Stāvēju uz ietves, raudzījos pa ielu uz priekšu un pēkšņi izjutu naidu pret pilsēteli — ne pret cilvēkiem, kas te dzīvo, bet pret pašu pilsētu, pret vienas noteiktas vietas bezpersonisko, ģeogrāfisko priekšstatu.
Pilsētele ņirdza man sejā — putekļaina, augstprātīga un bez mēra pašapmierināta, un es sapratu, ka esmu izdarījis lielu aplamību, neaizbraukdams projām no šejienes, kad
varēju to izdarīt. Tiku mēģinājis dzīvot te aiz tīrās mīlestības pret dzimto pilsētu, bet tā ir bijusi aklība. Es taču visu sapratu tikpat llabi kā mani draugi — tie, kas no šejienes aizbrauca, bet negribēju atzīt skaidro, neapgāžamo patiesību: Milvilā nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts te palikt. Tā ir veca pilsētiņa, kas mirst lēnā nāvē, kā daždien mirst viss vecais. Tai elpu žņaudza ciet jaunie, ērtie ceļi, pa kuriem varēja aizbraukt uz labākām iepirkšanās vietām; tā Hēnītēm mira arī tādēļ, ka apkārtnē panīka zemkopība, mira lēnām, kopā ar mazajām fermām pakalnos; tās stāvēja pamestas, jo nespēja vairs uzturēt fermera ģimeni. Pilsētiņā valdīja smalka nabadzība; tai piemita zināma appelējusi savdabība, tomēr tā lēnām nīka par spīti liegajai lavandas smaržai un iedzīvotāju nevainojamām manierēm.
Es nogriezos lejup pa ceļu, prom no putekļainā kantoru rajona un devos uz mazo upīti, kas tecēja gar pilsētiņas austrumu robežu. Tur es krastmalā uzgāju sen iemītu taku koku paēnā un aizklīdu pa to, klausīdamies vasaras skanīgajā klusumā un ūdens burbuļošanā, tam plūstot pār oļiem un zvirgzdiem starp zāļainajiem krastiem. Un iedams neviļus sāku atcerēties senos gadus, ko biju jau bezmaz aizmirsis. Turpat mazliet tālāk uz priekšu bija pilsētiņas peldētava, bet lejpus tās — brasli, kur pavasaros gāju zvejot nēģus.
Upes līcī bija mūsu iemīļotā vietiņa, kur mēdzām rīkot piknikus. Iekūrām ugunskuru, cepām uz tā desiņas un sēdējām, vērodami, kā pa koku starpu un pāri pļavām zogas klāt vakara krēsla. Pēc brīža uzlēca mēness un pārvērta visu apkārtni par burvju valstību, izauz- dams starp ēnu spraišļiem savu liego gaismu. Mēs neviļus sākām runāt čukstus, droši vien tāpēc, ka vēlējāmies aizturēt laika ritējumu un ilgāk saglabāt burvestību. Bet, lai cik kaisli vēlējāmies, tas mums nekad neizdevās, jo laiks ir kaut kas tāds, ko pat tajos gados nebija iespējams nedz aizturēt, nedz apstādināt.
Toreiz šurp nācām mēs abi ar Nansiju, Eds Adlers un Priscilla Gordona, lāgiem mums piebiedrojās arī Alfs Pītersons, bet man palicis prātā, ka viņš gaužām reti divas reizes atveda līdzi to pašu meiteni.
Uz brīdi apstājos takas vidū un centos iedomāties, kā viss toreiz bija: mēnesnīcas vizmu, dziestošā ugunskura mirgu, meiteņu klusās balsis un liegos augumus, jaunības brīnuma apdvesto pārvarīgo maigumu, kvēli, satraukumu un dziļo pateicību. Gribēju uzburt atmiņā teiksmaino tumsu un laimes mirdzumu vai vismaz to atspulgu, bet( spēju visu konstatēt vienīgi ar prātu, apzināties, ka tā reiz ir bijis un vairs nekad nebūs.
Tāds nu es reiz esmu — ar izbalējušu atmiņu skrandām sirdī, turklāt arī materiāli izputējis. Man šķita, ka šai brīdī es beidzot visu apjēdzu, pirmo reizi ieskatos patiesībai acīs. Ko man iesākt tālāk?
«Varbūt,» es iedomājos, «vajadzēja turpināt ar to pašu siltumnīcu.» Bet tā bija muļķīga ideja, tukša iedoma, jo pēc tēva nāves tur viss sāka iet greizi. Kamēr tēvs bija dzīvs, mēs dzīvojām pārtikuši, bet toreiz arī strādājām visi trīs, un tētis sevišķi smalki izprata augus. Viss, kam vien pieskārās viņa gādīgā roka, zaļoja un zēla, un viņš allaž zināja, kas augiem nepieciešams, lai tie būtu spirgti un krāšņi. Man šā ķēriena trūka. Manā kopšanā augi nīkuļoja, žēl bija uz tiem noraudzīties, un tiem pastāvīgi uzkrita dažādi kaitēkļi, parazīti un sērgas.
