— Jums nu gan to vajadzēja zināt, — es atteicu, — jūs taču pats šo putru ievārījāt.
23
Kad aizgāju atpakaļ uz mājām, Nansija mani gaidīja. Viņa sēdēja uz lieveņu pakāpieniem, sarāvusies čokuriņā, it kā gribētu paslēpties no visas pasaules. Es viņu Ieraudzīju jau pa gabalu un, viņu pamanījis, priecājos tik ļoti, kā nekad nebiju priecājies. Līksme un sirsnība un tik liels, nekad vēl neizjusts maigums uzviļņoja manī, ka likās — teju teju noslāpšu.
Nabaga meitene. Viņai ir grūti. Tikko vienu dienu kā atgriezusies mājās, un Milvilas pasaulīte, tā pasaule, ko viņa uzskatīja par savam mājām un dzimteni, pēkšņi izlēkusi no sliedēm.
Dārzā kāds klaigāja, uņ tur droši vien uz krūmiem joprojām auga mazas piecdesmit dolāru banknotītes.
Nonācis pie vārtiņiem, es, bļaustīšanās nobiedēts, neviļus apstājos.
Nansija pacēla galvu un ieraudzīja mani.
— Tas nekas, Bred, — viņa sacīja. — Tur Ir tikai Hairams. Higijs lika viņam apsargāt naudu. Mazie puikas — zini, tādi astoņus deviņus gadus veci — lien dārzā. Viņi jau negrib neko citu kā tikai izskaitīt, cik naudas izaudzis uz katra krūma. Viņi neko ļaunu nedara. Bet Hairams viņus trenc projām. Dažreiz, — viņa piebilda, — man Hairama ir žēl.
— 2ēl Hairama? — es pārsteigts jautāju. Nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka arī pret viņu kāds varētu just žēlumu. — Viņš taču nav nekas cits kā stulbs nekrietnelis.
— Stulbs nekrietnelis, — viņa atkārtoja. — kurš grib kaut ko pierādīt, bet pats lāgā nezina, ko grib pierādīt.
— To, ka viņam ir spēks kā bullim …
— Nē, — viņa atteica, — nepavisam ne to.
Divi zeņķi izdrāzās no dārza un aizjoza
prom pa ielu. Hairamu nemanīja. Arī bļaustīšanās apklusa. Viņš savu padarījis, puišeļus padzinis.
Es apsēdos Nansijai blakus uz kāpnītēm.
— Bred, — Nansija sacīja. — Nav labi. Es jūtu, ka nav labi.
Es piekrizdams pamāju ar galvu.
— Biju aizgājusi uz pilsētas valdes namu, — viņa stāstīja. — Tur tas drausmīgais, červeļainais radījums ierīkojis ambulanci. Tētis arī ir tur. Viņš palīdz. Bet es ilgāk nespēju izturēt. Tas ir briesmīgi.
— Kas tad tur tik slikts notiek? Tas radījums — vai kā tu viņu sauc — taču izārstējis dakteri. Dakteris ir atkai uz kājām un izskatās gluži kā jauns. Un Floida Koldvela sirdi ari izārstējis un …
Viņa noskurinājās.
— Tieši tas jau ir drausmīgi. Viņi izskatās gluži kā no jauna uztaisīti. Vēl labāk nekā jauni. Bred, viņi nav izārstēti, viņi ir izremontēti kā mašīnas. Tā ir burvestība. Tas ir nejēdzīgi. Tas sīkais punduris uzlūko viņus un neizdveš ne skaņas, viņš slīd cilvēkiem apkārt un skatās, un ir skaidri redzams, ka viņš nemaz nevēro viņu ārieni, bet skatās viņu iekšienē. Es nezinu, kā es to jūtu, bet es to izjūtu. It kā viņš ielīstu cilvēkos iekšā un …
Viņa aprāvās. — Piedod, — viņa teica, -— man nevajadzēja tā runāt. Tas izklausās nepieklājīgi.
— Pati situācija nav nekāda pieklājīgā, — es atteicu. — Iespējams, ka mums vajadzēs mainīt savus uzskatus par to, kas ir pieklājīgi vai nepieklājīgi. Mums droši vien daudz ko vajadzēs grozīt savā dzīvē. Nedomāju, ka tas mums būs ļoti patīkami.
— Tu runā tā, it kā viss jau būtu izlemts.
— Bīstos, ka tā ir, — es sacīju un pastās- tiju viņai, ko Smits pateica žurnālistiem. Bija tik labi viņai visu pastāstīt. Man jau nebija neviena cita, kam šobrīd būtu varējis to izstāstīt. Šajos jaunumos es tik smagi sajutu pats. savu vainu, ka, izņemot Nansiju, būtu kaunējies kādam kaut ko stāstīt.
— Bet tad nu vairs nevar būt kara, — Nansija sacīja, — tāda kara, no kāda baidās visa
pasaule.
— Nē, — es piekritu, — nekāds karš vairs nav iespējams. — Un tomēr mani šī doma ne- nomierināja. — Bet mus var piemeklēt kaut kas vēl ļaunāks par karu.
— Nekas nav ļaunāks par karu, — viņa noteica.
