— Lūdzu piedošanu, — senators attapās. — Iepazīstieties: misters Kārters — ģenerālis Volters Billings.
— Sveicināts, ģenerāli, — es sacīju.
Bija dīvaini sasveicināties nesarokojoties.
— Arturs Ņukoms.
19*
291
Cilvēks ar salto, skadro seju man ledaini
uzsmaidīja. No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka šis vīrs nekādus jokus necietīs. Man likās, viņš bija ļoti sašutis par to, ka tādai barjerai vispār ļauts uzrasties.
— Misters Ņukoms, — senators paskaidroja, — ir no Valsts departamenta. Un doktors Rodžers Deivenports, biologs, ja atļauts piebilst — izcils biologs.
— Labrīt, jaunais cilvēk, — sacīja Deivenports. — Vai būtu pārāk nepiedienīgi apjautāties, kas ar jums noticis?
Es pasmējos, man šis cilvēks uzreiz iepatikās.
— Man iznāca nelielas domstarpības ar kādu no mūsu pilsētas iedzīvotājiem.
— Varu iedomāties, — ieteicās Billings,
— ka pilsētā valda liels satraukums. Drīz vien kārtības uzturēšana kļūs par nopietnu problēmu.
— Bīstos, ka jums taisnība, ser, — es piebildu.
— Jusu stāsts laikam bus diezgan garš? — apvaicājās senators.
— Pagarš gan, — es piekritu.
— Te bija daži krēsli, — ģenerālis sacīja.
— Seržant, kur ir …?
Viņš nepaspēja izteikt jautājumu līdz galam, kad seržants un divi civilisti, kas stāvēja šosejas malā, jau bija atstiepuši saliekamos krēslus.
— Ķeriet! — seržants man uzsauca.
Viņš izmeta krēslu cauri barjerai, un es to saķēru. Kamēr es to uzstatīju un apsēdos, ari pārējie četri vīri barjeras otrā pusē bija apsēdušies.
Tas droši vien bija ērmīgs skats, kā mēs visi pieci sēdējām ceļa vidū uz vieglajiem, saliekamajiem krēsliņiem. '
— Tā, — senators teica, — man šķiet, mēs varētu sākt. Kādi ir jūsu priekšlikumi, ģenerāli?
Ģenerālis sakrustoja kājas un ierīkojās pēc iespējas ērtāk. Brīdi viņš klusēja, tad ierunājās:
— Sim cilvēkam ir kaut kas stāstāms, kas mums jādzird. Kādēļ gan mēs nevarētu, te sēdēdami, viņu uzklausīt?
— Jā, protams, — piekrita Ņukoms, — paklausīsimies, ko viņš stāstīs … Man jāsaka, senator …
— Jā, — senators steidzīgi iejaucās sarunā, — jāatzīst, ka situācija ir visai neparasta. Pirmoreiz mūžā piedalīšos tādā brīvdabas sēdē, bet…
— Šī acīmredzot ir vienīgā pieņemamā iespēja, — piebilda ģenerālis.
— Kā jau teicu, tas ir pagarš stāsts, — es viņus brīdināju, — un šis tas tajā var likties visai neticams.
— Arī šis te ir kaut kas neticams, — senators sacīja, — šis šķērslis, ko jūs dēvējat par barjeru.
— Un, — piebilda Deivenports, — jus, šķiet, esat vienīgais, kuram par to ir jel kādas ziņas.
— Tādēļ, — ierosināja senators, -— sāksim bez liekas kavēšanās.
Un tā nu es izstāstīju savu stāstu otru reizi. Nesteidzos un stāstīju pamatīgi, cenzdamies pieminēt visu, ko biju redzējis. Neviens mani nepārtrauca. Pāris reižu es pats pieklusu, lai viņiem rastos iespēja uzdot man jautājumus, bet pirmoreiz Deivenports pamāja man, lai stāstu tālāk, un otrreiz visi četri klusēdami gaidīja, kad es turpināšu.
