— Tas man nav gluži saprotams, — es atzinos. — Tām jāiekļūst šeit, lai varētu virzīties tālāk uz citām pasaulēm. Šķiet, ka šīs citas pasaules atrodas zināmā progresijā un tajās var iekļūt noteiktā kārtībā. Atzīstos vaļsirdīgi, ka nenieka no tā nesaprotu. Vienīgais, ko patlaban varam darīt, ir radīt apstākļus sarunām.
— Vai, izņemot vispārējo priekšlikumu, ko izvirzījāt, jums ir zināmi kādi citi noteikumi?
— Nekādi, — es atbildēju. — Iespējams, ka eksistē vēl citādi noteikumi, bet es tos nezinu.
— Bet kopā ar jums tagad ieradies … nu, sauksim viņu par padomdevēju. Vai mēs varētu uzdot jautājumus šim jūsu misteram Smitam?
— Jautājumus? — misters Smits pārvaicāja.— Es pieņemu jūsu jautājumus.
Viņam ļoti patika, ka ari viņu kāds ievērojis. Ar zināmām bažām pasniedzu viņam mikrofonu.
— Runājiet tur iekšā, — es pamācīju.
— Es zinu, — viņš atteica. — Es novēroju.
— Jūs ļoti labi runājat mūsu valodā, — sacīja «Washington Post» pārstāvis.
— Mazliet. Mani mācīja mehānisms.
— Vai varat nosaukt kādus īpašus noteikumus?
— Nesaprotu, — misters Smits sacīja.
— Vai pastāv kādi īpaši noteikumi, ko izvirza jūsu dažādās tautas, pirms grib panākt ar mums vienošanos?
— Tikai viens, — Smits atbildēja.
— Un kāds tas būtu?
— Es apgaismošu, — Smits teica. — Jums ir tāda parādība, ko sauc par karu. Tas, protams, ir ļoti slikti, bet nav nelabojami. Agrāk vai vēlāk tautām pāries patika spēlēt karu.
Viņš apklusa, paskatījās visapkārt, un reportieri klusēdami gaidīja.
— Jā, — beidzot ierunājās viens no reportieriem, bet tas nebija «Washington Post» pārstāvis, — jā, karš nav nekas labs, bet kāds tam …
— Es jums tūliņ paskaidrošu, — Smits sacīja. — Jums ir ļoti daudz skaldāma… nemāku atrast vārdu? …
— Atomskaldīšanas materiāla, — žurnālists izpalīdzīgi papildināja.
— Pareizi. Atomskaldīšanas materiāla. Jums tas uzkrāts lielos daudzumos. Reiz vienā citā pasaulē bija tāds pats stāvoklis. Kad mēs ieradāmies, tur vairs nebija palicis pāri nekā. Nekādas dzīvības. Itin nekā. Tas bija loti bēdīgi. Visa dzīvība bija iznicināta. Mēs to atkal atjaunojām, tomēr bēdīgi to atcerēties. Te nedrīkst tā notikt. Tāpēc mēs pastāvam uz
to, lai atomskaldīšanas materiāls tiek sadalīts pa Joti plašu teritoriju.
— Pagaidiet, pagaidiet! — iesaucās kāds žurnālists. — Jūs sakāt, ka mums jāizkliedē atomskaldīšanas materiāls. Jūs droši vien gribat teikt, ka mums jāuzspridzina visi krājumi un bumbas, lai vienuviet atliktu tikai pavisam niecīgs daudzums. Varbūt pat mazāk, nekā vajag vienas bumbas pagatavošanai.
— Jūs to Joti ātri uztverat, — Smits atteica.
— Bet kā jūs noteiksiet, ka tas tiešām ir izkliedēts? Jebkura valsts var apgalvot, ka ir to izdarījusi, bet īstenībā tomēr nav to darījusi. Kā jūs to zināsiet? Kā pārbaudīsiet?
— Mēs novērosim, — Smits atbildēja.
— Vai tad jums ir līdzeklis, ar kura palīdzību var atklāt atomskaldīšanas materiālu?
— Jā, saprotams, ir, — Smits sacīja.
— Labi, pieņemsim, — jūs to zināsiet, teiksim, jūs konstatētu, ka vēl joprojām pastāv šā materiāla koncentrācijā. Ko jūs tad ar to darītu?
