ķērca.
— Labāk būtu gāzis ar rungu, — Geibs sacīja, — un sašķaidījis viņam pauri.
Hairams sarosījās un piesvempās sēdus. Viņa roka taustījās pēc revolvera.
— Mēģini tikai aiztikt ieroci! — es viņam piedraudēju. — Pieliec tikai tam kaut pirkstu, un es ar dieva palīgu tevi nositīšu.
Hairams blenza uz mani. Bija laikam arī ko redzēt. Viņš mani bija apstrādājis tā, ka labāk nevar, sadauzījis mīkstu, un tomēr es viņu notriecu zemē, bet pats vēl turējos uz kājām.
— Viņš tev iesita ar akmeni, — Prestons pīkstēja, — viņš iesita … •
Geibs pastiepa roku un nesteigdamies aplika pirkstus ap Prestona kārno kaklu. Tad viņš tos saspieda, līdz Prestonam pavērās mute un izkārās mēle.
— Nelien, kur nevajag, — Geibs atkārtoja.
— Bet Hairams ir likuma sargs, — iebilda Čarlijs Hatons. — Breds nedrīkstēja sist policistu.
— Draudziņ, — Geibs sacīja krodziniekam, — tas nu gan nav nekāds likuma sargs. Neviens kārtīgs likuma sargs neuzsāks kautiņu ar pilsoņiem.
Nenovērsu acis no Hairama, arī viņš vēroja mani, bet tad novērsa skatienu sānis un negribīgi nolaida roku.
Sajā mirklī es zināju, ka esmu uzvarējis — ne tādēļ, ka esmu stiprāks, ne tādēļ, ka protu labāk kauties (es neesmu un neprotu), bet tādēļ, ka Hairams ir gļēvulis, tādēļ, ka viņam nav aknu, ka, vienreiz izjutis sāpes, viņš neriskēs, lai viņam tās nodara vēlreiz. Un es zināju arī, ka man nav jābaidās no viņa revolvera, jo Hairamam Martinam nepietiks dūšas godīgā cīņā vīram pret vīru nogalināt savu pretinieku.
Hairams lēnām pierausās kājās un palika mirkli stāvam. Viņš pacēla roku un aptaustīja žokli, tad pagriezās un gāja projām. Pūlis klusēdams noskatījās un pašķīra viņam ceļu.
Es noskatījos viņam pakaļ, un manī modās negants, asinskārs gandarījums. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem beidzot esmu uzvarējis savu bērnu dienu ienaidnieku. «Bet,» es pats sev atgādināju, «neesmu uzvarējis viņu godīgā cīņā, man vajadzēja ķerties pie nekrietniem līdzekļiem, lai izcīnītu uzvaru.» Tomēr man likās, ka tam nav nekādas nozīmes. Lai nu godīgā vai nekrietnā cīņā, beidzot tomēr esmu viņu piekāvis.
Pūlis lēnām kāpās atpakaļ. Neviens nerunāja ar mani. Neviens neteica ne vārda arī cits citam.
— Man šķiet, — sacīja Geibs, — vairāk neviens tev nemetīsies virsū. Bet, ja kāds iedomāsies, tad tam vajadzēs izkauties arī ar mani.
— Paldies, Geib, — es sacīju.
— Nav par ko, — viņš atteica, — neesmu jau neko izdarījis.
Es papletu pirkstus, un akmens nokrita uz ielas. Dziļajā klusumā tas briesmīgi nodimdēja.
Geibs izvilka no bikšu pakaļējās kabatas milzīgu sarkanu mutautu un pienāca man klāt. Atbalstījis ar roku manu galvu, lai tā turētos stingri, viņš sāka slaucīt man seju.
— Pēc kāda mēneša, — viņš mierinādams
sacīja, — tu atkal izskatīsies pēc cilvēka.
— Ei, Bred! — kāds uzsauca. — Kas tas tavs draugs tāds ir?
Nevarēju kliedzēju saskatīt. Cilvēku bija tik daudz.
— Mister! — kāds cits uzkliedza. — Neaizmirstiet noslaucīt viņam arī snīpīti!
