Spurra savā jaunajā zelta tērpā sēdēja pār dīķi nolikušā vītola zarā, un, tik līdz paskatījās lejup, ūdens spoguli, tā sirds drusku sažņaudzās. Nevienam putnam nebija tāda tērpa. Jocīgi. Zelta spalvas. Kas nu būs?
Spurra izknosija šis zelta spalvas vienu pēc otras. Izpurināja asti un pagrozījās zarā. No gāršas laidās šurp zaļā dzilna, gribēja nosēsties netālu no Spurras, bet, paskatījusies viņā uzmanīgāk, nosēdās blakus vītolā un, memā izbrīnā snaigstīdama kaklu, skatījās uz zelta zvirbuli.
Atlaidās zaļžubes, sasveicinājās ar dzilnu un, kādu bridi palaidelējušās pār Spurras vītolu, arī nenolaidās tajā, bet blakus dzilnai. Pastiepa kaklus tāpat kā viņa un vēroja Spurru.
Atlaidās kaņepju putniņi. Arī tie paplivinājās, paplivinājās par Spurru un, nolaidušies blakus dzilnai un zaļžubēm, sasveicinājās un pec tam skaļi prasīja:
— lija, kas tas par svešu putnu? Kas tur tup par dīķī nolikušajā vītolā?
Vārds «svešu» Spurtam iedūrās sirdi tikpat kā dzelonis. Svešu putnu! Viņš tas svešais!
Palecis pa vitolzaru dažus sīkus solīšus tuvāk stumbram, Spurra iečiepstējās izaicinoši:
— Labrīt!
Klusums un zaru šalkas vējā. Neviens viņa labrītu neatņēma.
— Kāpēc neviens neatņem manu labrītu? — čiepstēja Spurra vēl izaicinošāk. — Tas nav pieklājīgi!
Dzilna zobgalīgi noklabināja knābi un sacīja tā, itin kā viņa sarunātos ar saviem zara kaimiņiem, nevis ar Spurru, lai gan kairs vārds bija tēmēts zelta zvirbulim:
— Nu, vai tas nav ķēms?!
Spurra jau pavēra knābi sirdīgam «čerr», bet apklusa iztālēm bija sadzirdama čivja, Illes, čiepstes un citu mājas zvirbuļu spalgā sasaukšanās un ķircināšanās.
— llle! — sauca Spurra savu draudzeni. — Panāc šurp! Laidies šurp!
llle paklausīja pazīstamajai balsij, laidās tuvāk, pārējie zvirbuļi viņai sekoja. Viņa nometās netālu no Spurras, ieplēta apaļas acis un piepeši iebrēcās nelaba balsī:
— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ!
Spurra: — Muļķīt, ko lu brēc?!
llle: Paskaties ūdeni, Spurra! Paskaties ūdeni mudīgāk!
Pārējie zvirbuļi sēdēja zaros un klusēja, acis vien bolīdami.
Spu r r a: — Va vējš! Kāpēc man jāskatās ūdeni?
llle: — Vai tu maz zini, kā izskaties?
Spurra: M-jā.
llle: Tu esi spožs augšā un apakšā, un no visām pusēm spožs kā zelta ola.
Čivis: Zvirbuļfazāns!
Čiepste: — Dižmanis …
ille: • Spurra, labais Spurra, kāpēc tu esi apzellījies? Skrien tūliņ un mazgā lo drazu nost. Ai, kāpēc esmu apprecējusies ar zvirbuli, kas apzellījies?!
Atskanēja klusa ķiķināšana, spurgšana un beidzot atklāta ņirgāšanās no tā koka, kur sēdēja zaļžubes, dzilna un kaņepju putni. Spurra sadūšojās un stingri noteica Illei:
— Kas par iedomām, kāpēc man jāmazgājas. Katra spalva ir īsts zelts.
— Es negribu zelta draugu, — paaugstināja balsi llle, es gribu savu mīļo, peleko Spurru!
