Stāvēju pie loga un vēroju pūli. Es gandrīz visus* šos cilvēkus pazinu. Tie bija mani draugi un kaimiņi, un, ja vien tiem iešautos prātā nākt iekšā pagalmā un pieklauvēt pie durvīm, lai mani apciemotu, es viņiem nevarētu to liegt. Bet tagad viņi visi palika stāvam ārā, vēroja un nogaidīja. «Liekas,» es iedomājos, «ka mana māja ir krātiņš, bet es pats — no svešām zemēm atvests brīnum- zvērs.»
Vēl pirms divdesmit četrām stundām es biju gluži parasts šās pilsētiņas iedzīvotājs, kas te dzimis un uzaudzis šo pašu cilvēku acu priekšā, bet piepeši esmu kļuvis par izdzimumu, par kuriozitāti — varbūt daža laba galviņā par ļaundari, kas apdraud ja nu ne tieši viņa dzīvību, tad labklājību un dvēseles mieru katrā ziņā.
Šī pilsētiņa vairs nekad nekļūs tāda, kāda bijusi, un varbūt visa pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda bijusi līdz šim. Pat tad, ja barjera pazustu un Puķes vairs neinteresētos par mūsu Zemi, mēs būtu izsisti no tām ērtajām, šaurajām sliedēm, pa kurām braukdami ticējām, ka dzīvība, ko zinām un pazīstam, ir vienīgā dzīvība un mūsu izziņas ceļš ir vienīgais platais, taisnais un pamatīgi bruģētais ceļš.
Senatnē esot dzīvojuši milži, bet vēlāk tie iznīdēti. Troļļi, dēmoni, vilkači un visi citi tamlīdzīgi mošķi padzīti no mūsu dzīves, jo tie spēja eksistēt vienīgi neziņas tumšajos miglājos, kad pasaulē valdīja māņticība. Tagad mēs iepazīsim jaunu neziņu (gan citāda veida) un ari jaunu māņticību, jo māņticību baro zināšanu trūkums. Šis norādījums uz kādu citu pasauli atdzīvinās mūsu apziņā troļļus, milžus un sumpurņus pat tad, ja svešās pasaules iemītnieki nolems neielauzties pie mums vai arī mēs paši atradīsim kādu iespēju tos atvairīt. Vakaros pie kamīna tiks vienā gabalā tērgāts par šo svešo pasauli, un cilvēki neprātīgi, izmisīgi centīsies atrast racionālu izskaidrojumu baismām par visu, ko glabā tās milzīgie, neaptveramie plašumi, un no šiem prātojumiem vien bailes izaugs tik lielas, ka pārspēs visas reālās šausmas, ko varētu slēpt kāda sveša, nezināma pasaule. Mēs vairāk nekā jel kad agrāk bīsimies no visa, kas mīt tumsā aiz mūsu ugunskura šaurā gaismas loka.
Cilvēku uz ielas saradās arvien vairāk; visu laiku tie nāca un nāca klāt. Koka kūju uz ietves klaudzinādams, šurp steberēja Endr- jūsu vecaistēvs, attipināja arī Džonsu vecmāmuļa ar savu platmaļu cepuri galvā, atnāca «Laimīgo alas» krodzinieks Čarlijs Ilatons, atkritumu vācējs Bills Donovens grozījās pūlim pa priekšu, bet viņa sievu es nekur neredzēju, un man labprāt būtu gribējies uzzināt, vai Mirta un Džeks atbraukuši bērniem pakaļ. Varen kustīgs un runātīgs, it kā visu mūžu būtu nodzīvojis Milvilā un visus šejieniešus pazītu no bērna kājas, rosījās Geibs Tomass, smagās mašīnas šoferis, kurš pats pirmais tūdaļ pēc manis ietriecās barjerā.
Man līdzās kāds sakustējās, un es ieraudzīju, ka tā ir Nansija. Sapratu, ka viņa stāvējusi man blakus jau labu brīdi.
