24—1472
tomēr visu izturētu, būtu zaļas, leknas, neiznīdējamas.
Un nu uzradusies jauna nezāle, uzradusies no cita laika, turklāt tāda, kas iznīcinātu ne tikai maizes labību, bet visu cilvēku dzimumu. Ja nu tiešām ir tā, tad atliek tikai viens līdzeklis: apkarot to gluži tāpat, kā cilvēki apkaro jebkuru nezāli, apkarot to ar visiem mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem.
Bet ja nu šī nav parastā nezāle, ja tā ir kaut kāda sevišķa, ārkārtīgi izturīga šķirne, kas sīki jo sīki izpētījusi cilvēku un augu īpašības un, balstoties uz plašajām zināšanām un lielo piemērošanās spēju, iemācījusies pārvarēt visu, ar ko vien cilvēks pret tām vērstos? Visu, izņemot, protams, stipru radiāciju.
Tieši tā jau arī skanēja atbilde uz jautājumu, kas bija uzdots dīvainajā pētīšanas institūtā Misisipi štatā.
Un Puķu reakcija uz šo atbildi ir gaužām vienkārša. Jāiznīcina radiācija. Un, to iznīcinot, vienlaikus var iegūt cilvēku sabiedrības simpātijas.
Ja situācija ir tāda, tad Pentagonam taisnība.
Telefons uz rakstāmgalda iedūcās.
Džo nocēla klausuli un pasniedza to man.
Manas lūpas bija sastingušas. Vārdi, ko es teicu, skanēja cieti un skadri.
— Hallo. —- es sacīju. — Hallo. Vai senators?
— Jā.
— Runā Bredšovs Kārters. No Milvilas. Mēs satikāmies šorīt. Pie barjeras.
— Protams, mister Kārter. Ko varu jums iīdzēt?
— Klīst baumas …
— Baumas klīst dažādas, Kārter. Esmu pats dzirdējis desmitiem variantu.
— Runā, ka uz Milvilu metīšot bumbu. Ari ģenerālis šorīt sacīja …
— Jā, — senators atteica pārlieku mierīgi,
— arī es esmu dzirdējis tādas valodas, un tās mani joti uztrauc. Bet tām nav nekāda apstiprinājuma. Tās ir tikai baumas.
— Senator, — es sacīju, — lūkojiet iejusties manā stāvoklī. Jums tās ir satraucošas vēstis, bet mums — dzīvības jautājums.
— Protams.
Man likās, ka es skaidri dzirdu, kā viņš strīdas pats ar sevi.
— Sakiet man taisnību, — es neatlaidos.
- Izšķiras taču mūsu liktenis.
Jā, jā, — teica senators. — Jums ir tiesības to zināt. Nenoliedzu, ka jums ir tiesības.
Tātad — kas notiek?
24*
371
— Ir tikai viena droša informācija, — senators paskaidroja. — Atomlielvalstu starpā notiek apspriedes augstākajā līmenī. Šis svešo atnācēju izvirzītais noteikums tām ir spēcīgs trieciens. Sarunas, kā jūs varat iedomāties, notiek ārkārtīgā slepenībā. Jūs, zināms, sa protat…
— Viss kārtībā, — es apgalvoju. — Apsolu, ka…
— Tas nav tik svarīgi, — senators attrauca. — Gan jau kāds avīžnieks vēl šonakt pat kaut ko uzošņās. Bet man tas nepatīk. Iespaids ir tāds, ka tiek meklēta kāda vienošanās. Es ļoti bīstos, ka, ievērojot plašo masu noskaņojumu…
— Senator! Lūdzu, nerunājiet par politiku!
— Piedodiet, — senators atvainojās. — Nebiju tā domājis. Bet negribu jums slēpt, ka esmu ļoti nobažījies. Cenšos savākt visus iespējamos faktus …
— Tātad stāvoklis ir kritisks.
— Ja barjera pavirzīsies vēl kaut par pēdas tiesu, — senators sacīja, — vai notiks kaut kas cits neparedzēts, nav izslēgts, ka mēs sākam rīkoties vienpusēji. Militāristi aizvien pratīs aizbildināties, ka viņi to darījuši, lai glābtu pasauli no svešinieku ordu iebrukuma. Viņi var paziņot, ka saņēmuši informāciju, kādas nav nevienam citam. Viņi var apgalvot, ka tā ir pilnīgi slepena, un var atteikties darīt to zināmu atklātībai. Gan viņi izgudros kādu piemērotu versiju un, kad darbs būs nodarīts, atkāpsies dibenplānā, kamēr laiks visu nolīdzinās. Skandāls, protams, būs drausmīgs, bet gan jau viņi pārcietīs arī to.
— Un ko jūs pats domājat? — es jautāju. — Kādas ir izredzes?
— Ak dievs, — senators noteica, — es nezinu. Man nav informācijas. Es nezinu, ko domā Pentagons. Es nezinu, kādi fakti ir viņu rīcībā. Nezinu, ko ģenerālštāba priekšnieki ziņojuši prezidentam. Turklāt mēs nevaram uzzināt, ko domā Anglija, Krievija vai Francija.
Telefona vadi dūca salti un dobji.
— Vai būtu kaut kas, — Ievaicājās senators, — ko jūs, milvilieši, varētu darīt no savas puses?
— Mēs varētu publicēt uzsaukumu, — es sacīju, — uzsaukumu sabiedrībai. Visās avīzēs un pa radio …
Es bezmaz vai saredzēju, kā senators papurina galvu.
— Nelīdzēs, — viņš teica. — Nevienam nav nekādas iespējas uzzināt, kas notiek otrpus barjeras. Varbūt tur pastāv zināma sveša ietekme. Varbūt jūs, gribēdami glābties, esat ar mieru pazudināt visu cilvēci. Protams, prese un radio to uzņemtu ar lielāko prieku, izmantotu, lai iztaisītu sensāciju. Bet oficiālo domu tas neietekmētu ne par matu. Tas tikai sadumpotu tautas — sadumpotu tautas visā pasaulē. Bet satraukuma jau pietiek tāpat. Mums pašreiz vajadzīgi droši fakti un skaidrs saprāts.
«Viņš baidās, ka mēs varam apgāzt viņa vezumu,» es nodomāju. «Viņš grib, lai viss norit klusi un kārtīgi.»
— Turklāt, — viņš piebilda, — nav nekādu īstu pierādījumu …
— Deivenports domā, ka ir.
— Jūs esat ar viņu runājis?
— Nē, — es atbildēju nemelodams. — Neesmu ar viņu runājis.
— Deivenports to nesaprot, — senators sacīja. — Viņš iznācis no savas izolētās laboratorijas un …
— Man viņa valoda patika. Viņš runāja kā daždien civilizēts cilvēks.