129329.fb2 VISA DZ?V?BA ZA?O - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 62

VISA DZ?V?BA ZA?O - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 62

-    Nezobojies par to, Bred! — viņa man asi uzsauca.

Labi, — es atteicu, — nezobošos.

—  Tu runā tā vienīgi tāpēc, lai atgaiņātu bailes.

—  Un tu, —. es sacīju, — runā par to tik nopietni tikai tāpēc, lai radītu iespaidu, ka tas viss ir ikdienišķi un dabiski.

Viņa pamāja.

353

-   Bet tas neko nelīdz, — viņa atzinās.

23-1472

Tas jau tomēr nav ne ikdienišķi, ne da­biski. Nansija piecēlās.

— Pavadi mani uz mājām, — viņa lūdza. Un es pavadīju viņu uz mājām.

24

Metās jau krēsla, kad es gāju uz pilsētas centra pusi. Nezinu, kas mani dzina turp. Droši vien nemiers. Mana māja likās pārāk liela un tukša (tukšāka nekā jebkad senāk), un kaimiņos valdīja pārāk liels klusums. Ne­kur nedzirdēja nekādu trokšņu, tikai brīžiem satrauktu vai pravietisku balsi, ko nedabiski skaļu padarīja elektriskais skaņu pastiprinā­tājs. Biju pārliecināts, ka visā Milvilā pašreiz nav nevienas mājas, kur nebūtu ieslēgts ra­dio vai televizors.

Bet, kad es ieslēdzu arī savu televizoru un apsēdos skatīties, pārraide padarīja mani ner­vozu un man kļuva pavisam nelāgi.

Viens no populārākajiem komentētājiem ru­nāja rāmā, pārliecinošā balsī:

«.. . nav mūsu spēkos pārbaudīt, vai mašī­nai, kas tagad riņķo pa debesīm, tiešām pie­mīt spējas izdarīt to, ko mūsu misters Smits no svešās pasaules pasludinājis par tās uzde­vumu. Radaru stacijas šo ķermeni vairākkārt konstatēja, taču nezināmu iemeslu dēļ nespēja to noturēt novērošanas sfērā, ir pat saņemti

paziņojumi, turklāt visai autentiski, par vi­zuāliem novērojumiem. Bet tas tomēr ir kaut kas tāds, ko grūti uzskatīt par drošu informā­ciju.

Vašingtona, cik noprotams, domā, ka nav droša pamata bez pierādījumiem ticēt kādai gluži svešai būtnei, par kuras izcelsmi vai personību mums nekas nav zināms. Galvas­pilsētā, šķiet, šovakar gaida tuvāku informā­ciju, bet, jādomā, nav ko cerēt uz oficiālu ko­munikē, pirms nebūs izdarīti nopietnāki, pa­matoti secinājumi. Tā, protams, ir oficiālā no­stāja, un mēs varam vienīgi minēt, kas īste­nībā norisinās aiz kulisēm. Apmēram tāda pati situācija ir visas pasaules valstu galvas­pilsētās.

Pavisam citāds noskaņojums valda ārpus valdības aprindām. Jaunās vēstis visur izrai­sījušas skaļas gaviles un prieku. Londonā veidojas spontānas līksmu cilvēku manifestā­cijas,. un Maskavā laimīgs pūlis drūzmējas Sarkanajā laukumā. Tiklīdz sāka izplatīties pirmās jaunās vēstis, cilvēki steidzās uz baz­nīcām, lai piedalītos pateicības dievkalpoju­mos.

23*

355

Tautās nav ne mazāko šaubu, ne mazākās vilcināšanās. Vienkāršais cilvēks tiklab pie mums, Savienotajās Valstīs, kā arī Anglijā un Francijā — īstenībā visā pasaulē — uzņē­mis šo dīvaino paziņojumu kā neapstrīdamu faktu. Varbūt cilvēki gluži vienkārši tic tam, kam vēlas ticēt, varbūt tas notiek citu iemeslu

dēļ, bet nav noliedzams fakts, ka tautas ma­sās neiedomājami ātri zudusi neuzticība, kas bija tik raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu re­akcijai vēl šorīt.

Šķiet, sabiedriskā doma atstāj bez jebkādas ievērības pārējos varbūtējos faktorus. Jaunā vēsts, ka nākotnē vairs nebūs nekādas iespē­jas uzsākt kodolkaru, ir nomākusi visu pārējo. Tas jo skaidri parāda, cik briesmīgs, kaut arī slēpts un varbūt pat neapzinīgs, bijis saspīlē­jums, kādā pasaule visu laiku dzīvojusi…»

Es izslēdzu televizoru un klīdu apkārt pa māju. Manu solu atbalss svešādi dimdēja krēslainajās istabās.