— Kādu draugu esi izraudzījusies, ar tādu jādzīvo, nelaimīgi sabožas Spurra.
Zvirbuļfazāns, — atkārtoja skaļāk Čivis — citu neko viņš no nicināšanas nevarēja izsacīt.
- Čerr! - iečiepstējās Spurra. — Es tev rādīšu! - Bet tūliņ viņš alcerējās, ka ir dzejnieces zvirbulis un kā tādam tam nepiedien izrēķināties ar knābja spēka palīdzību.
Spurra norija sašutuma čiepstienu, kas grasījās spraukties pa knābi ārā, pacēlās spārnos un skrēja prom no pelekās saimes.
— Aizbēga slīcināties, — vienaldzīgi novilka Čiepste.
Aizskrēja pie citiem fazāniem, — sacīja Čivis.
— Ne, uz siltām zemēm pie papagaiļiem, - lietpratīgi paziņoja raibais mušķērajs.
Tikai llle sēdēja un nesacīja ne varda. Viņa nezināja 110 bēdām un kauna, kur acis likt.
Spurra neskrēja slīcināties, bet līdz tuvākajam linu markam aizskrēja gan. Tur viņš nolīda kārklos zemu virs ūdens un vēlreiz sevi pamatīgi apskatīja atspīduma.
Spožs, - viņš nomurmināja.
Pagrieza pret ūdeni kreisos sānus, paskatījās.
- Spožs. Traki spožs.
Tāpat apskatījis ari labos sānus un paplātījis spārnus, Spurra nočukstēja:
— Spožs gan, nepieklājīgi spožs no visām pusēm. Es negribu būt spožs. Es negribu būt no ārpuses spožs!
Izdomājis līdz galam šo domu, Spurra nolaidās pie mārka, izraudzījās seklu vielu un sāka pērties tā, ka šļakstēja vien. Pērās un vilka caur knābi katru spalvu.
Neka, spožums turējās klat. Un, kad paskatījās pēršanās vieta, ūdenī nebija redzama neviena nolobījusies zelta zvīņa, ne mazākais mirdzumiņš.
To nu gan Spurra nebija domājis, ka viņš, dzejnieces zvirbulis, nākamais gudrības vārdu zinātājs, šodien sēdēs kārklos pie linu mārka kā visslapjākais un bēdīgākais Ezermalas pulns. Putns, no kura novērsusies paša draudzene un kam labi kaimiņi vairs nepadeva labrītu.
Spurra izžāvēja spārnus un aizlaidās uz gāršu. Gāršā viņš nolīda egļu smaleē un ieraudzīja pa pērno kūlu lokāmies gudro un viltīgo sila odzi.
— Odze, —- čukstus uzrunāja rāpuli Spurra, — paskaties augšup!
Odze pastiepa galvu augšup.
— Nu, ko tu redzi?
— Es redzu apzeltītu putnu, — šņāca odze, - zelta putniņ, nolaidies man tuvāk un paskaties acīs! Paskaties man cieši acis!
— Neklausi, — brīdināja no augšas Spurru svilgalvītis, — viņa apbur ar savu skatienu. Viņa apbur tā, ka, ieskatījies cieši odzes acīs, vairs nevar novērsties un ir jādara viss, ko tā grib. Bet neko labu sila odze nevar gribēL.
— Es neskatīšos tev acīs, odze, — sašļucis vivināja Spurra, — bet. vai tu negribi manu zelta kažoku? Esmu ar mieru atdāvināt, ja iemācisi, ka izlīst no tā ārā.
- Kad es gribu dabūt jaunu ādu, es staipos un grozos, un berzējos. Reizēm lienu caur zara caurumu, ja tam abi gali vaļā, - domīgi skaidroja odze.
Ilgi Spurra meklēja pa mežu zara caurumu, kam abi gali vaļā. Atradis tādu, viņš labu bridi ložņāja pa to gan iekšā, gan ārā.
