Sagrābu Hairamu aiz rokas un centos atvilkt atpakaļ, bet viņš lauzās tik uz priekšu, mēģinādams izraut no maksts pistoli,
Spoži iezalgodamies, agregāts sakustējās un strauji cēlās pret griestiem.
— Nevajag! — es iekliedzos, jo baidījos — tiklīdz tas atdursies pret griestiem, trauslās lēcas sašķīdīs drumslu drumslās.
Tad agregāts atsitās pret griestiem, bet ne- sašķīda. Ātrumu nesamazinājis, tas izurbās griestiem cauri. Stāvēju, neizpratnē blenzdams uz glīto, apaļo caurumu, ko mašīna bija izurbusi.
Dzirdēju, ka man aiz muguras nodun soļi, dzirdēju aizkrītam durvis un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka istaba ir tukša, vienīgi Nansija stāvēja pie kamīna.
— Nāc! — es viņai uzbrēcu, pats skriedams uz durvīm, kas veda ārā uz lievenēm.
Visi pārējie bija sastājušies pagalmā starp lievenēm un dzīvžogu, lūkodamies debesīs, kur mirguļoja spožums, strauji celdamies augšup.
Es pametu skatienu uz jumtu un ieraudzīju tur izsisto caurumu, ko ieskāva apdrupuši kārniņi, kas bija izcelti no vietas, agregātam laužoties ārā.
— Tur nu tas aizlido, — sacīja Džeralds Šērvuds, kas stāvēja rnan līdzās. — Diezin, kas tas tāds ir.
— Nezinu, — es atteicu. — Viņas man tīšām to iemānījušas. Iznerrojušas mani kā pēdīgo muļķi.
273
Es biju satraukts un dusmīgs, turklāt jutos pagalam apkaunots. Puķes tajā otrā pasaulē
18-1472
mani nelietīgi izmantojušas. Ar viltu piespiedušas mani ienest mūsu pasaulē priekšmetu, kuru pašas nav varējušas atgādāt šurp.
Nebija nekādas iespējas uzzināt, kādai vajadzībai tas domāts, kaut gan . .. diemžēl, mēs droši vien to visu drīz uzzināsim.
Hairams, neganti pārskaities, pagriezās pret mani.
— Nu tu panāci, ko gribēji! — viņš uzbrēca. — Nemēģini iestāstīt, ka tas tev iznāca netīšām, nemēģini izlikties, ka nezini, kas tas par daiktu. Velns viņu zina, kas tur ārpusē notiek, bet tu esi ar viņiem uz vienu roku.
Es necentos viņam atbildēt. Nezinu, ko būtu varējis teikt.
Hairams pienāca man soli tuvāk.
— Liecies mierā! — uzsauca Higijs. — Neaiztiec viņu!
Viņu vajadzētu kratīt kā pelumaisu, līdz visu izstāsta, — ķērca Hairams. — Ja mēs zinātu, kas tur īsti ir, mēs varētu …
— Es tev teicu — neaiztiec viņu! — Higijs atkārtoja.
— Tu man esi apriebies, — es sacīju Haira- mam, — tu man esi bijis pretīgs no laika gala. Vienīgais, ko gribu no tevis, atdod manu telefona aparātu. Turklāt labi drīz.
— Pagaidi tu man, nekrietneli! — Hairams ierējās un paspēra vēl soli uz manu pusi.
Higijs vienā lēcienā bija pie viņa un iespēra viņam pa stilba kaulu.
— Velns parāvis! — Higijs uzbrēca. — Ēs tev sacīju — liecies mierā!
Hairams sāka lēkāt uz vienas kājas un, otru pacēlis, berzēja sadauzīto stilba kaulu.
— Mēr, — viņš žēlabaini činkstēja, — kādēļ tu to darīji?
— Aizej un atnes aparātu, — Toms Prestons izrīkoja, — atnes un atdod viņam. Tad viņš varēs piezvanīt uz turieni un pastāstīt, cik smalki visu nostrādājis.