Piepeši, kamēr kavējos uz takas, upe, celiņš un koki pārvērtās — kļuva senatnīgi un sveši. It kā es šai vietā būtu pilnīgs svešinieks, kas ieklīdis tādā laikā un telpā, ar ko tam nav nekā kopīga. Un vēl briesmīgāk nekā atrasties gluži svešā vietā bija tas, ka es kaut kur dziļi dziļi dvēselē apzinājos, ka daļa no manis ir piederīga pie šīs vietas.
Es pagriezos un sāku iet pa taku atpakaļ, bet man pa pēdām dzinās tādas bailes un šausmas, ka gribējās skriet ko kājas nes. Es tomēr neskrēju. Gāju pat lēnākā solī, nekā būtu gājis citkārt, jo jutu, ka šāda uzvara man pašlaik nepieciešama, ka man tā jāizcīna — kaut vai šāda sīka, nenozīmīga uzvara: iet pavisam lēnām tad, kad tik neprātīgi gribējās skriet.
Ticis atpakaļ uz ielas, ārā no koku krēslainā pavēņa, es siltajā saulītē un spožajā gaismā atkal redzēju visu pareizi un normāli. Ne gluži normāli varbūt, bet vismaz tā, kā biju paradis redzēt. Iela bija tāda pati kā vienmēr. Bija uzradušies vēl daži automobiļi, suns bija pazudis un Kleinais Grants mainījis savas pozīcijas. Tagad viņš slaistījās nevis vairs pie «Laimīgo alas», bet gan pie mana kantora.
Pareizāk gan būtu teikt — pie mana bijušā kantora. Es sapratu, ka šai ziņā man vairs nav uz ko cerēt. Es varētu šai pašā brīdī ieiet iekšā, izvākt visu no rakstāmgalda, aizslēgt durvis no ārpuses un aiznest atslēgu uz banku. Daniels Villobijs būs diezgan pikts, bet galu galā man gluži vienalga, ko par mani domā Daniels Villobijs. Tiesa, esmu viņam parādā īres naudu, ko nevaru samaksāt, un viņš droši vien man to pārmetīs, taču pilsētā Danielam Villobijam vēl ir krietni daudz citu parādnieku, no kuriem viņam arī nav lielas cerības sagaidīt naudu. Bet pie tā viņš pats ir vainīgs, dabūjis, ko gribēja, un tādēļ neieredz nevienu cilvēku. Tad jau labāk lai esmu, kāds esmu, nevis līdzīgs Denam Villobijam, kurš diendienā staigā pa ielām ar apziņu, ka ikviens pretimnācējs viņu nicina un nīst.
Citos apstākļos es būtu labprāt apstājies un patērzējis ar Kleino Grantu. Lai arī viņš bija mūsu pilsētiņas lielākais slaists, es viņu tomēr uzskatīju par savu draugu. Viņš allaž bija gatavs nākt līdzi makšķerēt, zināja vietas, kur zivis vislabāk ķeras, un jūs nespējat pat iedomāties, cik interesanti bija sarunāties ar viņu. Bet patlaban man negribējās runāt ne ar vienu cilvēku.
— Hei, Bred! — Kleinais mani uzrunāja, kad pienācu viņam tuvāk. — Paklau, vai tev nav kabatā aizķēries kāds lieks dolārs, ko?
Sen sen Kleinais nebija diedelējis no manis naudu, un es jutos pārsteigts, ka viņš to dara tieši šodien. Lai Kleinais Grants ir kāds būdams, viņš tomēr ir džentlmenis un smalkjūtīgs puisis. Viņš mēdza diedelēt naudu tikai no tādiem vīriem, kam tās netrūka. Kleinajam piemita ģeniāla nojauta, kad un kādos apstākļos ir vērts izmest makšķeri.
Iebāzu roku kabatā un sataustīju tur plānu papīrnaudas žūksnīti un dažas sudraba monētas. Izvilku plāno žūksnīti, paņēmu no tā vienu dolāru un iedevu viņam.
— Paldies, Bred, — viņš sacīja, — šodien vēl nav trāpījies iebaudīt ne lāsīti.
. Viņš iestūma dolāru savas nospeķotās, skrandainās vestes kabatiņā un steigšus aiz- klumburoja prom pa ielu tieši uz krogu.
Es atvēru kantora durvis, iegāju iekšā un, tiklīdz biju aizvēris durvis aiz sevis, izdzirdu zvanām telefonu.
Paliku kā zemē ieaudzis stāvam un muļķīgi blenzu uz telefonu.
