— Man šķiet, — sacīja pāters Flenegens, — ja tas viss ir taisnība, tad gan runa ir par kaut ko daudz svarīgāku nekā tas, vai mūsu pilsēta nākotnē spēs pievilināt tūristus.
— Jā, — piekrita Sailass Midltons, — tas nozīmē, ka esam sastapušies ar mums nepazīstamu dzīvības formu. Kā mēs pret to izturēsimies, tas izšķirs mūsu dzīvības vai nāves jautājumu. Turklāt izšķirs šo jautājumu ne tikai mums, tas ir, es gribēju teikt — ne tikai šīs pilsētiņas iedzīvotājiem vien. Tas var būt izšķirīgs visas cilvēces dzīvībai vai iznīcībai.
— Nu, paklausieties, — iečiepstējās Prestons, — jūs taču negribēsiet teikt, ka dažas puķes …
— Ak tu sasodītais muļķi! — iesaucās Šērvuds. — Tās nebūt nav tikai dažas puķes.
— Pareizi, — piekrita Džo Ivenss. — Nav runa par puķēm. Tā ir pilnīgi citāda dzīvības forma. Ne dzīvnieku, bet augu pasaule ar saprātīgām būtnēm.
— Turklāt, — es piebildu, — būtnes, kas uzkrājušas diezin cik citu saprātīgu būtņu zināšanas. Tās zina daudz ko tādu, ko mēs pat iedomāties nespējam.
— Nesaprotu, — Higijs stūrgalvīgi turējās pie sava, — kādēļ mums vajadzētu tik traki baidīties. Vēl nav gadījies, ka mēs nebūtu tikuši gaļā ar nezāļu kušķi. Mēs varam tas apsmidzināt ar ķimikālijām un …
— Nedomāju, — es iebildu, — ka mums būtu tik viegli tās iznīcināt, kā tu iedomājies. Bet, neiedziļinoties pašreiz šai tematā, jājautā: vai mēs gribam tās iznīcināt?
— Ko tad tu iedomājies! — iespiedzās Higijs. — Ļaut, lai tās savairojas un pārņem mūsu Zemi?
— Nevis pārņem, bet dzīvo kopā ar mums un sadarbojas ar mums.
— Bet barjera? — ķērca Hairams. — Visi laikam aizmirsuši barjeru!
— Neviens nav aizmirsis barjeru, — sacīja Nikolss. — Barjera ir tikai visas problēmas viena daļa. Vispirms atrisināsim problēmu un tad domāsim par barjeru.
— Ak tu žēlīgā debess! — ievaidējās Prestons. — Jūs taču runājat tā, it kā ticētu katram viņa vārdam.
— Ne gluži tā, — sacīja Sailass Midltons. — Bet tas, ko pastāstīja Breds, mums jāpieņem par izejas hipotēzi. Es negribu apgalvot, ka tas, ko viņš mums stāstīja, ir absolūti pareizi. Varbūt viņš šo to.sapratis aplam, varbūt vienu otru jautājumu uztvēris kļūdaini, taču šobrīd tā ir vienīgā praktiskā informācija, ko varam izmantot.
— Es neticu nevienam pašam vārdam, — stulbi noteica Hairams. — Mēs esam iepīti netīrā sazvērestībā, un es …
Satricinādams visu istabu, iezvanījās telefons.
Šērvuds aizgāja pie telefona.
— Tev, — viņš sacīja. — Atkal Alfs.
Pārgāju pāri istabai un paņēmu klausuli,
ko Šērvuds man pasniedza.
— Hallo, Alf, — sacīju.
— Ja nemaldos, — teica Alfs, — tu solījies piezvanīt. Pēc kādas stundas.
— Man gadījās negaidīts piedzīvojums.
— Es vairs neesmu vecajā vietā, — Alfs stāstīja. — No turienes visi evakuēti. Apmetos kādā motelī netālu no Kūna ielejas. Taisos pārcelties Uz Elmoru, jo šis motelis ir nožēlojams. Bet pirms aizbraukšanas no šejienes gribēju sazvanīties ar tevi.
— Labi, ka tu to darīji, — es teicu. — Gribu tev šo to pajautāt. Par institūtu Grīn- brairā.
— Jautā vien. Ko tu gribi zināt par institūtu?
— Kādas problēmas jums tur jarisina?
— Dažādas.
— Vai kādai no tām ir sakars ar augiem?
— Ar augiem?
— Nu, saproti jel — ar puķēm, nezālēm, dārzeņiem.
— Skaidrs. Pagaidi, padomāšu. Jā, dažas laikam ir bijušas.
— Piemēram?
— Viena bija tāda: vai augiem var piemist saprāts.
— Un ko tu secināji?
— Paklau, Bred!
— Tas ir svarīgi, Alf.
Labi, labi. Man bija tikai viens secinājums: tas nav iespējams. Augiem nav pamata iegūt saprātu. Nav nepieciešamā cēloņa, lai augs saprātīgi domātu. Pat ja augi iemantotu saprātu, no tā nebūtu nekāda labuma. Tie taču nespētu izmantot ne saprātu, ne savas zināšanas. Tiem nebūtu nekādas iespējas likt tās lietā. Turklāt pati augu struktūra nav tam piemērota. Augiem tad vajadzētu attīstīt jutekļus, kādu tiem nav, lai tie varētu apzināties apkārtējo pasauli. Tiem vajadzētu attīstīt smadzenes datu uzkrāšanai, attīstīt domāšanas mehānismu. Kad sāk par to domāt, Bred, nav nemaz grūti nonākt pie secinājuma. Augs pat necenstos iegūt saprātu. Es labu brīdi gudroju, lai sagrupētu visus argumentus, un beigās viss iznāca ļoti loģiski.
— Un tas ir viss?
— Nē, bija vēl viens jautājums. Kā izstrādāt vienkāršu metodi kaitīgu nezāļu iznīcināšanai, paturot prātā, ka šīs nezāles ļoti ātri piemērojas apstākļiem un relatīvi īsā laikā spēj kļūt imūnas pret visu, kas var apdraudēt to eksistenci.
— Tādas iespējas laikam gan nav, — es ieteicos.
— Ir, — Alfs atteica, — bet tikai viena. Un tā pati nay pārāk laba.
— Kas tā ir?
— Radiācija. Bet to nevar uzskatīt par vienkāršu metodi, ja augam patiesi ir augsta asimilācijas spēja.
— Tātad nav nekādas iespējas iznīcināt kādus ļoti panesīgus augus?
— Es teiktu, ka nav — vismaz cilvēkiem tāda nav zināma. Bet kādēļ tu visu to man jautā, Bred?
— Mēs varam nokļūt tamlīdzīgā situācijā. — Un es aši pastāstīju viņam šo to par Puķēm.
Viņš iesvilpās.
— Tu domā, ka esi visu pareizi sapratis?