Jutu, ka man iekšā viss sagriežas un sāk trīcēt. Piespiedos cieši pie galda, lai nesa- ļimtu.
— Visa pilsēta zaudēs prātu, — es sacīju. — Šorīt taču es ģenerālim lūdzu . ..
— Tu lūdzi ģenerālim? Žēlīgs dievs, tu tātad to jau zināji?
• — Protams, zināju. Ne jau to, ka viņi tā darīs. Zināju vienīgi, ka viņiem tas ir prātā.
— Un neteici ne vārda?
— Kam lai es būtu teicis? Un kāds no ta būtu bijis labums? Turklāt tas vēl nebija droši zināms. Bija tikai tāds apsvērums — visļau- nākaja gadījumā. Ziedot trīssimt dzīvību, lai izglābtu dzīvību trim miljardiem …
— Bet tu pats, Bred! Un visi tavi draugi…
— Alf, — es iesaucos, — ko gan es būtu va- rējis iesākt? Ko tu pats būtu darījis manā vietā? Izskandinājis to pa visu pilsētu un satracinājis ļaudis?
— Nezinu, — Alfs atteica. — Nezinu, ko es būtu darījis.
— Alf, vai senators ir viesnīcā? Vai viņš pašreiz tur ir?
— Man šķiet, ka ir. Vai gribi viņam zvanīt, Bred?
Nezinu, vai tas ko līdzēs, — es sacīju, — bet varbūt vajadzētu pamēģināt.
— Tad es likšu klausuli nost, — Alfs sacīja. — Bred …
— Jā?
— Dzīvo laimīgs, Bred. EkL es gribēju teikt… velns parāvis … nu jā, dzīvo laimīgs!
— Paldies, Alf.
Dzirdēju, kā viņš noliek klausuli, un tad man ausīs dobji dūca vairs tikai neaizņemtās līnijas signāls. Man sāka trīcēt roka, un es saudzīgi noguldīju klausuli uz galda, neuzdrošinādamies nolikt to īstajā vietā.
Džo īvenss cieši paskatījās uz mani.
— Tātad tu zināji? — viņš jautāja. — Zināji visu laiku?
Papurināju galvu.
— Es nezināju, ka viņi nolēmuši to darīt. Ģenerālis to pieminēja kā pēdējo līdzekli. Deivenports viņam uzklupa.
Es nepabeidzu iesākto domu. Vārdi kaut kā izplēnēja. Džo joprojām nenovērsa acu no manis.
Un tad es zaudēju savaldīšanos.
— Sasodīts! — es iekliedzos. — Es taču nedrīkstēju nevienam to sacīt. Lūdzu ģenerālim — ja viņam tas jādara, lai dara, iepriekš nepaziņojis. Lai mēs neko nezinātu. Tad tas būtu tikai acumirklīgs uzliesmojums, ko mēs droši vien pat vairs neieraudzītu. Mēs, protams, mirsim, bet tikai vienreiz. Nemirsim tūkstoš nāvēs…
Džo satvēra klausuli.
1 — Lūkošu sazvanīt senatoru, — viņš sacīja.
Es apsēdos uz krēsla.
Jutos pagalam tukšs. Manī vairs nebija palicis nekas. Dzirdēju, ka Džo runā pa telefonu, bet neizšķīru vārdus, jo man likās, ka esmu uz mirkli radījis pats sev mazu pasaulīti (it kā parastajā pasaulē man vairs nebūtu vietas) un pārsedzies ar to, kā mēdz pārvilkt sev pāri segu.
Jutos nožēlojami un vienlaikus biju arī nikns, un domas galvā jaucās juku jukām.
Džo man kaut ko sacīja, bet es viņa vārdu jēgu sapratu tikai tad, kad viņš jau gandrīz bija beidzis runāt.
— Ko tu teici? — es vaicāju.
— Es pieteicu sarunu, — viņš sacīja. — Man solīja piezvanīt.
Es pamāju ar galvu.
— Teicu, ka saruna ir ļoti svarīga.
— Nezinu, vai ir vērts… — es iebildu.
— Kā tā? Protams, ka …
— Nezinu, ko senators spētu līdzēt. Nezinu, vai būs kāda nozīme, ja es vai tu, vai kāds cits runās ar viņu par to.
— Senatoram ir liela teikšana, — sacīja Džo, — un viņam milzīgi patīk to parādīt.
Mirkli mēs sēdējām klusēdami un gaidi-
dami pieteikto sarunu, gaidīdami senatoru un ziņas, ko viņš mums pavēstīs.
— Ko lai mēs iesākam, ja neviens mūsu labā neko nedarīs, ja neviens par mums necīnīsies? — Džo jautāja.
— Ko lai mēs iesākam? — es atkārtoju viņa jautājumu. — Mēs taču nespējam pat aizbēgt. Mēs sēžam slazdā.
— Ja pilsētiņa uzzinās …
— Protams, ka uzzinās, — es sacīju, — tiklīdz izplatīsies pirmās vēstis. Ja vien tās izplatīsies. Un tad par to skandinās gan televīzija, gan radio, un šajā pilsētā pašreiz visi ir kā pielipuši pie televizoriem.
— Varbūt kādam izdosies notvert Deiven- portū un piespiest viņu klusēt.
Es papurināju galvu.
— Šorīt viņš bija varen nikns. Bezmaz klupa ģenerālim pie rīkles.
«Un kam galu galā ir taisnība?» es klusībā jautāju pats sev. «Vai šai īsajā laika sprīdī kāds tiešām spēj pareizi novērtēt, kam ir taisnība un kam nav?»
.369