Kas nekait tādam pašapmierinātam, lādzī­gam komentētājam sēdēt savā spoži apgais­motajā studijā tūkstoš jūdžu tālumā no visa un literāri izkoptā manierē analizēt notiku­mus, pie mums. Un arī citi cilvēki, tikai ne es, tepat Milvilā sēdēja bez kādām bažām un klausījās viņā. Bet es nespēju klausīties, es nespēju to izturēt.

«Vai tā ir vainas apziņa?» es vaicāju pats sev. «Varbūt tā tiešām ir vainas apziņa, jo laika mašīnu mūsu pasaulē taču ienesu es un es biju tas, kas paņēma Smitu līdzi pie barje­ras, lai viņš tur satiktos ar žurnālistiem.» Es esmu bijis muļķis — neiedomājams, pēdīgs muļķis, un man šķita, ka to tagad zina visa pasaule.

Bet varbūt tā bija pārliecība, kas manī pa­mazām veidojās pēc sarunas ar Nansiju: ka jābūt kādai slēptai iezīmei vai faktam, kādam gluži niecīgam, sīkam motīvam vai pierādī­jumam, ko neesmu pratis saskatīt, ko neviens no mums nav pratis uztvert, un, ja vien kāds būtu atskārtis šo sīko patiesību, visi notikumi kļūtu vieglāk saprotami un visās turpmākajās pārvērtībās parādītos kāda jēga.

Un es sāku meklēt šo slēpto faktoru, šo trumpi, šo niecīgo kripatiņu, kuru neesam pa­manījuši un kurai tomēr ir milzu nozīme, bet nespēju to atrast.

Varbūt es kļūdos. Varbūt tomēr nav neviena glābējā faktora. Varbūt mēs esam notverti slazdā un mums nemūžam neizkļūt no tā.

Izgāju no mājas un bez mērķa devos pa ielu uz priekšu. Es nekur negribēju aiziet, vē­lējos tikai pastaigāties, cerēdams, ka svaigais vakara gaiss un soļu ritms padarīs man galvu skaidrāku.

Kad biju nogājis apmēram puskvartāla, iz­dzirdēju aiz muguras kāju dipoņu. Likās, ka tā tuvojas, un pēc maza brītiņa ieraudzīju gaisā šūpojamies palsu mākulīti, kas šķita kustamies vienā rakstā ar vienmērīgo di­poņu. Apstājos un vēroju to, līdz tas pie- plīvoja man tuvāk, dipieniem joprojām ska­not uz bruģa. Mirkli vēlāk redzēju, ka tā ir misis Tailera un palsais margojums ir viņas spoži baltie mati un baltais spieķis.

— Labvakar, misis Tailera, — es sacīju, cik vien lēnīgi mācēju, lai viņu nenobiedētu.

Viņa apstājās un pacēla seju pret mani.

—       Vai tas esi tu, Bredšov? — viņa vaicāja. — Es nevaru tevi lāgā saredzēt, bet pazīstu tavu balsi.

—       Jā, tas esmu es, — atteicu. — Ko jūs tik vēlu darāt laukā, misis Tailera?

—       Es gāju pie tevis, — viņa sacīja, — bet laikam nebūšu pamanījusi tavu māju. Esmu kļuvusi tik aizmāršīga, ka būšu pagājusi tai garām. Tad atjēdzos un nācu atpakaļ.

—  Ko varu jums palīdzēt? — es jautāju.

—       Ļaudis, rau, stāsta, ka tu esot redzējis Taperu. Tu esot bijis labu brīdi ar viņu kopā.

—       Biju gan, — es atbildēju un nosvīdu aiz bailēm, gaidīdams, kas nu sekos.

Viņa pienāca man mazliet tuvāk klāt un, galvu atmetusi, cieši skatījās man sejā.

—       Vai taisnība, — viņa jautāja, — ka vi­ņam esot laba vieta?

—  Jā, — es atteicu, — ļoti laba vieta.

—  Un priekšnieki viņu ieredz?

—       Tieši tāds iespaids man radās. Varu teikt, ka viņam ir ļoti nozīmīgs postenis.

—       Vai viņš mani arī pieminēja? — viņa ne­rimās.

—       Jā, — es meloju. — Viņš apvaicājās par jums. Teica, ka labprāt uzrakstītu jums vēs­tuli, bet esot pārāk aizņemts.

—       Nabaga zēns, — vina noteica, — viņš ne­kad nav bijis liels rakstītājs. Un tu saki, ka viņš izskatās labi?

—  Viņš tiešām izskatās ļoti labi.

—  Kā nopratu, tad viņš esot diplomātiskajā

dienestā, — viņa sacīja. — Kas gan būtu va­rējis domāt, ka viņš reiz iekļūs diplomātiskajā dienestā! Jāatzīstas, es bieži par viņu bažī­jos. Muļķīgi, vai ne?

—  Jā, protams, — es atteicu. — Viņam klā­jas ļoti labi.