Zelta spalvas palika kur bijušas, no tām nebija nobružāts ne nieks spožuma.
Spurra aizelsies sēdēja blakus zara caurumam un apskatījās, ka saule jau dienvidu. Vajadzēja vien laisties uz mājām atpakaļ neko nepanākušam.
Mājās Spurra nolaidās pagalmā pie āža Bakalaura un izstāstīja tam savas bēdas.
Āzis domāja ilgi un pamatīgi.
Palīdzi gan man tiki no zelta spalvām vaļā, — lūdzās Spurra, - es negribu būt no ārpuses spožs!
— Muļķis un visu pasaules muļķu radinieks, — noelsās, to
dzirdēdams, Buldurs Titarilis, novērsdams skaudības un ilgu pilnās acis no Spurras mirdzošā ietērpa.
Bakalaurs gremoja un čamstināja lūpas.
— Ak tad visi par tevi smejas, — novilka viņš, — bet kas par lo, Spurra, ē-mē? Esmu zem Zaļajām Pazarēm dzīvojis daudz ilgāk par tevi un zinu pats, ka dažs labs kustonis smejas par visu, kas ir neparasts, gluži tāpat, kā to dara vismuļķīgākie no cilvēkiem. Bet vai nu tev par to jaliekas zinis?! Es tavā vietā būlu lepns, ka neesmu tads kā visi, jo gudrs sakāmvārds pauž: «Kas ir zelts, tas spīd.» Tā nu viņš ir.
— Bakalaur, - nepacietīgi sāka skaidrot Spurra, — tad ne jau tā! Es neko nesacītu, ja būtu caur un cauri zils. Citu zilu putnu te arī nav, bet es neko nesacītu, nudien. Es taču tev saku, ka negribu būt tikai spožs, no ārpuses spožs, vai tu saproti vai ne?!
— Ak tā, — sacīja Bakalaurs, — bet tur manas gudrības nepietiek. Dari nu kā zini, Spurra, mans jaunais draugs. Tev nāksies samierināties. Dzīvē ar daudz ko nakas samierināties, tā viņš ir!
— Es negribu samierināties, — nepacietīgi čiepstēja Spurra.
Viņš nemeloja, bet tajā dienā izdomāt neko nepaguva.
*
Izdomāt, kā tikt no spožuma vaļā, Spurram neizdevās ari nākamajās dienās. Vienkārši tāpēc, ka bija pārāk daudz ko darīt. Viņš sēdēja, nolīdis vientuļā pazarē, un mācījās no galvas dārza gudrības vārdus. Skaitīja un pārskaitīja. Vajadzēja taču vispirms pašam labi zināt lo, ko gribēja citiem mācīt. Vajadzēja ne vien zināt, bet arī saprast.
Kad Spurru, apkārt laidelējoties, tagad apsmēja, nožēloja vai apbrīnoja citi putni, viņš nelikās dzirdam un nevaļīgi skrēja tālāk. llle pie viņa jaunā tērpa bija pamazām pieradusi, pierada citi putni arī. Beidzot llle pat kļuva lepna, ka viņai tāds draugs, kada nav nevienai citai zvirbulienei, — žagata, kam patīk viss, kas spožs un raibs, Illei bija iestāstījusi, ka zelta spalvas ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs un daiļš.
Reiz Spurra laidās gar noru aiz Bišudravām un ieraudzīja zālē tupam un gauži raudam mazu zaķa bērnu. Zelta zvirbulis nolaidās zemē smilgās un puķēs.
— Ko lu pinkšķi? Nu, ko lu pinkšķi?! — viņš prasīja zaķēnam un mēģināja to sasmīdināt, gan klabinādams knābi, gan sasliedams cekulu, gan skaitīdams:
— Brēku, brēku, vai lev prāts,
Vesels dīķis pieraudāts,
Vai tu gribi tīšuprāt
Visu gāršu slīcināt?!
