— Labi, — viņš noteica. — Nevaru neko līdzēt. Pēc divām stundām viņi būs klāt. Tai pašā vietā, kur satikāmies mēs.
— Kārtībā, — es sacīju. — Domāju, neko nekaitēs, ja es paņemšu līdzi kādu draugu.
— Protams, protams, — Ņukoms piekrita. — Bet dieva dēļ esiet uzmanīgs!
22
337
Misters Smits ļoti ātri izprata domu par preses konferenci. Es viņam to izskaidroju, kamēr mēs kopā gājām uz barjeru, aiz kuras mūs gaidīja žurnālisti.
22—1472
— Jūs sakāt, ka visi šie ļaudis ir sakarnieki? — viņš apvaicājās, gribēdams pārliecināties, ka ir sapratis. — Mēs pasakām viņiem, un viņi pasaka citiem. Tulki — tāpat kā es.
— Jā, kaut kas tamlīdzīgs.
— Visi jūsu ļaudis runā vienādi. Mehānisms man iemācīja tikai vienu valodu.
— Tādēļ, ka jums šoreiz cita valoda nav vajadzīga. Bet vispār Zemes iedzīvotāji runā daudzās valodās. Tas tomēr nav žurnālistu īstais uzdevums. Redziet, visi cilvēki nevar būt klāt un noklausīties, ko mēs teiksim. Žurnālisti izplatīs jaunās ziņas tālāk …
— Jaunās ziņas?
— To, ko mēs viņiem pateiksim. Vai arī to, ko būs teikuši citi cilvēki. Vēstis par notikumiem. Vienalga, kurā vietā kas notiek, žurnālisti allaž ir klāt un ziņo par notikumu. Viņi sniedz pasaulei informāciju.
Misters Smits aiz priekiem bezmaz sāka lēkāt.
— Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucās.
— Kas tur brīnišķīgs?
— Kā nu ne! Ģenialitāte, — misters Smits paskaidroja. — Varenā izdoma. Tādējādi viena persona uzreiz runā ar visām citām personām. Visi dabū par viņu zināt. Visi dzird, kas viņam sakāms.
Mēs piegājām pie barjeras, kur otrā pusē uz šosejas drūzmējās vesels bars žurnālistu. Daži pat bija atspiesti gar barjeru uz abām
pusēm no ceja. I<ad mēs tuvojāmies, operatori mūs filmēja ko nagi nes.
Kad piegājām pie pašas barjeras, desmitiem žurnālistu sāka klaigāt, bet kāds viņus ātri apklusināja, un beidzot mūs uzrunāja tikai viens.
— Esmu Džadsons Barness no «Associated Press», — viņš sacīja. — Ja nemaldos, jūs esat Kārters.
Apstiprināju, ka tas tiešām esmu.
— Un kas ir tas otrs džentlmenis?
— Viņa vārds ir Smits, — es atbildēju.
— Viņš, — iesaucās kāds cits žurnālists,
— laikam tikko pārnācis no masku balles?
— Nē, — es paskaidroju, — viņš ir huma- noīds no kādas citas pasaules. Viņš atrodas šeit, lai palīdzētu sarunās.
— Sveicināti, kungi, — misters Smits cienīgā laipnībā ierunājās.
Kāds no aizmugures auroja:
— Mēs te neko nedzirdami
— Mums ir mikrofons, — sacīja Barness,
— esiet tik laipni.
— Metiet šurp! — es teicu.
Viņš pameta mikrofonu, un es to noķēru. Vads stiepās cauri barjerai. Es redzēju šosejas malā uzstādītos skaļruņus.
— Un tagad, — Barness aicināja, — mēs varbūt varētu sākt. Oficiālās iestādes mūs, protams, jau ir informējušas, tā ka nav vajadzības vēlreiz atkārtot to, ko jau esat stāstījis.
Bet vēl ir daži jautājumi. Esmu pārliecināts, ka jautājumu netrūks.
Gaisā izslējās desmitiem roku.
— Izvēlieties vienu no viņiem, — Barness sacīja.
Es pamāju kādam gara auguma kalsnam žurnālistam.
— Pateicos, ser, — viņš atsaucās. — Keibs Riverss no «Kansas City Star». Kā mēs sapratām, jūs pārstāvat — nu, kā lai saka? — tās otrās pasaules iedzīvotājus — nu jā, iedzīvotājus. Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot savu stāvokli, vai nevarētu mazliet to precizēt? Vai esat oficiāls pārstāvis, neoficiāls simpatizē- tājs vai arī zināma veida starpnieks? Mums tas netika īsti paskaidrots.
— Gribētu teikt, ka mans stāvoklis ir gaužām neoficiāls. Vai jums ir kas zināms par manu tēvu?
— Jā, — Riverss atbildēja, — mums stāstīja, ka viņš kopis un kultivējis puķes, kuras kaut kur uzgājis. Bet jūs taču būsiet vienis prātis ar mums, mister Kārter, ka tā, maigi izsakoties, ir jums uzticētās lomas visai dīvaina kvalifikācija?
— Man vispār nav nekādas kvalifikācijas, — es atteicu. — Varu jums godīgi atzīties, ka, pēc manām domām, svešās būtnes izraudzījušās vienu no visnožēlojamākiem pārstāvjiem, kāds vien atrodams. Taču jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, es laikam viņām šķitu vienīgais pieejamais cilvēks, jo vienīgi es esmu ciemojies viņu pasaulē. Otrkārt, un tas ir ļoti svarīgi, viņas nedomā, nemaz nespēj domāt tā, kā domājam mēs. Tas, kas šķiet saprātīgi no viņu viedokļa, mums var izrādīties pavisam aplami. Un otrādi, mūsu neap- gāžainākā loģika viņām var likties pavisam ačgārna.
— Saprotu, — Riverss sacīja, — bet, lai gan atzīstaties, ka neesat piemērots šim darbam, jūs tomēr to darāt. Vai nepaskaidrosiet — kādēļ?
— Man nav citas izejas, — es atteicu. — Izveidojusies tāda situācija, kad jācenšas nodibināt savstarpēji racionālu kontaktu starp mums un pārējo pasauļu iedzīvotājiem.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka pašreiz, — es paskaidroju, — visa pasaule ir iztrūcināta. Notikumiem jāatrod kāds izskaidrojums. Nav nekā ļaunāka par bezjēdzīgiem notikumiem, nav nekā ļaunāka par bezprātīgām bailēm, un svešie varbūt atstās barjeru pašreizējā stāvoklī, kamēr zinās, ka mēs kaut ko darām savstarpējas saprašanās labā. Man šķiet, ka patlaban viņi apmierināsies ar to, ko ir izdarījuši, un neko vairāk neuzsāks. Es ceru, ka situācija nekļūs ļaunāka un ka šajā laikā būs iespējams panākt kādu vienošanos.
Gaisā paslējās citas rokas, un es izraudzī- jos citu žurnālistu.
— Frenks Robertss, «Washington Post»,— viņš sacīja. — Man ir jautājums par sarunām. Kā es sapratu, svešās būtnes grib, lai mēs ielaižam tās mūsu pasaulē, un par to ir ar mieru nodot mūsu rīcībā lielos zināšanu uzkrājumus, ko tās savākušas.
— Pilnīgi pareizi, — es atbildēju.