— Protams, priecājos, — viņa atteica. Viņas smiekli skanēja tieši tāpat kā senāk, izspurdza pēkšņā līksmē, kas kādreiz bija viņas būtnes neatņemama sastāvdaļa.
Kāds iznāca vestibilā.
— Nansij, — ieskanējās balss, — vai tas ir Kārteru puika?
— Paklau, — Nansija mani uzrunāja, — es nezināju, ka esi atnācis ciemos pie tēva.
— Es nebūšu ilgi, — atteicu. — Vai vēlāk tevi vēl sastapšu?
— Jā, protams, — viņa atbildēja, — mums taču ir tik daudz kas pārrunājams.
— Nansij!
— Jā, tēt.
— Eju, — es sacīju.
Gāju pa vestibilu pretī ienācējam. Viņš atvēra durvis uz kādu istabu un iededza tur gaismu.
Es sekoju viņam istabā un aizvēru durvis.
Viņš bija iliela auguma vīrietis ar loti platiem pleciem un aristokrātisku seju, ko rotāja švītīgas, īsi apcirptas ūsas.
— Mister Šērvud, — es viņu dusmīgi uzrunāju, — es neesmu nekāds Kārteru puika. Esmu Bredšovs Kārters. Draugi mani sauc par Bredu.
Tās bija bezjēdzīgas dusmas, un tām droši vien nebija nekāda pamata. Bet viņš tur vestibilā bija mani nokaitinājis.
— Piedošanu, Bred, — viņš sacīja, — bet ir tik grūti paturēt prātā, ka jūs visi esat pieauguši — puišeļi, ar kuriem Nansija satikās bērnībā.
Viņš pārgāja pāri istabai līdz rakstāmgaldam, kas stāvēja pie vienas sienas. Atvilcis vaļā atvilktni, viņš izņēma no tās biezi piebāztu aploksni un nolika uz rakstāmgalda.
•— Tā ir tev, — viņš sacīja.
— Man?
— Jā, es domāju, ka tev tas zināms.
Papurināju galvu. Istabā valdīja kaut kas
tāds, kas viesa manī bezmaz bailes. Istabai piemita kaut kas svinīgs, divas sienas bija viscaur nokrautas ar grāmatām, bet pie trešās starp ilogiem, ko aizsedza smagi aizkari, dižojās marmora kamīns.
— Jā, — viņš atkārtoja, — tā ir tava. Kādēļ tu to neņem?
Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu aploksni. Tā nebija aizlipināta, un es pavāzu to vaļā. Iekšā bija biezs naudas žūksnis.
— Pusotra tūkstoša dolāru, — Džeralds Sērvuds noteica, — man šķiet, pēc aprēķina tā ir pareizi.
— Nezinu nekā par pusotra tūkstoša dolāriem, — es sacīju. — Man tikai pateica pa telefonu, lai atnākot aprunāties ar jums.
Viņš pacēla galvu un cieši paraudzījās manī, it kā ilāgā negribēdams man ticēt.
— Pa šādu telefonu, — es viņam paskaidroju, norādīdams uz vienu no diviem aparātiem, kas stāvēja uz rakstāmgalda.
Viņš gurdeni pamāja.
— Jā, — viņš teica. — Un cik ilgi tev jau ir tāds aparāts?
— Man tas uzgadījās tikai šo pēcpusdienu. Eds Ādlers atnāca un noņēma manu aparātu, parasto telefona aparātu, jo es nevarēju par to samaksāt. Izgāju pastaigāties, lai mierīgi šo to pārdomātu, bet atgriezies dzirdēju zvanām šādu telefonu.
Viņš atmeta ar roku.
— Ņem aploksni, — viņš sacīja, — un bāz kabatā. Tā nav mana nauda. Tā pieder tev.
Noliku aploksni atpakaļ uz rakstāmgalda. Man ļoti vajadzēja pusotra tūkstoša dolāru.
Man noderēja jebkāda summa, lai tā nāktu no kurienes nākdama. Es tomēr nespēju paņemt aploksni. Pats nesapratu, kādēļ nespēju.
— Labi, — viņš noteica, — apsēdies.
Pie rakstāmgalda stāvēja krēsls, un es apsēdos uz tā.
Šērvuds atvēra kādu lādīti, kas atradās uz rakstāmgalda.
— Cigāru gribi? — viņš vaicāja.
— Es nesmēķēju, — atteicu.
— Varbūt kaut ko iedzersi?
— Jā. Iedzeršu labprāt.
— Burbonu?
— Burbons derētu.
Viņš piegāja pie ledusskapja, kas stāvēja istabas kaktā, un iemeta divās glāzēs ledus gabaliņus.
— Kā tu vēlies dzert, Bred?
— Tikai ledu, lūdzu.
Viņš sīki iesmējās.
— Tas arī ir vienīgais civilizētais veids, kā baudīt šo dziru, — viņš piebilda.
Sēdēju, skatīdamies uz grāmatu rindām, kas sniedzās no grīdas līdz pašiem griestiem. To vidū bija daudz kopoto rakstu un, no pirmā acu uzmetiena spriežot, — dārgi sējumi.