Noliku svārkos ievīstīto laika aparātu uz
virtuves galda. Viens svārku stūris atlocījās, un dažādos leņķos izvietotās lēcas iedzirkstī- jās griestu spuldzes gaismā.
Hairams soli atkāpās.
— Kas tas tāds? — viņš noprasīja.
— Kaut kas, ko atnesu līdzi, — es atteicu. — Man šķiet, tā ir laika mašīna.
Kafijas kanna stavēja uz gāzes plīts, kuras liesma bija nogriezta pavisam zemu. Izlietnē bija sakrautas netīras kafijas tases, cukurtraukam noņemts vāciņš un uz virtuves plaukta izbiris cukurs.
Pārējie, kas atradās dzīvojamā istabā, drūzmējās durvīs, un viņu bija daudz vairāk, nekā es biju gaidījis.
Hairarnam pa pēdām sekoja Nansija un tūliņ pienāca pie manis. Viņa pastiepa roku un uzlika to uz mana delma.
— Sveiks un vesels, — viņa /nani uzrunāja.
— Tiku cauri ar vieglām izbailēm, — es atbildēju.
Skatījos viņā un domāju, cik viņa skaista, daudz skaistāka, nekā saglabājusies man atmiņā, skaistāka nekā senajās skolas dienās, kad man, viņā raugoties, acu priekšā sijājās zelta putekļi. Tepat man blakus viņa bija daudz daiļāka, nekā atmiņā glabāta.
Piegāju viņai pavisam klāt un apliku roku apkārt. Uz mirkli viņa pieglauda galvu man pie pleca, tad atkal izslējās taisni. Cik viņa bija silta un maiga! Es nožēloju, ka šis mir
klis ir tik īss, bet pārejie vēroja mūs un gaidīja.
— Esmu zvanījis uz vairakam vietām, — ierunājās Džeralds Šērvuds. — Senators Gibss brauks šurp, lai tevi sastaptu. Viņam līdzi būs kāds no Valsts departamenta. Tas bija viss, Bred, ko tik īsā laikā varēju izdarīt.
— Pilnīgi pietiek ar to pašu, — es noteicu.
Tagad, stāvot paša mājas virtuvē, kur man
līdzās bija Nansija, palsajā rītausmā silti spīdēja lampas gaisma un visapkārt atradās vecie, pazīstamie priekšmeti, nesen redzētā svešā pasaule atkāpās, kļuva bālāka un tās draudi — ja tie vispār bija draudi — vairs nelikās tik bīstami.
— Bet es gribu zināt, — iejaucās Toms Prestons, — kas tās par pasakām, ko Džeralds melš par tava tēva puķēm.
— Jā, — ierunājās arī mērs Higijs Mor- riss, — kāds ar visu sakars puķēm?
Hairams neteica neko, bet, zobus atžņie- bis, skatījās uz mani.
— Džentlmeņi, — ieteicās advokāts Ni- kolss, — tā mēs nekur netiksim. Jābūt godīgiem. Jautāt varēsiet vēlāk. Vispirms lai Breds pastāsta visu, ko zina.
— Viss, ko viņš varēs pateikt, būs vairāk, nekā zinām mēs, — piebilda Džo īvenss.
— Labi, — piekrita Higijs, — mēs labprāt paklausīsimies.
257
— Bet vispirms, — teica Hairams, — es
17-1472
gribu zināt, kas ir tas priekšmets tur uz galda. Varbūt tas ir bīstams. Varbūt tā ir bumba.
— Es nezinu, kas tas ir, — atzinos. — Tam ir kaut kāds sakars ar laiku. Tas vada laiku. Varbūt to var nosaukt par laika kameru vai par laika mašīnu — kā jums tīk.
Toms Prestons iespurdzās, bet Hairams atkal atžņieba zobus.
Uz sliekšņa blakus mācītājam Sailasam Midltonam, kas sludināja baznīcā tepat otrpus ielas, stāvēja pāters Flenegens, mūsu pilsētas vienīgais katoļu priesteris. Tagad vecais priesteris klusi ierunājās, tik klusi, ka viņa balss saplūda ar nespodro lampas gaismu un palso rītausmu.
— Es mazāk par jums visiem ticu tam, ka pasaule ir kaut kas tāds, kas spēj pārgrozīt laiku, vai tam, ka puķēm var būt kāds sakars ar visu, kas noticis Milvilā. Tās ir iespējas, ko mans prāts liedzas saprast. Tomēr atšķirībā no jums pārējiem esmu ar mieru vispirms noklausīties un tikai tad spriest.
— Centīšos jums pastāstīt, — es sacīju,
— centīšos pastāstīt visu tieši tā, kā tas norisinājās.
— Alfs Pītersons gribēja ar tevi runāt, — Nansija teica, — viņš zvanīja vismaz reizes desmit.
— Vai viņš atstāja savu numuru?
— Jā, es to pierakstīju.
— Tas nav steidzami, — Higijs iejaucās.
— Mēs vispirms gribam visu dzirdēt.
— Varbūt, — ieteicās Nansijas tēvs, — tu tomēr labāk mums tūliņ visu izstāstītu. Iesim dzīvojamā istabā, tur būs ērtāk.
Sagājām dzīvojamā istabā un apsēdāmies.-
— Nu, draudziņ, — vēlīgi sacīja Higijs,
— šauj tik vaļā!
Es labprāt būtu viņu nožņaudzis. Kad uzmetu viņam skatienu, man šķiet, viņš ļoti labi saprata, ko pret viņu jūtu.
— Mēs sēdēsim pavisam klusu, — viņš apsolīja, — un uzklausīsim tevi.
Pagaidīju, kamēr viņi nomierinās, tad sacīju:
— Man jasak ar vakarrītu, ar to brīdi, kad mana mašīna bija sadauzīta un es, atgriezies mājās, ieraudzīju šūpolēs sēžam Taperu Tai- leru.
Higijs uzlēca kājās.
— Tu esi jucis! — viņš iesaucās. — Tapers taču jau gadiem ilgi ir pazudis.
Arī Hairams pielēca kājās.