Tas viss neko nelīdzēja, zaķēns raudāja vēl gaužāk, tad Spurra atcerējās čivi un viņa zobgalības un uzčiepslēja zaķēnam:
— Esi puika! Puikas nebrēc par katru nieku!
Tas drusku līdzēja. Zaķēns atvēra acis un spītīgi nošņaukājās, tad piepeši ieplēta acis vēl platākas un iesaucās:
Vai, kāds tu esi! Tev spožas spalvas!
— Jā, — iesaucās Spurra, — vai gribi vienu?
Baidīdamies, ka mazulis alkal nesāk brēkt, Spurra steigšus izplūca sev vienu spožo spalvu un ielika zaķēna pastieptajā ķepā. Zaķēns no prieka iesmējās tik brīnum gardi, ka Spurra nobrīnījās:
— Kā tu vari tik brinurn gardi un labi smieties? Visi zobi redzami un spīd vien!
Tas jau tāpēc, ka man šķelta lūpa, — paskaidroja zaķēns un novērsās no Spurras, skatīdamies uz zelta spalvu savā ķepā.
A, tad tev gan ērti, — skaudīgi sacīja Spurra un pārlika šo lietu. Zaķēns bija dabūjis spēļlietu, un Spurra viņam vairs nebija vajadzīgs.
— Vai visiem zaķiem tikpat ērti smieties? - - vaicāja zinātkārais Spurra, bet zaķēns sapīka.
— Liec mani mierā, man ir zelta spalva, — nepacietīgi pīkstēja viņš.
— Va vējš! Tā taču ir mana spalva, un es tev to iedevu, — gribēja čiepstēt pārsteigtais Spurra, bet savaldījās un skrēja prom, pārdomādams par pasaules nepateicību. Pie tās vajadzēja pieradināties, bez tam Ligija taču viņam bija sacījusi, ka par labu darbu paldies gaidīt nemaz nav vajadzīgs.
Spurra netika līdz Bišudravām tik ātri, kā bija nodomājis. Viņš ieraudzīja pa ceļu klibojam vecu dzeni ar kailu kaklu un noplukuš'ām spalvām. Ar vienu spārnu dzenis iedams atbalstījās pret smiltīm, jo viņam bija stīva kāja.
— Paga, — nolaidies ceļa putekļos, uzsauca Spurra, - - uzgaidi, vectēv! Vai tu esi tiešām vecs vai tikai paklīdis un nosušķējis dzenis?
esmu gan vecs, kāpēc tu tā prasi?
— Tāpēc, ka ar putniem esot ta — jo vecāks, jo košāka spalva, - gudri paskaidroja Spurra.
— Tā gan, bet esmu arī slims un ļoti trūcīgs putns. Tādam var gan noplūkt visas spalvas arī bez paklišanas.
Ak tu esi trūcīgs?
Dzenis kļuva nepacietīgs.
— Tu laikam gribi par mani smieties, tu rakari, — uzsauca viņš,
ej — ej ej vien nost no mana ceļa. Knābis gan man apdilis, bet knābt es vēl māku!
— Vectēv, — apbēdinātais Spurra sauca, piesardzīgi pamanīdamies tālāk, es nemaz nesmejos. Es tev gribu darīt pa pratam. Mūsu dārza gudrības vārdos ir teikts:
— Bērns, sirdzējs, sirmgalvis tie jāpažēlo mums,
Bet nepieliek, ka sirds par viņiem skumst
Un, laipnus vārdus sakot, mele kust,
Skrien palīgā! Par maz — tik līdzi just!
— Nu, tad neverkšķi lik daudz un nedzisini knābi, errojās vecais dzenis, - ko stāvi ceļa vidu un nelaid garām!
Spurra izrāva sev no pakrūls divas zelta spalvas un samiedza acis tas sāpēja.