Man ļoti gribējās samizot viņus visus trīs, īpaši Hairamu un Tomu Prestonu. Bet es, protams, aptvēru, ka tas nav iespējams. Hairams bērnībā bija piekāvis mani pietiekami bieži, lai es zinātu, ka neesmu viņam pretinieks.
Higijs satvēra Hairamu un stūma uz vārtiem. Hairams gāja mēra pavadībā, mazliet pieklibodams. Toms Prestons atvēra vārtiņus, un visi trīs aizklumburoja pa ielu, atpakaļ nepaskatīdamies.
Tikai tagad es pamanīju, ka aizgājuši arī pārējie — visi, izņemot pāteru Flenegenu, Džeraldu Šērvudu un Nansiju, kas stāvēja uz lievenēm. Priesteris stāvēja mazliet nostāk, un, kad es uz viņu paraudzījos, viņš it kā atvainodamies paplēta rokas.
18*
275
— Nedusmojieties uz viņiem par to, ka viņi aizgāja, — viņš sacīja. — Viņi ir satraukti un samulsuši. Viņi izmantoja gadījumu, lai tiktu projām.
— Un jūs? — es vaicāju. — Jūs neesat satraukts?
— Nepavisam, — viņš atbildēja, — kaut gan mazliet samulsis esmu ari es. Nemaz nekautrējos atzīties jums, ka visā šajā notikumā, pēc manām domām, ir kaut kas ķecerīgs.
— Varbūt jūs pat atzīsieties, — es aši izmetu, — ka ticat tam, ko es stāstīju.
— Zināmas šaubas man sākumā bija, — viņš teica, — un es vēl tagad īsti nespēju no tām atbrīvoties. Bet caurums jūsu mājas jumtā ir ļoti spēcīgs arguments pret jebkādu skepticismu. Un es nepiekrītu jaunlaiku cinismam, kas tagad, šķiet, tik stipri nācis modē. Pēc manām domām, ij tagad pasaulē vēl pietiek vietas visādiem misticisma izvirdumiem.
Es būtu varējis viņam atbildēt, ka šajā notikuma nav nekā mistiska, ka tā otra pasaule ir īsta un neapšaubāma, ka tur spīd zvaigznes un saule, un mēness, ka esmu staigājis pa tās zemi un dzēris tās ūdeni, esmu elpojis tās gaisu un ka zem nagiem man vēl tagad ir tās pasaules smilts, jo es ar rokām izraku cilvēka galvaskausu no pakalna strauta malā.
— Ļaudis atgriezīsies, — sacīja pāters Fle- negens. — Viņiem vajadzēja uz brīdi aiziet, lai pārdomātu, lai klusībā apsvērtu no jums dzirdēto. Tas bija pārāk daudz vienā paņēmienā. Viņi atgriezīsies, arī es atgriezīšos, bet šai brīdī man daudz kas jāpārdomā.
Pa ielu šurp skrēja puiku bars. Kādu gaba- linu no mājas viņi apstājās un rādija ar pirkstiem uz jumtu. Viņi delverējās, šad tad iegrūda cits citam sānos pa dunkai un visādi draišķojās.
Pie apvāršņa parādījās šaura saules maliņa, un koku lapotne iemirdzējās spožā vasaras zaļumā.
Es pamāju uz zēnu pusi.
— Valodas jau paklīdušas, — es sacīju. — Pēc pusstundas visa pilsēta būs saskrējusi šurp un blenzīs uz jumtu.
17
Pūlis ārpusē bija kļuvis lielāks.
Neviens neko nedarīja. Cilvēki tikai stāvēja un skatījās — raudzījās uz caurumu jumtā un klusām sarunājās: ne ķērca, ne klaigāja, tikai sarunājās, it kā zinādami, ka jānotiek vēl kaut kam, un kavēja laiku, gaidīdami, kas tad īsti būs.
Šērvuds staigāja pa istabu šurp un turp.
— Gibsam drīz jāzvana, — viņš sacīja. — Nesaprotu, kas viņam lēcies. Nu jau varēja būt klāt un piezvanīt.