Todien Spurram izgāja muļķīgi — kad viņš pamanīja kādu saīgušu strazdu un pieklājīgi apvaicājas, kas strazdam vainas, tas atcirta: - Kas tev par daļu? Nebāz knābi citu darīšanas.
Strazds bija ļāvis aizbēgt vistreknākajai sakņu dārza sliekai un kaunējās neveiksmē atzīties.
Strazda strupo atbildi padzirduši, sāka kurnēt ari daži citi putni — jā, tā jau nu esot, Spurra, kopš kļuvis par gudrības vārdu zinātāju, šiem uzplijolies ar padomiem un briesmīgi apnīkot.
bet ja nu viņš par jums gudrāks? — sirdīgi iečiepstējās īile.
— Ko niekus! Mēs paši neesam muļķi, bet zvirbuļi, — lielījās lauku zvirbulis Imulis. Par Imuli runāja, ka viņš esot nelāga putns, jo mākot slavet tikai sevi pašu.
Nolaidies gobā pie Spurras un sasaucis ap sevi an citus zvirbuļus, Inuilis lika priekšā:
— Minēsim mīklas. Tad tūliņ būs redzams, kas gudrāks. Spurra, tu nezvirbuli, uzdod pirmās mīklas pats.
— Kas silda vissiltāk? — prasīja Spurra.
— Sa-saule, - - izgrūda viens no zvirbulēniem un pats izbrīnījās, ka ir tik gudrs.
— Uguns, — čivināja Ille, — reiz tikko neapsvilināju asti ugunskura, kad tēvocis Tenis baidīja salnu prom no dārza.
— Labi ar dūnām izklāta ligzda, — minēja Čiepslo.
— Neuzminējāt! Sirds! — sacīja Spurra.
Sacēlās liela kņada, brēka un pat svilpšana.
— Sačiepstēt jau var nezin ko, bet to tu nevari pierādīt, - bārās Imulis.
— Man tas nav jāpierada, pagaidi, kad atradīsi īsto draudzeni, tā tev pierādīs, čiepstēja pretī Spurra, klausieties labāk visi otru jautājumu: kāds grauds visgardaks?
— Kaņepju grauds! tā llle.
— Ko niekus, — sauca Imulis, — visgaršīgāks tas grauds, ko tu esi laimīgi dabūjis pats savā knābi. Cita knābim licis grauds turpretī nav nekur derīgs, jo lev tā nav.
— Netrāpījāt, — papurināja ar galvu Spurra, — visgardākais tas grauds, kurā tu dalies ar kādu citu.
Ko niekus, — noskaitās Imulis, - dalīts grauds ir tikai pusgrauds un cits nekas!
— Bet no tā būs ticis labums diviem knābjiem, un divi ir vairāk neka viens, — smējās pretī Spurra.
— Mana galva to neņem pretī, — uztraucās Imulis, — labāk skriešu prom. Tu čiepsti to, ko nevari pieradīt.
— Spurram nav jāpierāda, dzīve pieradis, kam taisnība, — uzbrēca Imulim llle, vai gribi sacīt, ka esmu apprecējusies ar muļķi?
Imulis noskaities drāzās prom un aizrāva sev līdz arī pārējos zvirbuļus.
Imulis sarunāja sev par draudzeni brūnacaino Emuli. Jau pirmajā pastaigā pa zālienu šķelmīgā Ernule apstājās draugam blakus pie liela auzu grauda un apvaicājās:
- Imuli, kuram gardais grauds lai tiek? Kas knābs pirmais? Imulis jau pastiepa knābi, lai auzu apritu, bet itin kā kāds ērmots spēks pastiepto knābi aizturēja. Viņa mīļā Emule ar gludo pierīti un maigajām acīm ari nedrīkstēja palikt tukšā.
— Puse tev, puse man, — viņš vēl ne sevišķi pārliecināti teica, - - lai tiek di-iviem knābjiem!
To izsacījis, Imulis saka pats par sevi brīnīties. Viņš pat iesāņus neuzticīgi pablenza uz Emuli — vai tik sieva nav viņu kaut kā nobūrusi vai ieēdinājusi. Nē, Emule neizskatījās blēdīga, tikai piemīlīga.
Kad vajadzēja jaunvijamai ligzdai nest smalkus žagariņus no biezokņa, Emule vaicāja:
— - Imuli, vai žagarus nesīsi tu vai es?
— Abi, — gribēja teikt Imulis, bet, kad viņš iedomājās savu mazo, maigo draudzeni biezoknī, kur gaisā kā šķēpi krustojas tumšo egļu ēnas un uzglūn visādi nejaucēni, tas nespēja pieļaut, ka Emule laistos tādā briesmu vietā iekšā.