Še, vectēv, — viņš steidzīgi stiepa izplūktās spalvas dzenim pretī, — ieķīlā vai pārdod šis spalvas mantrausīgajai žagatai! Dabūsi daudz treknu tārpu. Tavam mūžam pietiks.
Vecais dzenis neticīgi apskatīja spalvas.
Vai tās ir apzeltītas?
Tas ir viscaur no zelta, tīra zelta.
Vai no īsta? Vai ar raudzi?
- No īsta, no īsta, —- čiepsteja zvirbulis.
Tūlīt viņš skrēja prom, lai nebūtu nemaz jādzird, vai dzenis saka paldies vai nesaka. Ja arī pasaule tiešam bija nepateicīga, Spurram gribējās par to būt labākās domās.
Vakarā, kad dzejnieces zvirbulis pirms aizlaišanās pie Ligijas vēl apciemoja klēts pažobeli, lai patriektos ar Illi un pārējo pelēko saimi, llle, tikko Spurru pamanījusi, iebrēcās:
— Vai dieniņ, Spurra, kā lu izskaties! Tu taču esi apzagts! Ai, kāpēc esmu aprecējusies ar miegamici, kas ļauj sevi apzagt? Cik zelta spalvu tev jau trūkst?
Tikai tris spalvu, — mierināja Spurra.
Trīs spalvu! Trīs dārgu zelta spalvu, greznu, daiļu spalvu! — vaimanāja llle.
Spurram lēnām, bet droši aptecējās dūša.
— Klusē nu, llle, — viņš lūdzās.
— Vai, — sūrojās llle, — kāpēc esmu apprecējusies ar zvirbuli, kas ļauj sev nozagt trīs zelta spalvas un vēl liek man klusēt?!
— llle, — teica Spurra jau skarbāk, — beidz! Tā biji tu — tu — tu, kas man pirmā pārmeta zelta spalvas.
— Es? Nemūžam! Kā tu vari runāt tādas muļķības? Man patīk, ka man ir draugs ar tik brīnišķīgu un dārgu tērpu, — brēca llle.
— Jāprasa, kas tad tev patīk vairāk, pats draugs vai tērps, — klusi sacīja Spurra, — bet ar sieviešiern jau nav ko ķiveties . . .
Taču llle tieši tagad gribēja ķīvēties. Jo mazāk lo gribēja Spurra, jo vairāk viņa.
— Čivi, — llle uzsauca savam tēvam, — vai tu dzirdi, kā šis neprātīgais dzejnieces zvirbulis zākā tavu bērnu? Ciepste, mana māte, vai lu dzirdi?
— Es jūsu ķildās nejaukšos, tieciet paši ar sevi galā, — miegaini noņurdēja Čivis, bet Čiepsle un citi radi pielēca tuvāk.
— Viņš ļauj sevi apzagt un saka man, ka tas neesot nekas, — stāstīja llle, — viņam trūkst jau veselu trīs spalvu!
Neviens nebrec skaļāk un nesaceļ lielāku traci par sakaitinātiem radiem, lai nu tie būtu zvirbuļi vai kas cits. To Spurra jau zināja, tāpēc centās visus nomierināt ar labu un runāja klusā balsī, klusā un mīksta kā pieneņu pūkas. _
Taču visi radi bija un palika Illes pusē un nostājās Spurram pretī kā pelēks mūris. Kurā pusē bija taisnība, tas nevienam zvirbulim nerūpēja.
Galīgi nokausētais Spurra ar galīgi piekliegtām ausim beidzot apsolījās turpmāk savas zelta spalvas sargāt un glabāt kā aci pierē.
— Ja jau tu esi tik devīgs, ka šķīries no trim spalvām svešu dēļ, — beidzot noteica llle, - padomā par mani arī.
— Kā tu to domā? — apvaicājās Spurra.
— Izplūc kaut dažas spalvas, kad tu gribi skriet prom. Izplūc un atstāj mājās, es tās nobāzīšu pažobelē.