— Nu, nu! — Geibs ierēcās. — Nu! Panāc priekšā, gudriniek! Panāc priekšā, lai varu ar tevi paslaucīt ielu!
Džonsu vecmāmuļa teica tik skaļi, lai Endr- jūsu vecaistēvs varētu dzirdēt:
— Tas ir smagās mašīnas šoferis, kas sadauzīja Breda auto. Man domāt, ja jau Bredam vajadzēja kādu piekaut, tad tikai šito zelli.
— Bet mutē gan padevies! — Endrjūsu vecaistēvs atkliedza pretī. — Varen lielu muti padevies.
Redzēju pie vārtiem stāvam Nansiju, un viņas sejā bija gluži tāda pati izteiksme kā tajos laikos, kad mēs vēl bijām bērni un es sakāvos ar Hairamu Martinu. Viņai riebās skatīties uz mani. Viņai nekad nav patikuši kautiņi, viņa teica, ka tas esot vulgāri.
Parādes durvis atsprāga vaļā, pa tām izskrēja Džeralds Šērvuds un steidzās pa celiņu pie manis. Pieskrējis viņš satvēra mani pie rokas.
289
— Nāc! — viņš uzsauca. — Tikko piezvanīja senators. Viņš ir atbraucis un gaida tevi uz šosejas.
19—1472
Četri vīri gaidīja mani uz šosejas cieši otrpus barjeras. Gabaliņu tālāk uz ceļa stāvēja vairāki automobiļi. Mazās grupiņās visapkārt pulcējās kareivji. Apmēram pusjūdzi tālāk joprojām strādāja tvaika ekskavators.
Es jutos ļoti muļķīgi, iedams pa šoseju pretī gaidītājiem. Zināju, ka izskatos tā, it kā mani būtu ķērusi paša dieva dusmība.
Krekls man bija saplēsts un visa sejas kreisā puse sūrstēja, itin kā būtu pamatīgi apstrādāta ar smilšpapīru. Labās rokas pirkstu kauliņi bija jēli no sadursmes ar Hairama zobiem, bet kreisā acs likās pietūkstam ar katru mirkli vairāk. •
Kāds laikam bija aizvācis viesuļvētras izgāztos kokus un krūmus dažus soļus no šosejas malām, bet citādi visa postaža bija joprojām tāda pati, kā bijusi.
Piegājis tuvāk, sazīmēju senatoru. Neesmu ar viņu nekad sastapies, bet esmu redzējis viņa attēlu avīzēs. Viņš bija plecīgs, spēcīga auguma, baltiem matiem un nekad nevalkāja cepuri, ģērbies uzvalkā ar divām pogu rindām un aizsējis koši zilu kaklasaiti ar baltiem punktiņiem.
Viens no viņa pavadoņiem bija karavīrs ar zvaigznēm uz uzplečiem. Otrs bija mazs vīre- llis ar cieši pieglauztiem matiem un skadru, saltu sejas izteiksmi. Arī ceturtais bija maza
auguma, patukls un ar tik spoži zilām acīm, kādas neesmu redzējis nevienam cilvēkam.
Gāju, kamēr atrados no viņiem soļus trīs un sajutu barjeras pirmo, vieglo pretspiedienu. Pakāpos soli atpakaļ un paraudzījos uz senatoru.
— Jūs, šķiet, esat senators Gibss, — es .sacīju. — Es esmu Bredšovs Kārters. Cilvēks, par kuru Šērvuds jums stāstīja.
— Priecājos ar jums iepazīties, mister Kārter, — senators teica. — Cerēju, ka Džeralds atnāks kopā ar jums.
— Es arī gribēju, lai viņš nāk, — paskaidroju, — bet viņš domāja, ka būšot labāk, ja nenākšot. Pilsētā izcēlās strīds par jūsu sagaidīšanu. Mērs gribēja sapulcināt komisiju, bet Šērvuds visai dedzīgi tam pretojās.
Senators pamāja ar galvu.
— Saprotu, — viņš noteica. — Tātad jūs būsiet vienīgais, ko sastapsim?
— Ja jūs vēlaties vēl kādu citu …
— Nē, nepavisam, — viņš sacīja. — Jūs taču esat tas cilvēks, kas var sniegt informāciju?