— Bija vēl viens jautājums. Tas ir ciešā sakarā ar to, ko tu stāsti. Proti, man jautāja, kā cilvēki izturētos pret saskarsmi ar cita veida dzīvību un kādas attiecības varētu izveidoties. Vai tu domā, ka institūts? …
— Lieks jautājums, — es atteicu. — To pārzina tie paši ļaudis, kas pārzina telefona aparātus.
— Tā jau mēs pirmīt arī izdomājām. Atceries, runādami pa telefonu, kad barjera bija sākusi kustēties.
— Paklau, Alf, kā tu atbildēji uz pēdējo jautājumu? Par kontaktu ar citām būtnēm?
Viņš mazliet neveikli iesmējās.
— Ir neskaitāmas atbildes. Metode būtu atkarīga no šo būtņu rakstura. Bet vienmēr pastāvētu zināmas briesmas.
-— Un vairāk tu neatceries? Es gribēju luikt — vairāk tādu jautājumu nebija?
— Nevaru atcerēties, ka būtu bijuši vēl kādi. Pastāsti sīkāk, kas tur pie jums noticis.
Labprāt pastāstītu, bet nevaru. Te pie manis ir diezgan daudz ļaužu. Tātad tu pārcelsies uz Elmoru?
— Jā, kad būšu aizbraucis tur, es tev atkal piezvanīšu. Vai tu būsi mājās?
— Es taču nekur nevaru aiziet, — es atteicu.
Neviens nesarunājās, kamēr es biju pie telefona. Visi klausījās. Bet, tikko es beidzu ru- nat, Higijs svarīgi izslējās.
— Man šķiet, — viņš sacīja, — mums varbūt vajadzētu posties ceļā un iet sagaidīt senatoru. Domāju, man vajadzēs izraudzīt ap-
veikšanas komisiju. Visus, kas atrodas šai istabā, un vēl dažus citus. Varbūt dakteri Fa- bianu un varbūt…
— Mēr, — viņu pārtrauca Šērvuds, — vajadzētu gan atcerēties, ka šim apmeklējumam nav nekāda sakara ar oficiālām reprezenta- tīvām vizītēm. Šis gadījums ir daudz svarīgāks un pavisam neoficiāls. Breds ir vienīgais, ar kuru senatoram jāsatiekas. Vienīgi viņš var sniegt vajadzīgo informāciju un …
— Bet, — protestēja Higijs, — es tikai gribēju …
Mēs zinām, ko jūs gribējāt, — atteica
Šērvuds. Set es gribu norādīt tikai už vienu: ja Breds vēlas, lai viņam iet līdzi komisija, tad viņam ir tiesības izvēlēties to pašam.
— Bet mans oficiālais pienākums… — blēja Higijs.
— Tādā gadījumā kā šis, — sausi noteica Šērvuds, — jums nav nekāda oficiāla pienākuma.
— Džerald, — iebilda mērs, — esmu centies domāt par jums vislabāko. Esmu centies ;sevi pārliecināt…
— Mēr, — drūmi ierunājās Prestons, —nav nekādas vajadzības spēlēt paslēpes. Mums jārunā skaidra valoda. Te notiek kaut kas nelāgs, tiek rīkota sazvērestība vai kaut kas tamlīdzīgs. Tajā ir iejaukts Breds, tajā ir iejaukts Kleinais un . ..
— Un, — Šērvuds viņu pārtrauca, — ja jau tu esi tik pārliecināts, ka tiek rīkota sazvērestība, tad tajā esmu iejaukts arī es. Es taisīju telefona aparātus.
Higijs bezmaz aizrijās.
— Ko jūs taisījāt? — viņš pārjautāja.
— Es taisīju telefonus. Ražoju vairumā.
— Jums tātad viss jau sen zināms?
Šērvuds papurināja galvu.
— Es neko nezinu. Es tikai ražoju aparātus.
Higijs bezspēcīgi atkrita krēslā. Viņš žņaudzīja rokas, nenovērsdams no tām acu.
— Es nezinu, V viņš purpināja, — es neko vairs nesaprotu.
Bet es skaidri jutu, ka viņš saprot. Viņam pirmo reizi atausa gaisma, ka noticis kaut kas vairāk par neparastu dabas fenomenu, kas ar laiku izzudīs, pārvēršot Milvilu par izslavētu tūrisma vietu, uz kuru ik gadu plūdīs tūkstošiem ziņkārīgo. Redzēju, ka mērs Higijs Morriss pirmo reizi apjēdz: Milvilai un visai pasaulei izvirzīta problēma, kuras atrisināšanai nepietiek ar labu veiksmi un Tirdzniecības palātas gudrību vien.
— Man ir lūgums, — es sacīju.
— Kāds? — jautāja Higijs.
— Gribu dabūt atpakaļ savu telefona aparātu. To, kas atradās manā kantorī. To, kuram nav numuru diska.
Mērs paraudzījās uz Hairamu.
— Nē, nekas nebūs, — Hairams noteica.
— Es viņam to atpakaļ nedošu. Viņš jau tāpat nodarījis pietiekamu postu.
— Hairam, — brīdināja mērs.
— Labi jau, labi, — Hairams piekāpās.
— Ceru, ka viņš ar to aizrīsies.
— Manuprāt, — ieteicās pāters Flenegens,
— mēs visi rīkojamies visai nesaprātīgi. Pēc manām domām, visu šo notikumu vajadzētu mierīgi izanalizēt punktu pa punktam un tādā veidā …
Viņu pārtrauca tikšķi — skaļi, draudoši tikšķi, kas atbalsojās visā mājā kā paša likteņa soļi. Es tūliņ sapratu, ka tikšķi skan jau labu bridi, tikai sākumā Aie bija pavisam klusi, es tos pat dzirdēju, savā prātā brīnīdamies, no kā tie varētu Celties.
Bet tagad tie kļuva ar katru jaunu tikšķi skaļāki un dobjāki, un, kamēr mēs, bailēs bezmaz sastinguši, klausījāmies, tikšķi pārvērtās dobjā dunoņā, līdz dunoņa pārgāja varenos grandienos.
Mēs visi pārbijušies uztrūkāmies kājās, un es redzēju uz virtuves sienām uzblāzmojam un apdziestam gaismu, it kā virtuvē kāds pārmaiņus iedegtu un nodzēstu spēcīgu spuldzi; dreboša, starojoša gaisma uz mirkli apmirdzēja istabu, tad apdzisa un iekvēlojās no jauna.
— Skaidrs! — ierēcās Hairams, mezdamies uz virtuvi. — Es jau zināju, tiklīdz to ieraudzīju! Tūliņ zināju, ka no tās draud briesmas.
Es lēkšoju viņam pakaļ.
— Sargies! — es kliedzu. — Neskaries tai klāt!