Spurra noskuma, bet, neko vairs pretī nesacīdams, sāka vienu pēc otras izplūkt savas spalvas un krāva tās kaudzītē Illei priekšā. Vēl skumjāks viņš kļuva, redzēdams, ka neviens nemaz neievēro, ka ikvienas izplūktās spalvas gala karajas maza asins lāse. Nē, pat Ille to neievēroja, viņa tikai rūpīgi skaitīja kaudzītē saliktās spalvas, skaitīja, pārskaitīja, un visi radinieki rūpīgi skaitīja līdz.
— Tagad nu pietiks, — sacīja Spurra un vēsi pastūma sāņš Illes knābi, kad tā pateikdamās gribēja pakasīt viņam pakakli.
— - Es nemaz nezināju, ka esmu apprecējusies ar lik devīgu un mīļu zvirbuli, — čivināja llle, nelikdamās zinis par Spurras bēdīgajam acīm.
• - Bet es nezināju, ka esmu apprecejis mantrausīgu un cietsirdīgu zvirbulieni, •— no sirdssāpēm piesmakušā balsī klusi nočivināja Spurra, — ar labu nakti, llle. Es vairs nekad nelaidīšos pie tevis atpakaļ. Pameklē sev citu draugu.
Tagad bija pienākusi Illes kārta plukt sev spalvas.
— Spurra, Spurra, — viņa šņukstēja, — es nemaz tā nedomāju! Es likai… Es tikai…
— Labi jau labi, — mierināja Spurra, — nečivināsim vairs par to. Neraudi vairs. Es nevaru panest, ka sievieši raud.
— Tu taču rīt atkal atgriezīsies, Spurra? Kur tu skriesi, Spurra?
Spurra aizlaidās neatbildēdams.
— Lai viņš skrien, — apsauca Illi Čiepsle un pārējie radinieki, - tu esi tiešām pelnījusi zvirbuligāku zvirbuli. Apdomā lo labi.
llle sāka apdomāt un domāja visu nakti. Spurra jau bija un bija jocīgs. Reizēm pat varēja domāt, ka viņš nemaz nav zvirbulis. Viņš bieži skatijas ne tikai uz graudiem zemē, bet ari uz mākoņiem gaisā, puķēm, varavīksni un vēl dažnedažādām neēdamām, nederīgām lietām.
llle domāja un domāja.
BeL Spurra tieši no pažobeles aizskrēja uz dārza malu un apgulās eglē. Viņam šovakar negribējās laisties pie Ligijas. Viņš bija pārāk nobēdājies par Illes cietsirdību un gribēja likt pats ar savām skumjam galā. Gudrības vārdus viņš tagad prata no galvas, un tajos bija skaidri pasacīts:
— Pūš bēdās balodis un lokās tārpiņš mazs,
Bet tas, kam stipra sirds, ar sāpēm spēkojas.
Veltīgi nogaidījušies savu zvirbuli, Ligija aizgāja gulēt noraizējusies.
Nākošajā rītā Spurra vispirms pats sevi uzmanīgi aplūkoja. Viņš bija gan pamatīgi izplūkāts, bet ilgi par to domāt nebija laika - atskrēja llle un aizelsusies paziņoja:
— Spurra, esmu izdomājusi. Visu nakti domāju, ka tu esi savādnieks un vai man tevi milet vai ne. Bet tas jau ar galvu nav izdomājams. Tikpat mīlu — tādu pašu, kāds tu esi. Es tev atnesu ari atpakaļ visas izplūktās zelta spalvas. Kur es tās likšu, ja man lo dēļ jāzaudē pats spalvu īpašnieks?
Spurra laimīgi klusēja, bet llle krāva zelta spalvas uz zara.
— Pārskaiti, te ir visas. Trūkst tikai divu, tās vajadzēja atdot radiniekiem, lai par daudz nekliedz par manu muļķību.
