— Tulku? Nevaru uztvert nozīmi. Es jūsu vārdus iemācījos ļoti ātri no mehānisma. Man maz laika. Nemāku tos visus saprast.
■ — Tulks nozīmē, ka jūs runājat viņa vietā. Viņš pasaka jums, un jūs — mums.
— Tā tiešām ir. Un arī jūs pasakāt man, un es — viņam. Bet es neesmu tulks vien. Esmu ari diplomāts, ļoti labi apmācīts.
— Kā?
— Palīdzu vest sarunas ar jūsu tautu. Palīdzēšu, cik mācēšu. Droši vien daudz ko paskaidrošu. Palīdzēšu visādi, kā vien jums nepieciešams.
— Jūs teicāt, ka pastāvot daudzas dažādas pasaules un esot daudz dažādu tautu. Vai tas nozīmē garu garu pasauļu un tautu ķēdi?
— Ne visās pasaulēs ir iedzīvotāji, — viņš paskaidroja. — Dažās nav nekā. Nekādas dzīvības. Dažās ir dzīvība, bet nav saprāta. Citur atkal saprātīgas būtnes kādreiz dzīvojušas, bet vairs nav. — Viņš pavēzēja roku dīvainā žestā. — Visādas nelaimes notiek ar saprātīgām būtnēm — tīrās bēdas. Saprāts ir trausls, tas nepastāv mūžīgi.
— Un kādas ir šīs saprātīgās būtnes? Vai tās visas ir humanoīdas?
— Humanoīdas? — viņš vilcinādamies pārvaicāja.
— Nu, tādas kā mēs. Ar divām rokām, divām kājām, vienu galvu …
'— Lielākā daļa ir humanoīdas, — viņš atbildēja. — Lielākā daļa tādas kā jūs un es.
Mazais, sausnējais radījums satraukts paraustīja runātāju aiz vestes. Būtne, ar kuru es sarunājos, pagriezās pret mazo un veltīja tam nedalītu uzmanību. Tad viņš atkal pievērsās man.
— Viņš ļoti satraukts, — garais paziņoja,
— saka, visi cilvēki šeit slimi. Viņu pārņēmusi dziļa līdzjūtība. Nekad neesot neko tik šausmīgu redzējis.
— Bet tas nav tiesa! — es iesaucos,
— Slimie ir mājās. Tie, kas sapulcējušies šeit ir veselie.
— Nevar būt, — misters Smits noteica.
— Situācija viņu ļoti satriekusi. Viņš var ielūkoties cilvēka iekšienē, redzēt katru vainu. Viņš saka — tie, kas vēl nav slimi, drīz būs slimi, saka, daudzos slēpjas pasīva kaite, citos vēl saglabājušies vecu slimību sārņi.
— Vai viņš var mūs salabot?
— Nevis salabot. Pilnīgi atjaunot. Pataisīt ķermeni gluži kā jaunu.
Higijs bija pieslīdējis tuvāk un līdz ar viņu vēl daži citi.
— Higij, — es sacīju, — gribu tevi iepazīstināt ar misteru Smitu.
— Nolāpīts! — Higijs iesaucās. — Viņiem ir tādi paši uzvārdi kā mums.
Viņš pastiepa roku, un, mirkli pārsteigumā vilcinājies, misters Smits arī pastiepa pretī savējo, un abi vīri sarokojās.
— Tas otrs, — es paskaidroju, — nerunā. Viņš ir telepāts.
— Cik žēl, — Higijs līdzjūtīgi noteica. — Kurš no viņiem ir ārsts?
— Tas maziņais, — es atbildēju, — un es pat nezinu, vai viņu īsteni var nosaukt par ārstu. Liekas, viņš izremontē cilvēkus, pataisa tos kā no jauna.
— Jauki, — Higijs nopriecājās, — tas jau dakteriem arī jādara, tikai bieži vien tiem nekas neiznāk.
— Viņš saka, ka mēs visi esot slimi. Viņš grib mūs salabot.
— Vēl jo labāk, — Higijs nopriecājās. — To var nosaukt par īstu pakalpojumu dienestu. Mēs varētu iekārtot pilsētas valdes namā ambulanci.
— Bet nedrīkst aizmirst dakteri un Floidu, un visus pārējos, kas tiešām ir slimi. To dēļ viņš ir ieradies.
— Labi, Bred, es teikšu tā — vispirms aizvedīsim viņu pie tiem, lai viņš tos izārstē, un tad iekārtosim ambulanci. Arī mēs pārējie varētu to izmantot, kamēr viņš atrodas pie mums.
— Ja jūs, — sacīja misters Smits, — apvienotos ar mums pārējiem, jūs varētu viņa pakalpojumus izmantot, kad vien jums ievaja- dzētos.
— Kas tā par apvienošanos? — Higijs man jautāja.
— Viņš grib sacīt — ja mēs ielaistu savā pasaulē ienācējus no citurienes un savukārt paši pievienotos tām pasaulēm, ko Puķes savienojušas.
— Jā-ā, — Higijs novilka, — tā ir visai prātīga doma. Man šķiet, par viņa pakalpojumiem mums nekas jāmaksā nebūs?
— Jāmaksā? — misters Smits vaicāja.
— Nu jā, — Higijs paskaidroja, — jāmaksā. Honorārs. Nauda.
— Tie ir vārdi, kas manām ausīm sveši, — misters Smits sacīja. — Bet mums jāpasteidzas, jo šim manam līdzgaitniekam jāapmeklē vēl citi slimnieki. Viņam un viņa kolēģiem jāapkalpo daudzas pasaules.
— Vai tas nozīmē, ka viņi ir ārsti arī citās pasaulēs? — es jautāju.
— Jūs pareizi sapratāt, ko gribēju teikt.
— Tā kā nedrīkstam zaudēt laiku, — steidzināja Higijs, — tad ķersimies pie darba. Vai jūs abi nāksiet man līdzi?
— Ar lielāko prieku, — misters Smits izsaucās, un abi aizgāja līdzi Higijam pa nogāzi uz ielas pusi. Es viņiem lēnām sekoju, bet, kad
biju jau gandrīz uzkāpis pakalnā, pa manas mājas virtuves durvīm izskrēja Džo Ivenss.
— Bred! — viņš sauca. — Tev zvana no Valsts departamenta.
Pie telefona bija Ņukoms.
— Es atrodos Elmorā; — viņš sacīja savā saltajā, skadrajā balsi, — un mēs tikko īsumā informējām presi par to, ko jūs mums izstāstījāt. Bet žurnālisti tagad pieprasa tikšanos ar jums, viņi grib paši runāt ar jums.
— Man nav iebildumu, — es sacīju. — Ja viņi grib atbraukt līdz barjerai…
— Man gan būtu iebildumi, — Ņukoms īdzīgi noteica, — bet viņi drausmīgi mācas virsū. Man vajadzēja dot atļauju tikties ar jums. Paļaujos uz jūsu diskrēciju.