Un to pašu, protams, teiks ikviens. Varbūt viņiem būs taisnība. Bet tagad svešās būtnes ienāks mūsu pasaulē, un, tiklīdz būsim tās ielaiduši, mēs būsim pilnīgi atkarīgi no to žēlastības. Tās ir mūs pievīlušas, un mums vairs nav nekā, ar ko aizsargāties. Tiklīdz Puķes būs šeit ieviesušās, tās pārņems savā ziņā un pārveidos visu Zemes augu valsti, un mēs to pat nezināsim, mēs pat nekad nespēsim to konstatēt. Tiklīdz būsim ielaiduši tās savā pasaulē, mēs nevarēsim nekad vairs justies droši. Un, tiklīdz Puķes to būs sasniegušas, mēs būsim nonākuši pilnīgā atkarībā no viņām. Visa dzīvnieku pasaule uz Zemes, cilvēku ieskaitot, taču ir atkarīga no Zemes augu valsts, jo smeļ no tās dzīvības spēku.
— Mani pārsteidz viens, — es sacīju. — Puķes būtu varējušas mūs pieveikt arī citādi. Ja tās būtu vēl mazliet pacietušās, būtu vēl īsu laiciņu pagaidījušas, tās būtu iekarojušas Zemi, un mēs to vispār neuzzinātu. Dažas taču aug un sakņojas tepat Milvilā. Tām nebūtu bijis jāpaliek puķu izskatā. Tās būtu varējušas pārvērsties par jebko citu. Pēc simt gadiem tās būtu pārvērtušas par katru zaru un lapu, par katru zāles stiebru zemes virsū …
— Varbūt pamatā ir kāds laika faktors, —- Nansija prātoja. — Varbūt tās nevarēja gaidīt.
Es papurināju galvu.
— Laika viņām ir pārpārēm. Un, ja viņām vajadzētu vēl vairāk, viņas to uztaisītu.
— Varbūt viņām nepieciešami cilvēki, — viņa sacīja. — Varbūt mums ir kaut kas tāds, kā viņām vajag. Augi paši nespēj darīt neko. Tie nespēj pārvietoties, tiem nav roku. Tie var uzkrāt milzum daudz zināšanu, var izdomāt garu garās domas — iecerēt un plānot. Bet tie nespēj neko no plānotā īstenot. Tiem nepieciešams partneris plānu realizēšanai.
— Puķēm ir bijuši partneri, — es atgādināju. — Tām arī tagad ir daudz partneru. Ir taču būtnes, kas uztaisījušas laika mašīnu. Tu pati redzēji ērmīgo, mazo dakterīti un to garo šķeistu Smitu. Puķēm ir visādi partneri, kādi tām varētu būt nepieciešami. Atrisinājums meklējams citur.
— Būtnes, ko tu pieminēji, — viņa teica, — varbūt nav īstās, kas tām nepieciešamas. Varbūt Puķes meklē tieši noteikta veida būtnes. Varbūt tās pārmeklējušas pasauli pēc pasaules, lai atrastu īstā, vajadzīgā veida cilvēciskas būtnes. īstos partnerus. Varbūt tie esam mēs.
— Var jau būt, — es sacīju, — ka tie pārējie nav bijuši pietiekami nekrietni. Varbūt viņas meklē slepkavu cilti. Un mēs esam slepkavas. Varbūt viņām vajadzīgi tādi, kas brāztos kā traki no vienas pasaules uz otru — brutāli, nežēlīgi, drausmīgi. Ja tā labi apdomājam, mēs esam visai briesmīgi. Varbūt Puķes ir apsvērušas, ka nekas un neviens nespēs stāties tām pretī, ja tās ies kopā ar mums. Iespējams, ka viņām ir taisnība. Ja visām viņu uzkrātajām zināšanām un gara spējām pievienos mūsu fizikas likumu izpratni un intuīciju tehnoloģijā, tad droši vien nebūs tādu robežu, kas varētu aizturēt mūsu apvienotos spēkus.
— Es gan tā nedomāju, — Nansija atteica. — Kas tev noticis? Man sākumā radās iespaids, ka tu esi labās domās par Puķēm.
— Var jau būt, ka viņas ir labas, — es sacīju, — bet viņas man izlika tik daudz slazdu, un es iekritu visos pēc kārtas.
— Ak tad par to tu raizējies …
— Jūtos kā nodevējs, — es atteicu.
Mēs klusēdami sēdējām līdzās uz pakāpieniem. Iela bija klusa un tukša. Pa visu laiku, kamēr mēs te sēdējām, neviens nebija pagājis garām.
— Dīvaini, — Nansija ierunājās, — ka cilvēki uzticējās tam svešajam ārstam. Viņš taču ir tik ērmots radījums, un tu nevari but drošs …
— Bet ir taču vēl joprojām daudz ļaužu, — 3&2
es iebildu, — kas labprāt skrien pie pūšļotājiem.
— Ta nav pūšļošana, — Nansija attrauca. — Viņš izārstēja mūsu dakteri un visus pārējos. Es negribēju apgalvot, ka viņš ir šarlatāns, bet tikai to, ka viņš ir tik šausmīgs un atbaidošs.
— Varbūt mēs savukārt viņam šķietam tādi.
Ir vēl kaut kas cits, — viņa sacīja. — Viņam ir tik savāda tehnika. Ne zāles, ne instrumenti, ne terapija. Viņš tikai paskatās uz tevi un it kā izzondē tevi — bez zondes, bez kā, bet tu skaidri redzi, ka viņš zondē, un pēc tam tu esi pavisam vesels —• ne tikai izārstēts, bet pilnīgi vesels. Un, ja viņš spēj to izdarīt ar mūsu ķermeni, kā tad ir ar dvēseli? Vai viņš spēj pārveidot arī mūsu dvēseles, pārorientēt mūsu domas?
Dažiem ļaudīm mūsu pilsētiņā, — es iebildu, — tas nāktu tikai par labu. Piemēram, I Iigijam.