— Atdod viņiem visas, palēkdamies zara no tīra dzīvesprieka, iečiepstējās Spurra, - man to nevajag. Es negribu būt no ārpuses spožs, nupat atcerējos.
Mēs negribam, - pārlaboja llle, — mēs, abi mēs!
Pēc tam llle aiznesa dārgas spalvas radiniekiem atpakaļ, un nu bija apmierināti visi.
Visu dienu llle, apņēmusies būt sevišķi laba pret Spurru, turējās viņam blakus. Viņa bija tik laba, ka neatvera knābi pat tad, kad Spurra izplūca vēl vienu zelta spalvu un nometa to pienenei. Pienene sūdzējos, ka viņas zelta zieds pa nakti apsūbējis, apvīlis, un Spurra tai bija spalvu iesviedis taisni zaļo lapu plaukstas, uzsaukdams:
— Šo! Paņem no tas spožumu, cik pašai vajag, bet pārējo izdali citām pienenēm.
Pienene tā arī izdarīja, un drīz vien visas dārza pienenes iaistijās tīri neredzētās krāsās.
Nākošo zelta spalvu šoreiz jau no astes Spurra izplūca un atdeva zīlei, kas gribēja precēties un sūdzējās, ka tai trūkstot īsti greznas līgavas rotas.
— Še, — uzsauca zīlei Spurra, pasviozdams spalvu, un tūlīt skrēja tālāk.
llle pacieta klusēdama ari to, kaut tagad redzēja, ka Spurra vēl negudrāks, nekā viņa domājusi: spalvas viņam neviens nezaga, spalvas viņš atdeva pats. Labprātīgi!
Spalva pēc spalvas pazuda no Spurras tērpa.
Vienu dabūja ķirzaka, kas sūrojās, ka lai tumša ala, naktī viņa un bērni nominot cits citam astes.
— Še, — nosvieda ķirzakai spalvu Spurra, — tā tev naktī būs luktura vietā.
Kāda cita spalva tika atdota visādu retumu kolekcionārei žagatai un vēl cita iesprausta aizkaltušas egles galotnē, lai tā negaustos, ka tai visnožēlojamākais mūžs, kādu vien koks var pieredzēt.
Spurra bulu vēl turpinājis savu spalvu izdāļāšanu, bet pamanīja, ka viņam aizvien grūtāk palidot. Ak jā, spārnu spalvas taču ari bija krietni vien izretinātās . . .
Dzejnieces zvirbulis nometās zarā un pats sevi aplūkoja.
Va vējš, —- viņš sacīja, — cik man retas spalvas!
— Spurra, . - cenzdamās nesadusmoties, dvesa llle, tupēdama
viņam blakus, — tu izskaties briesmīgi! Pusplukts! Tikpat kā pavisam noplūkts. Pie tam lev nav astes. Sēdi nu mierīgs, neskraidelēsim vairs apkārt. Es jau tevi mīlu, bet neļauj vismaz citiem zvirbuļiem ņirgāties, ka esmu apprecējusies ar noplūktu un bezastainu nezvirbuli!
Bet viņa nepaguva ne lāgā saklausu, ko atbildēja Spurra. Paskatījusies lejup, dārzā, kur jau sāka virmot mijkrēslis, viņa iesaucās:
— Vai, Spurra! Skaties, cik jocīgi! Cik neparasti un glīti!
Ari Spurra paraudzījās uzmanīgāk apkārt un pamanīja, ka mijkrēslis nemaz nav īsts mijkrēslis — malu malās mirgoja un zibsnīja zeltainas dzirksteles. Kas tas gan varēja būt?
Bet tās taču lavas paša spalvas, kā tu neredzi? — maigi pārmeta llle. Skalies! Vienas spalvas mirdzumu sadalījušas, pienenes nu tagad spīd visas kā viena. Otra spalva spīd eglē. Pa vienai pie- spraudušies zvirbuļi un vēl citi putni. Vai tu neatrodi, ka dārzs tagad daudz gaišāks?