— Paskaties uz tiem tur, — es sacīju. — Viņi jūtas kā svētkos. Tūliņ sākšoties parāde.
— Tie ir vienkārši ļautiņi, — Nansija atteica. — Ko lielu no viņiem var gribēt? Man šķiet, Bred, tu no viņiem prasi pārāk daudz. Tu pat gribēji, lai tie vīri, kas bija sanākuši šeit, būtu uzreiz noticējuši visam, ko tu stāstīji, būtu pieņēmuši to bez ierunām un bez iebildumiem.
— Tavs tēvs ticēja, — es teicu.
— Tēvs ir citāds. Tēvs nav vidusmēra cilvēks. Turklāt viņš jau senāk kaut ko nojauta, viņš jau bija nedaudz sagatavots. Viņam taču pieder viens no tiem telefona aparātiem. Kaut ko viņš tomēr zināja.
— Maz, — es sacīju, — ļoti maz.
— Neesmu ar viņu runājusi. Mums nav bijis izdevības parunāties. Es taču nevarēju viņam neko jautāt tik daudzu klātbūtnē. Bet es zinu, ka tas viss skar arī viņu. Vai tas ir bīstami, Bred?
— Nedomāju vis. Nekādas briesmas nedraud no turienes, no tās svešās pasaules, kur es biju. Nekādas briesmas vēl, vismaz pagaidām, no tās pasaules mums nedraud. Bīstama mums var kļūt vienīgi mūsu pašu pasaule. Mums patlaban ir jāizšķiras un katrā ziņā jāizšķiras par pareizo ceļu.
— Kā mēs varam zināt, kurš ir pareizais ceļš? — viņa jautāja. — Šis taču ir pirmais tamlīdzīgais gadījums.
«Protams,» es nodomāju, «tur jau ir tas āķis. Lem, kā gribi, izšķiries par ko izšķirda- mies, — neviens nepateiks, vai tas ir pareizi.»
Ārā atskanēja klaigas, un es piegāju tuvāk pie loga, lai varētu labāk saskatīt ielu. Pa pašu ielas vidu soļoja Hairams Martins, vienā rokā nesdams telefona aparātu bez pievada auklas.
Arī Nansija ieraudzīja viņu un sacīja:
— Viņš nes atpakaļ tavu aparātu. Dīvaini, es nemūžam neticēju, ka viņš to darīs.
Tas bija Hairams, kas tagad kliedza, kliedza dziedošā, zobgalīgā, izaicinošā balsī:
— Nāc nu ārā un saņem savu telefonu! Nāc šurp un saņem savu nolādēto telefonu!
Nansija aizturēja elpu, bet es, pametis viņu vienu, skrēju uz durvīm. Atrāvis tās vaļā, izsteidzos uz lievenēm.
Hairams jau bija pienācis pie vārtiņiem un vairs nedziedāja. Mēs abi stāvējām, cieši vērodami viens otru. Pūlis trokšņodams spiedās tuvāk.
Tad Hairams izslēja roku gaisā un turēja aparātu paceltu pāri galvai.
— Tad saņem arī savu telefonu, — viņš ķērca, - tu riebīgais …
Teikuma beigas pagaisa pūļa rēkoņā.
Tad Hairarns no visa spēka svieda telefona aparātu. Priekšmets nebija piemērots mešanai, un arī pats metiens neizdevās. Klausule, auklas galā griezdamās, aizlidoja uz otru pusi, aparāts izskrēja no trajektorijas un nokrita uz cietā kājceliņa apmēram pusceļā starp vārtiņiem un lievenēm, sašķīzdams gabalu gabalos. Pa zālāju pajuka sadrupušas plastmasas šķembas.