— Mēs to uzspridzinātu, — Smits atbildēja. — Ar lielu troksni uzspridzinātu.
— Bet…
— Mēs nosakām galīgo termiņu. Nosakām, lai līdz tam laikam visas koncentrācijas būtu izkliedētas. Bet laiks pienāk, un koncentrācijas vēl turpat, tad tās auto …. auto …
— Automātiski.
— Paldies, laipnā būtne. Tas ir vārds, ko
es meklēju. Tad tās automātiski uzsprāgst
gaisā.
Iestājās neveikls klusums. Es redzēju, ka žurnālisti ir neizpratnē, vai tikai netiek āzēti; varbūt viņi domāja, ka viņus iznerrojis kāds jokdaris, kas uzvilcis mugurā ķēmīgu vesti.
— Mūsu mehānisms, — Smits nevērīgi piebilda, — jau tagad fiksē jūsu krājumu novietnes.
— Nolādēts! — kāds skaļā, aizsmakušā balsī iesaucās. — Lidojošā laika mašīna!
Tad viņi visi pa galvu pa kaklu metās projām pie saviem automobiļiem, kas stāvēja šosejas malā. Neviens mums vairs nepateica ne vārda, nevienam neienāca prātā atvadīties no mums, viņi aizdrāzās izstāstīt dzirdēto visai pasaulei.
«Tad, lūk, kā tas ir,» es mazliet sarūgtināts nodomāju un jutos pavisam gaudeni.
Tagad svešie var ienākt mūsu pasaulē, kad vien tiem iegribas, turklāt cilvēki no visas sirds dos tiem savu svētību. Nekas cits svešajiem nebūtu sagādājis tādus panākumus — nekādi argumenti, nekāda loģika, neviens stimuls nebūtu ietekmīgāks par šo. Troksnis, ko visā pasaulē sacels šis paziņojums, sabiedrības prasība, lai cilvēce pieņem svešo būtņu vienīgo noteikumu, pilnīgi nomāks un pārmāks jebkuru veselīgu, saprātīgu iebildumu.
Jebkāda vienošanās starp svešajām būtnēm un mums obligāti būtu jādibina uz reāliem pamatiem, ar kontroles un līdzsvaroša- rias iespējām. Abām pusēm būtu jādod savs ieguldījums un abām būtu jāzina, ka norunas laušanas gadījumā neizbēgami jācieš līgumā paredzētās sekas. Bet nu visas kontroles un līdzsvarošanas iespējas zudušas un svešajiem ceļš uz mūsu pasauli vajā. Viņi piedāvā vienīgo noteikumu, ko vēlas tautas, — nevis valdības, bet tautas, — vai vismaz domā, ka vēlas kvēlāk par visu, un tagad neviens vairs nespēs apspiest tautu prasību, lai šis noteikums tiktu pieņemts.
«Un tomēr tas viss jr viltus,» es sarūgtināts domāju. «Mani ar viltu izprovocēja paņemt līdzi laika mašīnu, mani ievilināja tādā situācijā. ka biju spiests meklēt palīdzību, un par palīgu vai virsmaz daļēju palīgu atsūtīja Smitu. Un pats viņa paziņojums par vienīgo noteikumu nav nekas cits kā viltus triks. Tas pats vecvecais stāsts. Cilvēki vai citas būtnes — visi vienādi. Lai iegūtu to, ko ļoti gribas iegūt, ikviens izmantos visus pieejamos līdzekļus.»
Es zināju, ka viņi mūs uzvarējuši uz visas līnijas. Viņi mums visu laiku bijuši lielu gabalu priekšā, un tagad pienācis brīdis, kad mums groži galīgi ir izslīdējuši no rokām un Zeme cietusi pilnīgu sakāvi.
Smits blenza nopakaļ skrejošajiem žurnālistiem.
— Kas noticis? — viņš vaicāja.
Izliekas, ka nesaprot. Man gribējās apgriezt viņam sprandu.
— Nāciet, — es sacfju, — es jūs aizvadīšu atpakaļ uz pilsētas valdi. Tur jūsu draugs dakterē mūsu pilsētas ļaudis.