— Ne reizes neieminejās, — es sacīju. — Liekas, viņam ir milzums darba.
— Labi, labi, — viņa priecīgi noteica, — tad viņu arī vairs nemeklēšu. Tad varu mierā atpūsties. Nu man vairs nevajadzēs ik mīļu brīdi iet ārā skatīties, vai viņš beidzot nenāk mājās.
Viņa pagriezās un sāka soļot pa ielu projām.
— Misis Tailera, — es ieminējos, — vai nevaru pavadīt jūs uz mājām? Ir jau tumšs, un …
Nē, mīlīt, nē, — viņa attrauca. — Nav nekādas vajadzības. Man nemaz nav bail. Tagad, kad zinu, ka Taperam klājas labi, es vairs nekad nebaiļošos.
Stāvēju un noraudzījos, kā viņa aiziet, kā balto matu oreols blāvo tumsā, kā spieķis klidzina uz bruģa, pavadot viņu pa pasaules garo, līkumoto taku.
Un es sapratu, ka tā ir labāk, ka ir labāk, ja viņa nežēlīgo īstenību spēj pārvērst skaistā, neprātīgā iedomā.
Tā es vērodams nostāvēju, līdz viņa
pagriezās ap stūri un spieķa klikstieni lēnām izgaisa, tad arī es pagriezos un devos uz centra pusi.
Veikalu rajonā jau dega ielas spuldzes, bet visi skatlogi grima tumsā, un, to redzot, man kļuva mazliet baisi ap sirdi, jo lielākā daļa veikalu parasti bija atvērti līdz pulksten deviņiem. Bet šovakar pat «Laimīgo alas» un kino durvis bija slēgtas.
Pilsētas valdes namā spīdēja gaisma, un pie durvīm slaistījās daži cilvēki. Ambulance droši vien jau beigusi darboties. Raudzīdamies uz pilsētas valdes ēku, ieprātojos — nezin, ko par visu to domā dakteris Fabians. Manuprāt, viņa vecā, godīgā ārsta dvēsele ir sašutusi, kaut gan viņš pats bija pirmais izārstētais pacients.
Novērsis skatienu no pilsētas valdes nama un rokas dziļi bikšu kabatās sabāzis, bez mērķa un miera devos tālāk pa ielu, nezinādams, ko īsti iesākt. Ko gan lai cilvēks iesāk tādā vakarā kā šis? Sēdēt istabā un blenzt televizora virmojošajā ekrānā? Paņemt pudeli šņabja un lēni, bet droši piedzerties? Sameklēt kādu draugu vai kaimiņu un sākt bezjēdzīgas, garas, spekulatīvas sarunas? Bet varbūt paslēpties un gļēvi gaidīt, kas notiks turpmāk?
s
Nonācu līdz ielu krustojumam un šķērsielā pa labi ieraudzīju uz ietves gaismas strēli, kas krita no apgaismota loga. Izbrīnījies paraudzījos uz to un sapratu, ka gaisma plūst no
360
«Tribune» redakcijas loga un ka redakcijā droši vien vēl ir Džo Tvenss un varbūt runā pa telefonu ar kādu no «Associated Press» vai «New York Times», vai kādas citas avīzes, kas pieprasījusi viņam jaunumus. Džo ir aizņemts cilvēks, es negribēju viņu traucēt, bet varbūt viņš neņems ļaunā, ja uz īsu brītiņu iegriezīšos.
Viņš tiešām runāja pa telefonu, sagumis pār galdu, piespiedis klausuli cieši pie auss. Durvis, verot tās ciet, noklaudzēja, viņš pacēla galvu un ieraudzīja mani.
— Tūliņ, — viņš sacīja klausulē un tad sniedza to man.
— Kas tur ir, Džo?
Kaut kas acīmredzot bija noticis. Viņa seja bija iztrūcināta un skatiens stings. Pār pieri viņam ritēja sīkas sviedru lāsītes, ķerdamās uzacīs.
— Runā Alfs, — viņš teica, tikko kustinādams lūpas.
— Alf, — es saucu aparātā, bet nespēju novērst acis no Džo Ivensa sejas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas tikko pamatīgi ietriecies ar galvu mūrī.
— Bred! — Alfs iesaucās. — Vai tas esi tu, Bred?
— Jā, — atbildēju, — tas esmu es.
— Kur tu biji? Es visu laiku cenšos tevi sazvanīt. Kad pa tavu telefonu neviens neatbildēja …
— Kas noticis, Alf? Neuztraucies tik traki!
— Labi, — viņš atteica. — Centīšos neuztraukties. Centīšos runāt mierīgi.
Man nepatika viņa balss noskaņa. Viņš bija nobijies, bet lūkoja izlikties mierīgs.
— Stāsti! — es viņu mudināju.
— Es beidzot pārcēlos uz Elmoru, — viņš sāka stāstīt. — Satiksme uz ceļiem ir drausmīga. Tu pat iedomāties nevari, kas notiek šeit ārpusē uz ceļiem. Uzstādīti militāri kontrolpunkti un …
— Bet beidzot tu tomēr nokļuvi Elmorā. Tu man stāstīji, ka pārcelšoties uz turieni.
