vairs par to. Labāk pastāstiet man, kas te notiek patlaban. Kas tie par ugunskuriem tur viņā pusē?
— Tos sakūruši kareivji, — viņš paskaidroja. — Tur atsūtīts karaspēks. Viņi aplenkuši pilsētu. Gatavā elle, Bred. Mēs netiekam ārā, neviens netiek pie mums iekšā, bet šie vēl izsaukuši karaspēku. Nesaprotu, kāda tam visam jēga. Desmit jūdžu apkārtnē no barjeras visi iedzīvotāji evakuēti, gaisā patrulē lidmašīnas, atbraukuši pat vairāki tanki. Šorīt viņi mēģināja barjeru uzspridzināt, bet panāca tikai to, ka izspridzināja bedri Džeka Fišera ganībās. Velti izniekojuši dinamītu.
— Tagad laikam viņi grib izrakties barjerai pa apakšu, — es ieminējos.
— Viņi grib daudz ko, — dakteris atteica. — Virs pilsētas palaida helikopterus, kas mēģināja nolaisties pilsētā. Laikam bija iedomājušies, ka barjerai ir tikai sienas, bet jumta nav. Tomēr drīz vien pārliecinājās, ka jumts ir gan. Viņi blēņojās visu pēcpusdienu, sadauzīja divus helikopterus, bet tad laikam saprata, ka barjerai ir kupola forma. Tā mūs ieslēgusi no visām pusēm. Kā tāds ziepju burbulis, saproti. Un tad vēl sabrauca tie stulbeņi žurnālisti — kad es tev saku, Bred, vesela armija. Ne televīzijā, ne pa radio, nedz avīzēs neredz un nedzird neko citu kā Milvilu.
— Ir jau arī sensācija, — es sacīju.
— Ir jau, ir. Bet man, Bred, prāts nav mierīgs. Pilsētiņa šobrīd atrodas kā uz pulvera mucas. Cilvēkiem nervi līdz pēdīgajam saspīlēti. Visi ir pārbijušies un drebelīgi. Man šķiet, vajadzētu tikai skaļāk sasist plaukstas, un visa pilsēta būtu panikā.
Viņš pienāca man tuvāk.
— Ko tu domā darīt, Bred?
lešu uz mājām. Tur mani gaida cilvēki. Vai nāksiet līdzi? y Viņš papurināja galvu.
— Nē, biju tur labu brīdi, bet tad mani izsauca pie Floida. Esmu pagalam noguris. Iešu gulēt.
Viņš uzgrieza man muguru un lēnām šļūca projām, bet tad pagriezās atpakaļ.
— Esi uzmanīgs, zēn, — viņš brīdināja. — Cilvēki daudz melš par tām puķēm. Viņi saka, ja tavs tēvs nebūtu sācis tās audzēt, tagad nekas nebūtu noticis. Daudzi domā, ka tavs tēvs savā laikā uzsācis kādu sazvērestību un tu tagad to turpinot.
— Būšu piesardzīgs, — es atteicu.
16
Visi bija sapulcējušies dzīvojamā istabā. Tiklīdz iegāju pa virtuves durvīm, Hairams Martins mani tūliņ pamanīja.
— Tur viņš ir! — Hairams ierējās, pie- traukdamies kājās un mezdamies uz virtuvi.
Pusceļā viņš apstājās un ļauni paskatījās uz mani.
Vajadzēja gan tev daudz laika, kamēr pārradies, — viņš sacīja.