Tā kā būtu gan, — piekrita Spurra, — un es — es vairs neesmu 110 ārpuses lik spožs. Nu gan ir labi.
Trešās dienas rītausmā pie Spurras un Illes nolaidās krauķis un neuzticīgi apskatīja Spurras tērpu.
— Kas tas par bijušo zvirbuli? — krauķis ņirgājās.
llle klusēja, un ari Spurra klusēja. Labu vārdu, ko sacīt krauķim, viņam nebija, bet sliktu dēļ laikam nebija vērts vērt knābi vaļā.
— Kas tas par greznu ubagu?! — krauķis prasīja diklāk.
Atbildi nesagaidījis, krauķis aizskrēja prom.
llle kritiski novērtēja Spurras izskatu.
— Ar kaut ko neapsedzies tu tiešām vairs nevari putnos rādīties, — viņa nobēdājās, — vēl nav ne tuvu spalvu metamais laiks. Ko nu, bezastainais, bet mīļais Spurra?!
Spurra klusēja. Pašreiz arī viņam nekas neiešāvās prātā.
Pēc brītiņa ap viņu un II1 i salaidās visi Illes radu radi un ņēmās Spurru apsmiet. Viņi būtu smējušies vēl ilgāk un gardāk, ja pēkšņi nebūtu sācis smieties arī Spurra pats.
— Esmu visneglītākais zvirbulis visā pasaulē! Ha, ba, ha! Ne astes, ne pakrūtes spalvu! Hi, hi, hi!
Jā, kad nu viņš smejas par sevi pats un pie tam visskaļāk, tad citiem smiekli vairs tā negaršoja.
Apakšā pienāca kokam klāt āzis Bakalaurs un apvaicājās, kāpēc zvirbuļi kokā smejas. llle pastāstīja.
— Ē-mē, — līdzjūtīgi blēja Bakalaurs, - kas tur nu ko smieties, ļautiņi? Sakāmvārds taču pauž: «Pliks vēl nav traks.» Un tā viņš ir!
— - Taisnība, Bakalaur. Es esmu apprecējusies ar visjaukāko Ezermalas zvirbuli, un tu arī to zini, — dedzīgi piekrita llle.
— Nac, Spurra, mans draugs, pastaigāsimies, — aicināja Bakalaurs.
— Es nevaru palidot, - - nokaunējies atzinās Spurra, — manas spārnu spalvas ari ir . .. drusku … parotinalas.
— Nometies man uz muguras, panēsāšu apkārt!
— Tu tik esi īsts draugs, — atviegloti izsaucās Spurra un nometās uz āža baltās muguras. Blakus viņam nometās llle un čukstēja:
— Nāc tuvāk, Spurra, mīlulīt, es apsegšu tevi ar spārnu, lai neviens vairs tevi neredz un nesmejas, ka esi noplūkts 1111 bezastains!
Stāsta, ka mīlestība sildot. Stāsta, ka sildot arī draudzība. BeL Spurru sildīja abas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka divkāršā siltumā viņam nedaudz mirkļos atauga visas pazaudētās spalvas. No jauna ataugušās gan bija alkal tikai pelēkbrūnas, bet tas nekas. Spurra taču jau vairākkārt bija izsacījis vēlēšanos nebūt no ārpuses spožs.
Drīz vien viņš bija aizdāvinājis prom arī pārējās vēl atlikušās zelta spalvas un atstāja pats sev pie krūtīm vienu vienīgu un to pašu — par prieku Iilei. Bet, ja viņai gribējās redzēt vēl vairāk spožuma, tad jau vajadzēja paskatīties tikai apkārt dārzā, kur aizdāvinātās zelta spalvas rotāja pienenes, citu putnu cekulus un koku zarus uu piepildīja malu malas ar jautru vizēšanu.