— Jā, beidzot es nokļuvu tur. Pa radio dzirdēju par delegāciju, kas izbraukusi uz Milvilu, lai satiktu tevi. Tur bijis senators, ģenerālis un vēl citi. Kad aizbraucu uz Elmoru, konstatēju, ka viņi apmetušies viesnīcā «Kukurūza». Vai tas nav ērmīgākais nosaukums, kāds jebkad dzirdēts . . .? Un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu viņiem pastāstīt par to, kas notiek Misisipi štatā. Iedomājos, ka tas varētu mazliet palīdzēt situācijas noskaidrošanā. Tā nu es aizgāju uz viesnīcu, lai sastaptu senatoru, tas ir, lai mēģinātu viņu sastapt. Tur bija īsta trako māja. Milzīgi cilvēku pūļi, policija cenšas uzturēt kārtību un raujas melnās miesās. Visā viesnīcā nekā cita kā televīzijas kameras, žurnālisti, radioļaudis un tā joprojām. Senatoru es ne acīs nedabūju redzēt. Bet es sastapu kādu citu. Tiklīdz - ieraudzīju, atcerējos viņu avīžu attēlos. Saproti, to, kuru sauc par Deivenportu …
— Biologu? — es vaicāju.
— Pareizi. Zinātnieku. Es piespiedu viņu pie sienas un centos viņam ieskaidrot, ka man jāsatiek senators. Taču liela labuma man no viņa nebija. Neesmu pat īsti drošs, vai viņš maz dzirdēja, ko es saku. Viņš izskatījās briesmīgi satraukts, sviedros izmircis un balts kā dvielis. Man iešāvās prātā, ka viņš varbūt ir slims, es apvaicājos, kas viņš tāds ir un vai nevaru viņam kaut ko palīdzēt. Un tad viņš man visu izstāstīja. Droši vien viņš nemaz nebija domājis man to stāstīt. Un vēlāk viņam varbūt pašam bija žēl, ka izstāstījis. Bet tai brīdī viņš bija tik pārskaities, ka niknums plūda pāri, un viņam laikam viss bija vienalga. Tas nabaga velns bija galīgi izmisis, kad es tev saku. Nekad nebiju redzējis tik satrauktu cilvēku. Viņš sagrāba mani aiz svārku atlokiem, piebāza seju man pavisam klāt un runāja tik briesmīgā uzbudinājumā, ka nospļaudīja mani gluži slapju. Citos apstākļos taču viņš neparko nebūtu tā izturējies, tas nav tāds cilvēks …
— Alf, — es lūdzu, — Alf, runā taču, par ko jārunā!
— Es pavisam aizmirsu tev pateikt, — Alfs turpināja. — Te nupat izplatījušās jaunas baumas, ka tu esot atgriezies uz Zemes ar lidojošo šķīvi. Radio par to vien runā. Šķīvis esot meklējis kodolieroču krājumus. Nu, tā es sāku stāstīt tam zinātniekam, kādēļ man jāsastop senators, un arī par pētīšanas institūtu
Grīnbraira. Tad arī viņš mani sagrāba un sāka pats runāt tā, ka es netiku ne no vietas. Viņš man izstāstīja jaunās ziņas: svešo būtņu vienīgais noteikums — tas, ka mums jāizkliedē mūsu kodolieroču jauda, — esot drausmīgākais, kas vien varējis notikt. Pentagons esot pārliecināts, ka no svešo pasauļu iemītniekiem mums draudot briesmas un šīs briesmas esot jālikvidē …
— Alf, — es pēkšņā nespēkā izdvesu, nojauzdams, ko viņš tūliņ sacīs.
— Un vēl viņš teica — Pentagons domājot, ka svešie jāaptur, iekams tie ieguvuši savā pārziņā vēl plašāku teritoriju, un vienīgā iespēja to izdarīt esot nomest ūdeņraža bumbu uz Milvilu.
Galīgi aizelsies, viņš apklusa.
Es neteicu neko. Biju tā paralizēts, ka nespēju izteikt ne vārda. Atcerējos ģenerāļa skatienu, kad šorīt ar viņu sarunājos un senators teica: «Mums neatliek nekas cits kā jums uzticēties, jaunais draugs. Mēs esam jūsu rokās.»
— Bred, — Alfs nobijies ievaicājās, — vai tu vēl klausies? Vai tu mani vēl dzirdi?
— Jā, — es atteicu, — es esmu tepat.
— Deivenports man sacīja — viņš baidoties, ka jaunais kodolieroču meklēšanas veids varot pamudināt militāristus uz aktīvu darbību, jo nu viņi apzināsies, ka drīz viņiem vairs nebūs ar ko darboties. Viņš stāvokli iztēloja apmēram tā: cilvēks ar bisi rokā sastop mežā zvēru. Viņš nemaz negrib zvēru nogalināt,.ja tas nav tieši nepieciešams, turklāt pastāv iespēja, ka zvērs var aizmukt un viņam nemaz nevajadzēs šaut. Bet iedomājies, kā ir tad, ja viņš zina, ka tūliņ, pēc dažiem mirkļiem viņa ierocis izgaisīs. Viņam jāizmanto gadījums un jāšauj, kamēr ierocis nav zudis. Viņam zvērs jānošauj, kamēr bise vēl rokā.
— Un ta nu, — es ierunājos mierīgākā balsī, nekā pats biju uzskatījis par iespējamu,— iznāk, ka Milvilā ir tas zvērs.
— Ne jau Milvilā, Bred. Tikai…
— Jā, — es atteicu, — droši vien ne Milvilā. Bet iestāsti to cilvēkiem, kad viņiem virs galvas sprāgs bumba.
— Deivenports bija kā prātu zaudējis. Viņš taču nemaz nedrīkstēja man to stāstīt…
— Vai tu domā, viņš pats zina, ko runā? Šorīt viņam iznāca pamatīga saķeršanās ar ģenerāli.