— Gan mēs kaut ko izgudrosim, — viņš sacīja. — Kāds laiciņš varbūt paies, bet nav nekā tāda, ar ko cilvēki nevarētu tikt galā, ja tikai saliek prātus kopā. Viņi taču var nosēdināt kādus tūkstoš zinātniekus, lai sēž un gudro, un, kā jau es teicu, kāds laiciņš varbūt paies, bet gan jau tie tiks pie kāda gala.
— Jā, — es atteicu, — droši vien tiks.
Ja vien kāds prātā jucis ģenerālis nepasteigsies panikā nospiest pogu. Ja vien neiz- šķirsimies labāk uzlaist visu gaisā nekā censties atrisināt.
— Kas tev kait, Bred?
— Nekas, — es atteicu.
— Tev arī neklājas viegli, — viņš sacīja. — To, kā tu šodien apstrādāji Hairamu, viņš jau sen bija pelnījis. Vai tas aparāts, ko viņš tev meta …?
— Jā, — es atbildēju, — tas bija viens no tiem.
— Dzirdēju, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kā tad tu prati aiziet uz to otru pasauli? Man tas 'liekas ērmoti, bet tagad jau katram tas vien uz mēles.
Pāris puiku spiegdami un palēkdamies drāzās cauri starp mašīnām un aizskrēja pa ceļu turp, kur pūlis vēl joprojām strīdējās ar senatoru.
— Puikām gatavie svētki, — Donovens
noteica. — Tādus priekus viņi vēl nekad nav piedzīvojuši. Labāk nekā cirks.
Aurodams aizskrēja cits puišeļu bars.
— Paklau, — Donovens saausījās, — vai tikai kaut kas nav noticis, kā tev šķiet?
Pirmie divi puikas jau bija aizskrējuši līdz cilvēku baram, raustīja pieaugušos aiz rokām un kaut ko klaigāja.
— Tā izskatās gan, — es piekritu.
Daži atšķīrās no pūļa un sāka nākt pa ceļu atpakaļ, sākumā iedami soļiem, bet tad rikšiem vien laida uz pilsētu.
Kad tie pienāca tuvāk, Donovens izlēca uz ceļa, lai kādu notvertu.
— Kas jums kait? — viņš uzsauca. — Kas noticis?
— Nauda, — viens no skrējējiem atsaucās. — Tur esot atrasta kaut kāda nauda.
Nu jau viss bars bija pametis barjeru un joza pa ceļu šurp.
Garām skrejot, Meja Matoņa man uzsauca:
— Nāc, Bred! Tavā dārzā esot nauda!
Nauda manā dārzā! Žēlīgais debesu tēvs,
kas vēl nenotiks!
Pametu skatienu uz četriem vīriem no Vašingtonas, kas stāvēja viņpus barjeras. Tiem droši vien likās, ka visi milvilieši sajukuši prātā. Un viņiem bija pilnīgas tiesības tā domāt.
Es izgāju uz ceļa un cilpoju pūlim pakaļ uz pilsētu.
No rīta atgriezies, redzēju, ka svešās pasaules burvestība pārvērtusi purpurkrāsas puķes, kas auga lejiņā aiz manas mājas, par sīkiem krūmiņiem. Tumsā es ar pirkstiem pa- braucīju zarus un sataustīju briestošus pumpurus. Tagad tie bija izplaukuši un visur, kur bija atradies pumpurs, rēgojās nevis lapiņa, bet sīka piecdesmit dolāru banknotīte!
Lens Strīters, vidusskolas dabas zinātņu skolotājs, pasniedza man vienu mazo naudas zīmīti.
— Tas nav iespējams, — viņš sacīja.
Un viņam bija taisnība. Tas tiešām nebija iespējams. Neviens krūms, kas ir pie pilna prāta, neizplaucēs piecdesmit dolāru banknotes un vispār nekādas banknotes.
Dārzā bija sanācis milzums ļaužu — viss pūlis, kas uz šosejas bārās ar senatoru, un vēl laba tiesa citu. Man gandrīz likās, ka sanākusi visa pilsēta. Cilvēki gāja no krūma pie krūma, klaigāja, un visi izskatījās satraukti un priecīgi. Gluži pamatoti. Viņu vidū nebija daudz tādu, kas kādreiz savā mūžā redzējuši piecdesmit dolāru zīmi, un te nu tās auga tūkstošiem.
— Vai esat pamatīgi tās apskatījis? — es jautāju skolotājam. — Vai esat pārliecināts, ka tās tiešām ir banknotes?
Viņš izvilka no krekla krūšu kabatas mazu palielināmo stikliņu un pasniedza to man.
— Paskatieties, — viņš teica.
Es paskatījos, un nebija nekādu šaubu, ka tā ir īsta piecdesmit dolāru banknote, kaut gan vienīgās piecdesmit dolāru zīmes, ko es savā mūžā esmu redzējis, bija tās trīsdesmit banknotes aploksnē, kuru man iedeva Šērvuds. Un arī tām man izdevās uzmest tikai vienu mirkli. Bet caur palielināmo stikliņu redzēju, ka mazajām naudas zīmītēm ir faktu- rēts papīrs, un arī viss pārējais, pat sērija un numurs izskatījās autentiski.
Un, skatīdamies caur lēcu, es zināju, ka tās ir īstas naudas zīmes. Proti, šīs bija (kā to varētu nosaukt?) pēcnācējas tai naudai, kuru man nozaga Tapers Tailers.
Es tagad pilnīgi skaidri sapratu, kā viss noticis, un šī apziņa mani sarūgtināja līdz sirds dzijumiem.
— Tas ir iespējams, — es sacīju Strīteram.
— Tai bandai viss ir iespējams.
— Jūs domājat — tai bandai jūsu otrā pasaulē?
— Nevis manā! — es viņam uzkliedzu.
— Jūsu otrā pasaulē. Sīs pasaules otrā pasaulē. Kad jūs beidzot to iekalsiet savos sasodītajos pauros…
Es nepabeidzu teikumu. Un pats jutos priecīgs, ka to neizdarīju.
— Piedodiet, — Strīters atvainojās, — es negribēju teikt gluži tā, kā pateicu.
Es redzēju, ka Higijs bija pakāpies līdz pusei nogāzē, kas veda uz māju, un kliedza, lai viņu uzklausa.
— Klausieties! — viņš ķērca. — Milvilas pilsoņi, klausieties, ko es teikšu!
Pūlis pamazām sāka pierimt, un Higijs bļāva, līdz visi apklusa.
— Neraujiet lapas nost! — viņš pavēlēja.
— Neaiztieciet tās!