— Tikpat zinu es, cik zināt jūs. Desmit jūdžu. Simt jūdžu. Tūkstoti. Nav ne jausmas.
— Jūs runājat tā, it kā viņas varētu mūs nostumt pavisam nost no Zemes.
— Nezinu. Bet man liekas, ka laikam varētu gan.
— Un jūs domājat, viņas to darīs?
— Varbūt. Ja konstatēs, ka mēs vilcināmies. Nedomāju, ka viņas to darītu labprāt. Mēs viņām esam vajadzīgi. Viņām nepieciešams kāds, kas var izmantot viņu uzkrātās zināšanas, piešķirt tām jēgu un nozīmi. Un izskatās, it kā līdz šim viņām nebūtu izdevies atrast tādas būtnes, kas to varētu.
— Bet mēs nedrīkstam arī pārsteigties, — protestēja senators. — Nevienam nav tiesību mūs steidzināt. Vēl daudz kas ir jādara. Jāap- spriežas visdažādākajās sfērās — jārīko apspriedes gan valsts, gan starptautiskā mērogā, gan no ekonomiskā, gan no zinātnes aspekta.
— Senator, — es iebildu, — ir viens apstāklis, kuru, šķiet, visi ir aizmirsuši. Mums šoreiz nav darīšana ar kādu citu tautu vai vispār ar cilvēkiem. Mums ir darīšana ar gluži citādām būtnēm …
— Tam nav nekādas nozīmes, — teica senators. — Mums jārīkojas kā vienmēr.
— Tas jau būtu gaužām jauki, — es sa- t clju, — ja tikai mēs to varētu svešajām būtnēm ieskaidrot.
— Viņām būs vien jāpagaida, — sausi noteica Ņukoms.
Un es sapratu, ka viss ir bezcerīgi, ka esam saskārušies ar neatrisināmu problēmu, ka cilvēce sabojās savu pirmo kontaktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Būs runas un argumenti, diskusijas un apspriešanās, — bet tas viss notiks no cilvēku aspekta, no mūsu viedokļa, nedodot nevienam pat iespēju ņemt vērā otras puses viedokli.
— Nedrīkst aizmirst, — sacīja senators, I —ka lūdzējas ir viņas, ka viņas spēra pirmo
soli uz tuvošanos, viņas lūdz ielaišanu mūsu pasaulē, nevis mēs gribam nokļūt turp.
— Pirms pieci simti gadiem, — es teicu,
— baltie cilvēki ieradās Amerikā. Toreiz viņi bija lūdzēji,..
— Bet indiāņi, — mani pārtrauca Ņukoms,
— bija mežoņi, barbari …
Es viņam pamāju ar galvu.
— Jūs precizējāt manu domu.
— Jums ir visai nepieņemama humora izjūta, — griezīgi noteica Ņukoms.
— Jūs nebūsiet mani sapratis, — es sacīju,
— es nebūt nejokoju.
Deivenports pamāja ar galvu.
— Jūsu domai ir zināms pamats, mister Kārter. Jūs sakāt — šīs puķes apgalvojot, ka esot uzkrājušas zināšanas, un jūs domājat, ka tās varētu būt daudzu saprātīgu rasu atziņas.
— Tāds iespaids man radās.
— Sakrātas un sistematizētas atziņas. Ne juceklīgs datu kopums vien?
— Jā, arī sistematizētas,— es teicu. — Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es nevaru to apzvērēt. Man nebija iespējas pārliecināties, vai tas tiesa. Bet Tapers, kas runā viņu vietā, man apgalvoja, ka viņas nemelojot…
— Es saprotu, —sacīja Deivenports. — Tas ir visai loģiski. Viņām nav vajadzības melot.
— Izņemot to, — ģenerālis piebilda, — ka viņas neatdeva jums atpakaļ jūsu pusotra tūkstoša dolāru.
— Neatdeva vis, — es piekritu.
— Bet solīja atdot.
— Jā. Pavisam noteikti apsolīja.
— Tātad tas nozīmē, ka viņas ir melojušas.
Bez tam vēl izprovocēja, lai jūs paņemat no turienes līdzi to, ko pats dēvējat par laika mašīnu.
— Un, — piemetināja Ņukoms, — izdarīja to ļoti veikli.
— Man šķiet, — sacīja ģenerālis, — ka mums nevajadzētu viņām pārāk uzticēties.
— Bet paklausieties, — protestēja Ņukoms, — mēs atkal esam sākuši runāt tā, it kā ticētu katram vārdam.
— Tā taču arī tikām norunājuši, — teica senators, — izmantot iegūto informāciju par pamatu pārrunām.
— Pašlaik, — prātoja ģenerālis, — mums jāsagatavojas visļaunākajam.
Deivenports iesmējās.
— Kur gan te kāds ļaunums? Pirmoreiz
savā vēsturē cilvēcei radusies iespēja sastapties ar cita veida saprātu. Ja mēs tagad rīkosimies pareizi, varam gūt no tā lielu labumu.
— Bet to jūs nevarat zināt, — iebilda ģenerālis.
— Protams, ka nevaram. Mums trūkst tiešu ziņu. Mums jānodibina ciešāks kontakts.
— Ja tādas saites vispār eksistē, — noteica Ņukoms.
— Ja tās eksistē, — piekrita Deivenports.
— Kungi, — ierunājās senators, — mēs kaut ko aizmirstam. Barjera eksistē. Tā nelaiž cauri neko dzīvu.
— To mēs nezinām, — atspēkoja Deivenports: — Mums ir piemērs ar automobili.
Tajā atradās mikroorganismi. Tādiem katra ziņā vajadzētu tur būt. Manuprāt, barjera aiztur nevis jebkuru dzīvu radību, bet vienīgi apzinīgas, domājošas būtnes. Tādas būtnes, kas apzinās savu esību …