Tas joprojām zvanīja, un es piegāju un nocēlu klausuli.
— Misters Bredšovs Kārters? — ievaicājās vismaigākā balss, kādu jebkad biju dzirdējis.
— Es pats, — atbildēju. — Ar ko varu pakalpot?
Es sapratu, ka runātājs nav šejienietis, jo tas būtu mani saucis par Bredu. Bez tam nepazinu neviena ar tādu balsi. Tā dūdoja saldi kā televīzijas reklāmu meitenes, kad piesola ziepes vai skaistumkopšanas līdzekļus, un tomēr šai balsij bija tik dzidra, cēla skaņa, kāda droši vien ir tad, kad sāk ,runāt pasaku princeses.
— Jūs varbūt esat tas pats misters Bred- šovs Kārters, kura tēvam piederēja siltumnīca?
— Gluži pareizi, — es atteicu.
— Bet vai jūs pats vairs siltumnīcā nestrādājat?
— Nē, — atbildēju, — nestrādāju.
Un tad balss pārvērtās. Līdz šim brīdim tā bija skanējusi maigi un ļoti sievišķīgi, bet tagad kļuva vīrišķīga un lietišķa. It kā vispirms būtu runājis viens cilvēks, tad atgājis nost no telefona un klausuli paņēmusi pavisam cita persona. Un tomēr nezin kādas ērmotas iedomas dēļ es nešaubīgi jutu, ka mainījies ir nevis pats runātājs, bet vienīgi balss.
— Mums ir pamats domāt, — sacīja jaunā balss, — ka jūs pašreiz esat brīvs, lai mazliet pastrādātu mūsu labā.
— Jā, to es varētu, — es piekritu. — Bet kas te īsti notiek? Kāpēc pārmainījās jūsu balss? Ar ko es runāju?
Bija muļķīgi tā jautāt, jo, lai arī kā man būtu licies, neviena cilvēka balss nespēj pārvērsties tik strauji un tik pilnīgi. Tur vajadzēja būt diviem cilvēkiem.
Atbildi uz savu jautājumu es nesaņēmu.
— Kādas būtu manas funkcijas? — es vaicāju.
— Diplomātiskas, — balss atbildēja, — man šķiet, tas būtu visprecīzākais apzīmējums.
— Bet es taču neesmu diplomāts. Man nav …
— Jūs mazliet kļūdāties, mister Kārter. Jūs neizprotat. Varbūt vajadzētu paskaidrot jums to mazliet tuvāk. Mums ir kontakts ar daudziem jūsējiem. Tie palīdz mums visādi. Mums, piemēram, ir priekšālasītāju grupa …
— Priekšālasītāju?
— Tieši tā es teicu. Tādi, kas mums lasa. Viņi, redzat, lasa mums ļoti dažādus tekstus. Par dažādiem jautājumiem. Britu enciklopēdiju, Oksfordas vārdnīcu un dažādas hrestomātijas. Literatūru un vēsturi. Filozofiju un ekonomiku. Un tas ir ļoti interesanti.
— Bet jūs taču to visu varētu lasīt paši. Nav nekādas vajadzības turēt priekšālasītājus. Jums tikai vajadzētu iegādāties attiecīgās grāmatas .. :
Balss skumji nopūtās.
— To jūs nesaprotat. Jūs pārāk steidzaties ar secinājumiem.
— Nu labi, — es atteicu, — nesaprotu. Lai paliek. Bet ko jūs gribat no manis? Ņemiet vērā, ka esmu nekam nederīgs priekšālasītājs.
— Mēs vēlamies, lai jūs reprezentētu mūs. Mēs gribētu vispirms apspriesties ar jums.
dzirdēt, kā jūs vērtējat situāciju, un tad mēs varētu …
Balss vēl kaut ko sacīja, bet es to vairs nedzirdēju. Pēkšņi atskārtu, kas man bija licies aplam. Es, protams, to redzēju visu laiku, bet tikai šai mirklī tas pilnīgi sasniedza manu apziņu. Bija tik daudz kā cita, par ko brīnīties, — telefona aparāts, kur patiesībā nevajadzēja atrasties nekādam aparātam, balsu pēkšņā pārvērtība, sarunas ērmīgā tendence. Mans prāts bija pārāk nodarbināts, lai uztvertu visu kopumā.
Bet tagad ačgārnība ar telefonu beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai, un viss, ko balss vēl runāja, saplūda neskaidrā dūkoņā. Sis taču nemaz nebija tas aparāts, kas stāvēja uz rakstāmgalda vēl pirms stundas. Sim aparātam nebija ne numuru diska, ne vada, ne kontakta pie sienas.
-— Kas te notiek? — es iesaucos. — Ar ko es sarunājos? No kurienes jūs zvanāt?