Tāda izturēšanās padarīja mani nervozu — tas bija ļaunāk, nekā būtu bijis tad, ja viņi būtu pārtraukuši mani ar jautājumiem. Runāju pilnīgā klusumā, cenzdamies kaut ko izlasīt viņu sejās, cenzdamies rast tajās kaut kādu norādījumu, cik ticams viņiem liekas stāsts. Bet viņu sejas nepauda neko, tajās ne- pavīdēja ne mazākā izteiksmes atēna. Sāku justies mazliet neveikli — viss, ko stāstīju, viņiem droši vien izklausījās muļķīgi.
Beidzot biju galā un atlaidos krēslā.
Ņukoms otrā pusē barjerai nemierīgi sarosījās.
— Lūdzu, kungi, atvainojiet mani, — viņš ierunājās, — ja apstrīdu šā cilvēka stāstu. Nesaprotu, kādēļ esam atsaukti šurp …
— Artur, — viņu pārtrauca senators, — Džeralds Šērvuds, mans labs draugs, galvoja par misteru Kārteru. Es Džeraldu Šēr-. vudu pazīstu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš, man jāsaka, ir ļoti spējīgs vīrs, izdarīgs uzņēmējs ar teicamu izdomu. Kaut arī šim stāstam vai nu pilnīgi, vai daļēji ir gaužām grūti ticēt, pēc manām domām, mums tomēr vajadzētu to pieņemt par pamatu diskusijām. Turklāt gribu jums atgādināt, ka šīs ir pirmās konkrētās ziņas, ko mums izdevies saņemt.
— Arī man, — sacīja ģenerālis, — ir ļoti grūti ticēt kaut vai vārdam no dzirdētā. Bet mūsu acu priekšā ir šī barjera, kaut kas prātam pilnīgi neaptverams, un tādēļ mēs esam spiesti arī turpmāk pieņemt tādus pierādījumus, kas pārsniedz mūsu saprāta robežas.
— Pieļausim uz mirkli, — ieteicās Deivenports, — ka mēs visam tam ticam. Lūkosim atrast tur kādu racionālu pamatu …
— Bet tas nav iespējams! — eksplodēja Ņukoms. — Tas met sejā izaicinājumu visam, ko mēs zinām.
— Mister Ņukom, — sacīja biologs, — cilvēks laika ritumā aizvien ir metis izaicinājumu visam, ko zinājis iepriekš. Vēl tikai pirms dažiem gadsimtiem cilvēki bija pārliecināti, ka Zeme ir Visuma centrs. Vēl pirms trīsdesmit gadiem par neiespējamu uzskatīja ceļojumu uz citām planētām. Pirms simt gadiem cilvēkam bija skaidrs, ka atoms ir nedalāms. Un pašreizējā problēma ir tāda, ka laiku nav iespējams saprast, ka nav iespējams ar to rīkoties un ka augiem nevar piemist saprāts. Es jums teikšu, ser …
— Vai gribat sacīt, — viņu pārtrauca ģenerālis, — ka pieņemat to visu par patiesību?
— Nē, — atbildēja Deivenports, — es nepieņemu neko. To darīt būtu ļoti neobjektīvi. Es ar spriedumu nogaidīšu. Godīgi sakot, es ar sajūsmu izmantotu iespēju tūliņ ķerties pie darba, sāktu novērot, eksperimentēt un …
— Bet varbūt jums nepietiktu tam laika, — es iebildu.
Ģenerālis strauji pagriezās pret mani.
— Vai tad ir noteikts termiņš? — viņš jautāja. — Jūs par to neko neminējāt.
— Nē. Bet viņu varā ir mūs pasteidzināt. Viņas var vērst pret mums visai iespaidīgus ietekmēšanas līdzekļus jebkurā brīdī. Piemēram, var iekustināt šo pašu barjeru.