— Stiepšu viens, — viņš aprauti nočivināja un šāvās uz biezokni.
Aizritēja vairākas nedēļas, Imulis ar Emuli izvadīja Zaļajās Pazarēs pusduci spožacainu zvirbulenu. Tie pildīja Imuļa un viņa sievas sirdi ar prieku un lepnumu, bet arī ar izmisumu. Mazuļu knābji un guznas nebija piepildāmi, tie kūleņoja vecākiem visur pa pēdām līdz, no gaismas līdz gaismai prasīgi čiepstēdami:
— Ēst! Man glibas ēst! Dod! Esi!
Imulis un Emule paši novājēja, ķerstīdami mīkstus kukaiņus un nesdami los mazajiem. Drīz vien Imulis paziņoja:
— Laiks mācīt bērniem arī sēklas ieknābāt, diezgan ēduši kukaiņus vien.
Emule kļuva domīga.
— Kur mēs tās sēklas ņemsim? Labība un nezāles vēl nav ienākušās, pērnās sēklas sadīgušas vai satrūdējušas. Tukšs laiks.
— Skriesim uz Visskaistāko dārzu pie tēvoča Teņa, — pārgalvīgi sacīja Imulis, — tam aizvien pabērti pagalmā graudi.
Aizvedis sievu un bērnus uz Teņa pagalmu, Imulis atsēdināja los gobā, bet pats metās zemē pēc graudiem.
— Kas tad tas, — brīnījās kaza Ika, — vai tas osi tu, Imuli? Kā tu nebaidies lēkāt pa zemi, senāk tu to nedarīji, baidīdamies no Bu- šudura un Rozmarijas.
— Liec mani mierā, man nav vaļas, — nočivināja Imulis un skrēja savās gaitās.
— Ko tad lu dari, Imuli, - - brīnījās zarā zilo Pegija, — kādreiz lu pat uz pusēm dalītu kumosu neatzini par labu, bet tagad pats nenorij ne trešdaļu grauda, visu bāz knābi mazajiem zvirbu- lēniem?
— E, liecies mierā, nav laika, noraidīja zīles ziņkārību Imulis, bet I-egija nerātni sauca no sava zara — nevarēja saprast, vai apbrīnodama vai piezobodama:
— Raugieties nu, putni, Imuli vairs ne pazīt nevar! Re, re, cik jocīgi uzvedas Imulis, vai tas vairs maz ir Imulis?
— Esi! Glibu! Dod! ■ sauca negausīgie zvirbulēni.
Imulis norūpējies pašķielēja apkārt — visi graudi zālienā aplasīti. Viņš pieskrēja pie Teņa lieveņa un paskatījas istabā. Jā, azaida galds vēl nebija nokopts, ap šķīvjiem un tasītēm gulēja daudz gaišdzeltenu, smaržīgu un saldu baltmaizes drupatu. Tās būlu īstās viņa bērniem!
Paris mirkļu Imulis vilcinājās, bet tad izsalkušie bērni krūmā sacēla tādu traci, ka Imulis pa galvu pa kaklu metas istabā iekšā, pagrāba no galda pilnu knābi drupatu un laimīgi aizbāza ar tām zvirbu- lēnu knābjus. Tā viņš skrēja istabā iekšā un no istabas ārā reižu desmit, bet vienpadsmitajā reizē iekrita — tieši tad, kad Imulis bija pielasījis vēl tikai pusknābi ar dzeltenajām karašas druskām, uz sliekšņa nostājās tēvocis Tenis, pamanīja zvirbuli un iesmiedamies aizcirta durvis aiz sevis ciet. Brūnais lauku zvirbulis šaudījās pa istabu no kakta kaklā — viņam jau likās, ka par nedzirdēto pārdrošību samaksājis ar zaudētu brīvību.
— Netrako nu, — mierināja Tenis, — es jau tevi ar varu vis neaizturēšu, re ku še. Imuli, Imuli, levi gan ne pazīt nevar! Kas tev nolicis, ka pat istabā skrien iekšā? Kur lava piesardzība un viltība, lielais savas ādas sargālāj?! Kas tevi tā pārvērtis? Saki, tad izlaidīšu. <
oo
Atbildēt Imulis novarēja, viņa knābis bija pielasīts ar karašas drupatām, tās nedrīkstēja pazaudēt.
Viņš tikai gan pārmetoši raudzījās uz tēvoci Teni, gan skumji un maigi uz Emuli un izsalkušajiem zvirbulēniem aiz loga krūmā. Tik pārmetoši raudzījās Imulis, kā vaicādams:
- - Un tu vēl prasi? Vai tad tev pašam neviena bērna nav?