— Esi atbraucis ciemos? — es jautāju.
— Jā, — viņš atteica, — atvaļinājumā.
— Tev vajadzēja tūliņ meklēt mani rokā.
— Ierados tikai pirms trim vai četrām stundām.
«Dīvaini gan,» es nodomāju, «ka viņam ienācis prātā atgriezties Milvilā, kur viņam vairs nav neviena piederīgā.» Viņa tuvinieki bija pirms vairākiem gadiem no šejienes aizceļojuši, pārcēlušies kaut kur uz austrumiem. Viņi arī nebija šejienieši. Te viņi nodzīvoja tikai četrus vai piecus gadus, kamēr Alfa tēvs strādāja par inženieri šosejas būvē.
Tev jānāk pie manis, — es aicināju.
— Man mājās ir daudz vietas. Dzīvoju viens pats.
— Esmu apmeties motelī ārpus pilsētas — Džonija autoparkā, kā to šeit dēvē.
— Tev vajadzēja tūliņ nākt uz manām mājām.
— Būtu jau to darījis, — viņš sacīja, — bet es nekā nezināju. Nezināju, vai tu vēl esi te. Un, pat ja tu būtu tepat, domāju, ka varbūt esi apprecējies. Negribēju tā negaidot ielauzties pie tevis.
Es papurināju galvu.
— Neesmu nedz aizbraucis, nedz apprecējies, — noteicu.
Izdzērām uz tikšanos pa kausam alus.
Alfs nolika glāzi uz galda.
— Kā tev klājas, Bred?
Man jau vērās mute, lai kaut ko samelotu, bet tad es aprāvos. «Kāda velna pēc!» man ienāca prātā. Šis cilvēks, kas sēdēja pie mana galdiņa, taču bija Alfs Pītersons, viens no maniem labākajiem draugiem. Nebija nekādas jēgas melst viņam niekus. Nebija nekāda pamata justies aizvainotam lepnumā. Viņš bija man pārāk labs draugs, lai es no viņa kau- nētos.
— Necik labi neiet, — es atteicu.
— Piedod, Bred.
— Izdarīju lielu kļūdu, — es turpināju.
— Man vajadzēja pazust no šejienes. Milvilā nav nekādas jēgas, te nevienam nav ko darīt.
— Tu taču gribēji kļūt par mākslinieku.
Blandījies apkārt zīmēdams un pat gleznoji bildes.
Es pavēzēju ar roku, it kā gribēdams aiz- silaucīt projām atmiņas.
— Nestāsti nu, — Alfs Pītersons sacīja, — ka neesi neko pat pamēģinājis. Togad, kad mēs beidzām skolu, tu gudroji mācīties tālāk.
— Mēģināju gan, — es atzinos, — vienu gadu nomācījos arī. Mākslas skolā Čikāgā. Bet tad nomira tētis, un es biju vajadzīgs mātei. Mums nebija naudas. Bieži vien esmu brīnījies, kā tēvs varēja sagrabināt tik daudz, lai to pašu vienu gadu varētu sūtīt mani skolā.
— Un māte? Tu teici, ka dzīvojot viens.
— Viņa nomira pirms diviem gadiem.
Viņš pamāja.
— Un tu vēl joprojām noņemies ar siltumnīcu?
Es papurināju galvu.
— Man ar to nekas neiznāca. Negāja no rokas. Kļuvu par apdrošināšanas aģentu un izmēģināju ilaimi ar nekustamiem īpašumiem. Bet arī tas man nepadodas, Alf. Rīt no rīta slēdzu savu kantori ciet.
— Un ko tālāk? — viņš vaicāja.
— Nezinu. Neesmu par to vēl domājis.
Alfs pamāja Mejai, ilai atnes mums vēl pa
kausam alus.
— Tad jau, — viņš sacīja, — tevi nekas te vairs netur.
Es atkal papurināju galvu.
— Te, redzi, paliek māja. Man neparko
negribas to pārdot. Ja es brauktu projām, es to tikai noslēgtu, un cauri. Bet man negribas nekur braukt, Alf, un tā ir vislielākā nejaucība. Nezinu, laikam nemācēšu tev īsti to izskaidrot. Esmu nodzīvojis šeit dažus gadus par ilgu, esmu pārāk saaudzis ar Milvilu.
Alfs pamāja ar galvu.
— Man šķiet, es saprotu. Arī es esmu saaudzis ar to. Tādēļ arī atgriezos. Un tagad pats brīnos, kādēļ to darīju. Protams, priecājos, ka satiku tevi un varbūt satikšu vēl vienu otru, bet kaut kur tomēr paliek tāda sajūta, ka nevajadzēja nemaz braukt. Te viss liekas dīvaini tukšs. It kā no šejienes būtu izsūkta visa sula, ja tu saproti, ko gribu teikt. Viss jau ir tāpat, kā bijis, protams, bet tukšuma sajūta paliek.
Meja atnesa alu un novāca tukšās glāzes.
— Man kaut kas ienāca prātā, — Alfs sacīja, — ja vien tu gribi uzklausīt.
— Zināms, — es atteicu, — kādēļ gan ne?
— Es drīz braukšu atpakaļ, — viņš sacīja,
— droši vien pēc pāris dienām. Kādēļ tu nevarētu braukt man līdzi? Es strādāju vienā pavisam trakā iestādījumā. Varbūt arī tev tur atrastos vietiņa. Diezgan ilabi pazīstu vadītāju un varētu iemest kādu vārdu tavā labā.
— Kas tas par darbu? — es vaicāju.
— Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko es nevarēšu veikt.
— Nezinu, — Alfs sacīja, — vai mācēšu tev to pietiekami loģiski paskaidrot. Tā ir tāda pētniecības iestāde — domu laboratorija. Tu tikai sēdi kabīnē un domā.