No žoga puses uz pagalma vidu pie āža Bakalaura lielā ātrumā skrēja vista Tērga, lamādamās piesmakušā balsī, ar dusmās gluži sazilējušu seksti. Tikpat ieērcināts, bet vēl zilsekstaināks Tērgai sekoja Buldurs Tītarihs.
— Ļautiņi mīļie, glābiet, — brēca Tērga, — šitais buldurjānis … šitais bendesmaiss … Kur — kur — kur nu glābties! Kur dēties!
— Čūsku vecene! — indīgi svepstēja aizelsies Tītarihs. — Muļķe un trīs muļķu radiniece!
— Tērga, kas tev ir? — sašuta pat lāga Bakalaurs. — Sakāmvārds gan pauž, ka nemiers baro, bet… bet — e… Vai nevar iztikt ar labu, ē-mē?!
— Azīti mīļais, āzīti zelta, — klukstēja Tērga, — nē, lu tikai padomā! Tur, pie žoga, es pirmiņ skatos — kas tur lodā — tāds pabrīnīs? Es skalos — sesks Seskainis! Un ko — ko tu domājies — šilais pāls buldurdulburs — ar joni — brīc — man aiz muguras, ieķeras astē — un nu lik griezt mani ar knābi pret sesku, nu lik griezt! Un nu tik piedāvāt seskam, nu tik piedāvāt, bet pats slēpjas man aiz astes un trīc! Vai, es esmu no bailēm vēl tagad kā beigta! …
— Muļķe un četru muļķu radiniece, — vienlaikus ar Tērgu buldurēja Tītarihs, — jūs taču pali aizmirsāt tik tālu savu jau tā niecīgo godu, ka skaļā balsī uzaicinājāt sesku Seskaini, lai kožot vien man
galvu nost, tikai jūsējo vien lai pietaupot! Vai tā nu nav viena ļaunprātīgā vista ar kustoņ naidīgiem un cilvēknaidigiem ieskatiem?! Es vēl tagad esmu tikpat kā beigts no bailēm!
— Kuš! — drusku paaugstināja balsi Bakalaurs. — Kuš, runājiet pa vienam! Un izsakieties skaidrāk, tīlar. Jūs gribējāt teikt, ka Tērgai titarnaidīgi ieskati, bet pats sakāt — cilvēknaidīgi. Bet tu, mīļā vista Tērga, ē-mē, lu … uz to ļaunu vien … Sesks! … Neesiet nu gļēvuļi …
Nākamajā mirklī Bakalaurs palēcās gaisā un ar izmisīgu blējienu, vējam gar ausīm svilpojot, joņoja uz staļļa pusi — lokana, samtaina ēna ar dzirkstošām acīm bija kā brūns zibens aizšāvušies viņam garām. Vairāk Bakalaurs neredzēja neko, līkai bega, un viņam līdz, vairāk pa gaisu nekā pa zemi, bēga Tērga un Tītarihs. Izbailēs viņu knābji klabēja kā kastaņetes.
Tikai ieskrējis stallī ar nesamazinātu ātrumu un atdūries ar ragiem pretējā sienā, āzis atžilba.
— Ē-mē, — viņš iestenējās, — esmu no bailēm tikpat kā beigts! Ko jūs darāt uz maniem ragiem, kā jūs tur gadījāties, Tērga un Titarih?!
— Es uzlēcu apskatīties, cik drošsirdīgs var justies, ja kāds ir tik dižs āzis kā jūs, — svepstēja tītars un mēdījās: — Neesiet nu gļēvuļi…
Bakalaurs stāvēja savā vietā nevis kā dzīvs, bet kā 110 akmens izcirsts āzis. Viņš cīnījās ar lielāko kaunu savā mūžā. Cīnījās un atkārtoja gudrības vārdus — 11u tu tavu brīnumu, visu laiku taču viņš tos tik teicami prata no galvas, visu laiku, pirms viņa acis bija pamanījušas sesku! Ari tagad Bakalaurs šos vārdus tīri labi atcerējās:
«Mirst vienā nāvē reiz ikviens, vai liels vai mazs, Bet simtreiz mirst 110 bailēm zaķapastalas .. .»
Vai, — murmināja vista Tērga, nolēkdama no āža raga zemē, — es no bailēm esmu kā beigta… paskaties, titar, vai draņķa sesks vēl neglūn aiz sliekšņa? Vai nav nolīdis paslieksnē?
— Paskatieties pati, — svesptēja tītars, — mans vienīgais knābis un aste man pašam vēl it noderīgi un tīkami. Šis sesks bija un bija lielāks par mani, tādam es neiešu knābt.
— Bailēm lielas acis, sesks nebija lielāks par tevi, tas bija parasts sesks. Laidiet mani, es pats vel pārliecināšos, — drūmi noblēja Bakalaurs un izgāja 110 staļļa ara. Viņš devās, galvu nodūris, tieši uz to vielu, kur nesen bija pašāvusies gar viņu brūnā ēna ar dzirkstelēm acu vietā. Pal lūša parādīšanās patlaban nebūtu aizturējusi krietno āzi viņa gaitā. Viņš pats sev tā nepatika, ka tam bija viss vienalga.