Gandrīz neapzinādamies, ko daru, rīkodamies bez domu un iepriekšēja lēmuma, vienīgi jūtu vadīts, noskrēju no lievenēm un metos uz vārtiem. Hairams pakāpās sānis, lai padotu man ceļu, es izdrāzos ārā pa vārtiņiem un nostājos aci pret aci ar viņu.
Pietiek man Hairama Martina! Man viņš apriebies līdz kaklam. Viņš bija tirdījis mani abas pēdējās dienas un beidzot apnicis man ilīdz nāvei. Mani bija pārņēmusi viena vienīga doma — saplosīt viņu lupatu lēveros, saberzt viņu miltos, lai skaidri zinātu, ka viņš nekad vairs nevarēs mani apcelt, nekad vairs notriekt mani zemē ar savu rupjo pārspēku.
Šai mirklī es atkal jutos kā bērnu dienās, kad acis man aizmigloja sarkans spīva naida plīvurs, es ienīdu viņu tāpat kā toreiz, jo zināju, ka viņš mani piekaus atkal, kā piekāvis jau daudzkārt, bet es biju gatavs ar prieku nodarīt viņam visu, ko vien manas dūres spēs, kamēr viņš nebūs mani galīgi pieveicis.
Kāds iebrēcās:
— Pavirzieties tālāk!
Tad es metos viņam virsū, un viņš man iebelza. Viņam nebija ne laika, ne vietas, kur atvēzēties, tomēr viņa dūre trāpīja man pa ausi, un es aiz sāpēm sagrīļojos. Tūliņ viņš belza man otrreiz, tomēr šis sitiens lāgā neizdevās un nemaz nesāpēja, un šoreiz es situ pretī. Ietriecu dūri viņam pakrūtē tieši virs jostas un, kad viņš sāpēs saliecās, bliezu pa muti, sajuzdams spējas sāpes nobrāztajās pirkstu locītavās, tām atsitoties pret viņa zobiem. Es atvēzējos no jauna, bet tad, gluži kā zibens no skaidrām debesīm, gaisā pazibēja dūre, dodama man tādu triecienu pa galvu, ka man šķita — pašķiezdama spožas zvaigznes, galva sasprāgs gabalos. Jutu, ka nogāžos zemē, jo atsitos jau ar ceļgaliem pret ielas bruģi, taču tūliņ streipuļodams piecēlos, un pasaule atkal kļuva gaišāka. Kājas nejutu. Likās, ka peldu gaisā kā korķis bez stingra pamata zem kājām. Redzēju Hairama ģīmi turpat man blakus, mutes vietā viņam bija sarkans traips un uz kakla lāsoja asinis. Es vēlreiz iegāzu viņam pa muti — laikam gan ne pārāk stipri, jo manī vairs nebija palicis necik jaudas. Bet viņš iestenējās, paliecās sānis, un es no jauna metos viņam virsū.
Bet tad viņš man iezvēla reizi par visām reizēm.
Jutu, ka krītu, gāzos atmuguriski, un man likās, ka krītu bezgala ilgi. Beidzot atsitos pret bruģi, un tas bija cietāks, nekā es biju domājis, un atsišanās.pret zemi man sāpēja stiprāk nekā sitiens, kas bija notriecis mani no kājām.
Pagriezos ar seju pret bruģi, cenzdamies atspiesties uz plaukstām tā, lai varētu piecelties, un pats lāgā nesapratu, kālab velti pūlos. Ja vien tagad piecelšos, Hairams dos man jaunu triecienu un es atkal novelšos. Bet es zināju, ka jāceļas augšā ikreiz, kamēr spēju. Tādi aizvien bijuši Hairama un manas spēles noteikumi. Viņš notrieca mani gar zemi katru reizi, kad biju piecēlies, taču es katru reizi atkal cēlos augšā, kamēr vairs nespēju, bet nekad nelūdzos žēlastības un nekad neatzinu sevi par uzvarētu. Un, ja vien es visu mūžu turpināšu tāpat, uzvarētājs galu galā būšu es, nevis Hairams.
