— Es jums došu ziņu, — senators dzedri noteica. — Tiklīdz kaut ko uzzināšu, saistīšos ar jums vai ar Džeraldu. ^Darīšu visu, ko spēšu. Nedomāju, ka jums vajadzētu uztraukties. Tikai gādājiet, lai barjera nekust tālāk, skatieties, lai nekas nenotiek. Tas ir viss, ko jūs varat darīt.
— Protams, senator, — es atteicu dziļā nepatikā.
— Paldies, ka piezvanījāt, — senators sacīja. — Es jūs informēšu.
— Uz redzēšanos, senator.
Noliku klausuli. Džo vaicājoši uzlūkoja mani.
Es pagrozīju galvu.
— Viņš neko nezina un neko arī nesaka. Cik noprotu, viņš ir bezspēcīgs. Viņš neko nespēj darīt mūsu labā.
Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēc mirkļa atvērās durvis. Pagriezos atpakaļ un ieraudzīju Higiju Morrisu.
Higijs Morriss bija īstais vīrs, kura ierašanās man šinī brīdī šķita nepieciešama!
Viņš paskatījās uz mani, tad uz Džo, tad atkal uz mani.
— Kas jums, puiši, kaiš? — viņš jautāja.
Es cieši skatījos viņam, acīs, vēlēdamies, lai
viņš iet projām, bet skaidri zināju, ka viņš to nedarīs.
— Bred, — Džo ierunājās, — mums vajadzēs viņam to pateikt.
— Manis dēj, — es atteicu, — saki.
Higijs nekustējās. Kamēr Džo viņam pastāstīja, kāds pašreiz ir stāvoklis, viņš nekustīgi stāvēja pie durvīm. Acis viņam kļuva stiklainas, un viņš pats likās pārvērties par statuju. Viņš nepakustināja ne loceklīti un ne ar pušplēstu vārdu nepārtrauca Džo.
Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums, tad Higijs pievērsās man.
— Kā tu domā? Vai viņi tiešām spētu izdarīt ar mums kaut ko tādu?
Es pamāju.
— Domāju, ka varētu gan. Un izdarīs arī. Ja vien barjera vēlreiz sakustēsies. Vai arī atgadīsies kaut kas cits.
— Nu, — Higijs pēkšņi salēcās, — ko tad mēs te stāvam? Mums tūliņ jāsāk rakt.
— Rakt?
— Protams. Patvertne. Darba roku mums ir daudz. Pašreiz pilsētā visi slaistās, neko nedarīdami. Mēs varam likt viņus pie darba. Šķūnī pie dzelzceļa stacijas ir visi darba rīki
ceļu labošanai, un droši vien pa pilsētu salasīsim kādu duci kravas mašīnu. Es nodibināšu komiteju, un mēs … Bet kas jums, puiši, īsti kaiš?
— Higij, — Džo uzrunāja viņu gandrīz maigi, — tu laikam nekā neapjēdz. Tie nebūs nekādi atomputekļi, bumbu taču metīs virsū tieši Milvilai. Tu nespēj izbūvēt tādu patvertni, kas varētu mūs glābt. Simt gados tu nespētu to izdarīt.
— Mēģināt mēs tomēr varam, — Higijs stūrgalvīgi pretojās.
— Mēs nevaram izrakt tik dziļu un uzbūvēt tik stipru patvertni, lai tā izturētu sprādzienu, — es iebildu. — Un, pat ja mums tas izdotos, tad tikpat pietrūktu skābekļa …
— Bet kaut kas ir jādara! — Higijs kliedza.
— Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mūs visus taču nogalinās!
— Jā, vecais, — es sacīju, — nu ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt.
— Nu, paklausies … — Higijs iesāka.
— Rimstieties! — Džo mums uzbrēca.
— Rimstieties, jūs abi! Var jau būt, ka jūs viens otram esat kā dadzis acī, bet pašreiz mums jādarbojas kopīgi. Un izeja ir. Mums jau ir patvertne.
Mirkli es neizpratnē nolūkojos uz viņu, bet tad atjēdzu, uz ko viņš tēmē.
— Nē! — es iesaucos. — Nē, to mēs nedrīkstam darīt. Vēl ne. Vai tad tu nesaproti?
Tas nozīmētu atteikties no visām sarunu iespējām. Mēs nedrīkstam to darīt zināmu tai pusē.
— Lieku desmit pret vienu, ka tur viss jau ir zināms, — Džo atteica.
— Es neko nesaprotu,. — Higijs žēlojās.
— Kur mums ir patvertne?
— Otrā pasaule, — Džo paskaidroja, — tā paralēlā pasaule, uz kuru bija aizgājis Breds. Ja mums vairs nebūtu cita glābiņa, mēs varētu pāriet uz turieni. Puķes gādātu par mums un atļautu mums tur palikt. Tās audzētu mums pārtiku, tur būtu dziednieki, kas rūpētos par mūsu veselību, un …
— Tu aizmirsti vienu, — es aizrādīju.
— Mēs nezinām, kā turp aiziet. Bija tikai tā vienīgā vieta dārzā, un tagad tur viss ir pārvērties. Puķu vairs nav, tur aug tikai naudas krūmi.
— Tas brīnumdakteris un Smits varētu parādīt mums ceļu, — Džo ieminējās. — Viņi zina, kur jāiet.
— Viņu te vairs nav, — sacīja Higijs.
— Viņi aizgāja uz mājām. Cilvēku ambulancē nebija, un viņi sacīja, ka viņiem esot jāiet projām. Bet viņi solījās atgriezties, ja mums viņu atkal ievajadzētos. Es viņus aizvedu mašīnā līdz Breda dārzam, un viņi bez grūtībām atrada durvis vai kā nu lai to dēvē. Viņi gluži vienkārši izgāja cauri dārzam un pazuda.
— Vai tu mācētu atrast to vietu? — Džo vaicāja.
—- Domāju gan, ka atcerētos.
—- Tātad mēs to atrastu, ja vajadzētu, — Džo sacīja. — Mēs varam izveidot ķēdi un, rokās saķērušies, šķērsot dārzu.
— Nezinu, — es iebildu, — vai durvis vienmēr ir va|ā.