Taču šoreiz man pietrūka spēka. Necēlos augšā. «Varbūt,» prātā pazibēja doma, «pienācis brīdis, kad vairs nepiecelšos.»
Manas rokas vēl joprojām meklēja atbalstu, lūkodamas palīdzēt ķermenim piecelties, un tā es atradu akmens šķembu. Varbūt akmeni tur jau pirms vairākām dienām bija nometis kāds puika, tēmēdams putnam vai sunim, varbūt metis tāpat, joka pēc. Akmens bija nokritis ielas vidū un palicis tur guļam, un tagad manas labās rokas pirksti to sataustīja un cieši sažņaudza; tas labi iederējās manā plaukstā, jo bija tieši dūres lielumā.
Šajā brīdī pār mani izstiepās roka, milzīga, gaļīga ķetna, sagrāba mani aiz krekla krūtežas un uzrāva kājās,
— Ak tā! — ķērca kāda balss. — Tu aiz- tiksi kārtības sargu!
Kā miglā man acu priekšā peldēja viņa seja — asinīm notriepta, naidā zvērojoša seja, ļauna un dzīvnieciska tīksmē par savu fizisko pārspēku.
Jutu atkal savas kājas un spēju atkal izšķirt gan šo seju, gan visas pārējās aizmugurē — stāvētāju sejas pūlī, kurš spiedās aizvien tuvāk, lai tikai nepalaistu garām iespēju noskatīties slepkavībā.
«Nedrīkst padoties!» es domāju, atcerēdamies visas iepriekšējās reizes, kad nebiju padevies. «Kamēr vien var noturēties kājās, ir jācīnās, un pat tad, kad esi notriekts zemē un nespēj vairs piecelties, pat tad nedrīkst atzīties, ka esi pieveikts.»
Hairams abām rokām bija sagrābis mani aiz krekla un piebāzis ģīmi man pavisam tuvu klāt; es savilku roku dūrē, sažņaudzu pirkstus ap akmeni un atvēzējos. Atvēzējos ar visu, kas manī vēl bija palicis, ieguldīju šajā dūres atvēzienā pēdējo spēka palieciņu, sasprindzinādams augumu no vidukļa līdz pat žokļiem, un belzu viņam pa zodu.
Viņa galva atkrita atpakaļ, nošūpodamās uz resnā buļiļa kakla. Viņš sagrīļojās, pirksti atlaidās, un, rokas izpletis, viņš saļima uz ielas.
Es parāpos soli nostāk, noraudzījos viņā no augšas, un man daudz kas likās kļuvis skaidrāks; es atkal sajutu, ka man ir ķermenis, nejauki nobrāzts un sadauzīts ķermenis, kas neganti sāpēja, šķiet, nebija nevienas dzīslas, neviena muskuļa, kas nesāpētu. Bet tas nekas, tas nav gluži nekas, jo pirmo reizi mūžā esmu nositis gar zemi Hairamu Martinu. Notriecu viņu zemē ar akmeni, bet tagad man tā nemaz nebija žēl. Nebiju akmeni meklējis — mani pirksti to atrada nejauši un sažņaudzās ap to Netiku iepriekš izplānojis laist darbā akmeni, bet tagad man tas vienalga. Ja man būtu pieticis laika savu rīcību izplānot, es droši vien būtu izšķīries par to pašu.
Kāds no pūļa paskrēja uz manu pusi, un es redzēju, ka tas ir Toms Prestons.
— Jūs domājat viņu tā palaist? — Prestons spiedza, pagriezies pret pūli. — Viņš iesita policistam! Iesita policistam ar akmeni! Viņš pacēla akmeni!
Kāds cits izspiedās pūlim cauri, sagrāba Prestonu aiz čupra, pacēla gaisā un atgrūda atpakaļ pūļa priekšējās rindās.
— Nelien, kur nevajag! — noteica Geibs Tomass.